Kā izjūti patriotismu savos audzēkņos?
Noteikti jūtu viņu piederību Latvijai un novērtēju arī to, ka svētku laikā pie krūts ir pielikts karodziņš. Sportā piederību savai valstij izjūtam vairāk. Kad Toms (Samauskis, Māra Urtāna audzēknis, diska metējs – aut.) aizbrauc uz sacensībām ārzemēs, viņš ar lepnumu saka, ka ir no Latvijas. Jau no mazotnes regulāri pārstāvam savu skolu, savu pilsētu, rajonu, valsti. Tā ir liela atbildība.
Vai paklausies, kā jaunieši runā savā starpā, kāda ir latviešu valodas vērtība viņu ikdienā?
Ir interesanti. Man ir audzēkne, kura ļoti skrupulozi klausās un palabo to, kā citi veido teikumus. Arī mani, ja kaut ko nepareizi pasaku, nepakautrējas pamācīt. Ņemu to vērā un nākamreiz, kad kāds pieļauj līdzīgu kļūdu, varu palabot arī viņu. Ikdienas komunikācija ir vērtīga. Ne tikai par valodu. Vēl pirms pāris dienām pirms treniņa ieklausījos divu audzēkņu sarunā par bioloģijas ieskaiti. Katrs no savas skolas, un viņi kaut kādā ziņā sacenšas, kurš kurā jomā labāks.
Trenerim bioloģijas ieskaitē padomu nejautā?
Man tuvāka ir ģeogrāfija. Reiz puisis neatnāca uz treniņu un prasu, kas par iemeslu. Izrādās, jāiemācās visas valstis un vēl jāparāda kartē, kur katra no tām atrodas. Teicu, lai sauc mani pie tāfeles – es jums parādīšu! (Smejas.) Uzaugu laukos un brīvos brīžos bakstīju kartē, meklējot, kur katra valsts atrodas.
Vēlāk daļu no tām kā sportists varēji iepazīt arī klātienē!
Gana lielu daļu! To arī saviem audzēkņiem saku kā piemēru, jo man bija iespēja izbraukāt pasauli, pašam neiztērējot ne santīma. Nosacīti, jo tas nebūt nav par brīvu. Tas prasīja smagu, pacietīgu darbu treniņos, mērķtiecību, pašatdevi. Gribas aizbraukt uz Japānu? Tad paskaiti, cik tas maksā. Sports ir viena no iespējām mazliet redzēt no pasaules un citām kultūrām.
Cik ļoti atšķiras mūsdienu jauniešu intereses no tām, kādas bija tavā laikā?
Atšķirības nemaz nav tik lielas. Protams, tagad nākušas klāt viedierīces, tām ir liela ietekme. Man tikai vēlākos gados kaut kas tāds parādījās, bet ar to pārāk neaizrāvos. Man labāk patika krustvārdu mīklas un tamlīdzīgas lietiņas. Atšķirība vairāk ir tajā, ka šobrīd strādāju ar pilsētas bērniem, bet es jau biju laucinieks. Daudz laika pavadīju savrup, daudz lasīju grāmatas. Man ir audzēkņi, kuri lasa arī tagad, interesējas par apkārt notiekošo. Tas ir patīkami.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!