Pastāsti, kā tu pievērsies sportam, kas šobrīd novedis pie tā, ka esi viens no iedvesmojošākajiem skrējējiem valstī?
Sportojis esmu visu mūžu. Tomēr bērnībā Alūksnē to nedarīju mērķtiecīgi – negāju sporta skolā un nodarbojos savā nodabā. Pēc studiju laika, kad īsti vairs neko nedarīju, pamazām atsāku darboties un 28 gadu vecumā sāku arī skriet. Diezgan ātri sapratu, ka sanāk, un, ja jau sanāk, tad arī tā lieta aiziet. Sāku skriet arvien vairāk un nu jau man visa dzīve ir ar to saistīta.
Cik drīzā laikā tev tas kļuva par atkarību?
(Smejas.) Atkarība ir labs vārds. Precīzs! Patiesībā tikai daži mēneši. Viss sākās ar to, ka draugi pievērsās orientēšanās seriālam Magnēts, kas notiek tepat Pierīgā. Viņi teica, ka tur ir ļoti forši, es atbildēju: nu, ko tu stāsti, kas tur var būt foršs? Tomēr, kad aizbraucu, man tiešām iepatikās. Esmu veidots tā, ka man nepatīk tāpat vien paskraidīt, vajag to darīt nopietni. Līdz ar to diezgan ātri sāku domāt, kā es varētu izdarīt labāk un progresēt. Orientēšanās palika arvien mazāk, līdz pazuda pavisam un pilnībā pievērsos skriešanai, jo, būsim reāli, tā sadaļa man sanāca labāk nekā orientēšanās daļa.
Kas lika saprast, ka skriešana izdodas – strauji auga rezultāti, vai, piemēram, guvi no tā baudu?
Droši vien tas viss iet roku rokā. Skriešana ļoti daudzus aizrauj, jo vari sākt principā jebkurā vecumā un vari sākt, sacenšoties ar sevi. Ja sākumā kilometru skrien astoņās minūtēs, nedēļu vēlāk to noskriet septiņās ar pusi minūtēs ir kaifs. Man notika līdzīgi. Pirmais gads gan bija bagāts ar traumām, jo skriešanas sākums ļoti daudziem ir vienāds – tu sāc, aizraujies, tev liekas, ka vari ātrāk, ilgāk, un tas ļoti ātri noved pie pārspīlēšanas. Tad tu pēkšņi vairs nedrīksti, jo esi satraumējies. Tajā brīdī saproti, ka tevi tiešām ir noķērusi atkarība, jo jūties ļoti apbēdināts, ka vairs nevari.
Pieņemts uzskatīt, ka cilvēki, kuri tik nopietnā līmenī pievēršas sportiskam hobijam, to dara, lai kaut ko dzīvē aizmirstu vai kompensētu. Kā bija ar tevi?
Drīzāk man tas aizstāja ballīšu dzīvi. Vieta nekad nepaliek tukša. Parasti saka, ka ar skriešanu mēģina no kaut kā aizbēgt, bet man tā tomēr īsti nebija. Man tā vairāk bija aizstāšana. Pirmajos gados gan tāpat diezgan veiksmīgi skriešanu vēl apvienoju ar ballīšu dzīvi. (Smaida.)
Kādus citus piemērus esi piedzīvojis, no kādām, piemēram, atkarībām vai dēmoniem cilvēki cenšas aizskriet?
It sevišķi taku ultramaratonā, kas ir mana nodarbošanās, lai ar to nodarbotos, visticamāk, cilvēkam jau ir kāds atkarību fons vai tendence. Gan tepat uz vietas Latvijā, gan pasaulē atrodami ļoti daudzi piemēri, īpaši starp tiem, kuri sasniedz labus rezultātus, – viņi ir bijuši ar smagām atkarībām, piemēram, narkotiku. Tāpat ir cilvēki, kuri skriešanai pievēršas pēc ļoti smagiem pārdzīvojumiem, kā karš, jo tas ir veids, kā viņiem aizbēgt, ārstēt depresiju un radīt sajūtu, ka tu esi kādam vajadzīgs, jo šeit ir komūna, kas tevi perfekti saprot.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!