Bērnībā man ļoti patika filmas par cīņas mākslu ar Džekiju Čanu un Brūsu Lī un ļoti gribēju pamēģināt to arī pats, turklāt jau tad sapņoju kļūt par olimpisko čempionu. Kad sešu gadu vecumā devos uz pirmo klasi, man bija iespēja sākt nodarboties ar tekvondo, jo šādus treniņus piedāvāja skolā. Esmu Kijivā trenējies arī basketbolā, bet tas man pretēji tekvondo ne pārāk patika. Jau no pirmajām sacensībām guvu labus rezultātus, bet, kad uzvarēju Kijivas un Ukrainas čempionātos, sapratu, ka šo sporta veidu ļoti izbaudu.
Esmu augumā garš, tas tekvondo sniedz lielu priekšrocību – ja kāja ir garāka nekā pretiniekam, iespējams labāk ievērot distanci. Neviens nekad nebūs perfekts, arī es. Tāpēc man joprojām jāuzlabo ikviena komponente. Grūtākais tekvondo ir, ka cīņas laikā jādomā par visu – par tiesnesi, cīņas laukumu, kas jādara –, tāpat ļoti svarīgi ir uzmanīgi klausīties treneri. Labam cīkstonim vajadzīga tehnika, fiziskais spēks un arī jāsaprot, kas notiek kortā. Šobrīd tekvondo nav tik agresīvs, kā varbūt daudziem cilvēkiem no malas šķiet. Tas ir olimpiskais sporta veids, un mēs visi zinām, ka olimpiskajās spēlēs nevarētu būt brutāls sporta veids.
Sākoties karam, 2022. gada martā atbraucu uz Latviju un jau nākamajā dienā iegāju skolā Jūrmalā. Latviju izvēlējāmies, jo treneris Ukrainā teica, ka šeit ir ļoti labs treneris Hermanis Močaļins. Trenējos katru dienu, lai realizētu savu mērķi kvalificēties Losandželosas olimpiskajām spēlēm. Uzreiz arī sāku mācīties latviešu valodu – ja tev ir mērķis, uz to jātiecas. Šobrīd latviski vēl nerunāju ideāli, bet spēju ar klasesbiedriem un citiem cilvēkiem sazināties samērā brīvi. Esot Latvijā, iemīlēju tekvondo vēl vairāk, tāpēc turpmāk vēlos pārstāvēt šo valsti.
Visvairāk man šeit patīk laikapstākļi, jo tie nav ļoti karsti. Tāpat tas, ka Latvija nav liela valsts un īsā laikā var aizbraukt uz jebkuru pilsētu. Ļoti gribu šeit iegūt augstāko izglītību – vēlos būt sporta fizioterapeits, lai palīdzētu jaunajiem sportistiem. Turklāt šeit iespējams kvalitatīvi trenēties, jo Latvijas izlases galvenais treneris ir astotā dana meistars Džeuns Sins. Tik augsta līmeņa meistaru pasaulē ir ļoti maz.
Pagājušajā gadā es, pārstāvot Latviju, uzvarēju Eiropas kadetu čempionātā, bet šogad izcīnīju otro vietu Eiropas klubu čempionātā junioriem. Kā jau visi sportisti, nākotnē vēlos ne tikai sasniegt olimpiskās spēles, bet arī tajās kļūt par čempionu. Mans elks ir Azerbaidžānas cīkstonis Gašims Magomedovs, kurš Parīzes olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudrabu, finālā piedaloties ar smagu traumu, bet nepadodoties.
Brīvajā laikā lasu un ļoti daudz klausos mūziku – džezu, hiphopu, mans dziesmu saraksts ir ļoti interesants, tajā ir vairāk nekā 500 dziesmu. Man patīk arī Latvijas hiphops, īpaši grupa Singapūras satīns. Tāpat brīvajā laikā zīmēju, man ir sapnis iemācīties to darīt ļoti skaisti.