Pusgadu gāju uz futbola treniņiem, bet tur visu laiku ņēmu bumbu rokās un, ja kāds spēcīgi pa to uzspēra, man bija nedaudz bail, līdz ar to nederēju arī par vārtsargu. Tad nu mamma nodomāja, ka esmu gara auguma, un sešu gadu vecumā aizveda pie trenera Bruno Kārļa uz pirmo basketbola nodarbību. Savukārt viņš drīz mani nosūtīja pie gadu vecākiem puišiem un trenera Kriša Matisona, kur trenējos joprojām.
Kad bija jāizvēlas pirmā spēļu forma, veikalā Sporta bode kasiere prasīja, kādu numuru vēlos. Mammai jautāju, kāds ir Porziņģim, viņa teica, ka nezina, bet nosauca, ka varētu būt 6, 8 vai 21. Kādu mirkli padomāju un izvēlējos numuru 21. Tagad esmu pie tā kā pielipis un man šis numurs ļoti patīk, kaut Porziņģis ar tādu nekad nav spēlējis.
Sākumā mamma regulāri nāca līdzi uz treniņiem, bet, kad viņa neskatījās, raudāju un neko negribēju darīt. Tolaik uz treniņiem gāju tikai draugu dēļ un nopietni nestrādāju – vienkārši devos pamētāt. Dienās, kad treniņa laikā notika kas jautrāks, vienmēr izvēlējos to jautrāko, bet trenerim stāstīju, ka sāp kāja vai izdomāju citu attaisnojumu. Tā notika diezgan bieži. Krišs redzēja, ka es varu izaugt par labu spēlētāju, tāpēc allaž teica, ka gaidīs nākamajā treniņā. Apsolīju, ka uz to ieradīšos, un biju spiests nākt. Vien aptuveni trīs gadus vēlāk, skatoties uz Kristapu Porziņģi, sapratu, ka basketbols dzīvē var atnest daudz naudas, tāpēc sāku trenēties nopietnāk.
Treneris Krišs mums ir iemācījis disciplīnu, to, ka jācīnās līdz galam un ar smagu darbu var tikt tālāk par talantu. Viņš ir atbalstošs, bet spēles laikā, lai liktu mums labāk saprast, var arī nedaudz uzbļaut. Tomēr Krišs strādā ļoti labi, prot apieties ar jauniešiem un, šķiet, izprot viņus vairāk nekā citi treneri. Šobrīd jau es ļoti nopietni apsvēršu, vai tiešām izlaist treniņu, ja tā laikā ir kas cits darāms. Labam basketbolistam jābūt ar komandas garu un arī gatavību ielikt darbu, sēdēt pie groza stundām ilgi. Jāsaprot, ka ne uzreiz sanāks, ne vienmēr būsi perfekts, kļūdu ir daudz, man arī. Tā ir daļa no basketbola.
Man jāuzlabo savs metiens, kas šobrīd diezgan spēcīgi klibo – bumba negriežas tik ļoti, cik gribētos. Treneri man šajā ziņā ļoti palīdz, paldies viņiem par to. Tāpēc mans mīļākais basketbolists ir Entonijs Edvardss. Viņš vēl nav kļuvis par čempionu, bet ir ar lielu potenciālu un vienu no labākajiem metieniem NBA. Cenšos viņam līdzināties. Tāpat man patīk, ka viņš visu uztver viegli un gandrīz vienmēr redzams ar smaidu sejā, un arī tas, kā viņš ģērbjas. Ārpus laukuma cenšos gulēt deviņas desmit stundas un noteikti drīzumā uzlabošu arī savu ēdienkarti, jau tagad mēģinu nelietot gāzētos dzērienus. Tāpat brīvajos brīžos lasu grāmatas, apvienojot to arī ar obligāto literatūru.
Šovasar Baltijas kausā spēlēju Latvijas U14 izlasē un izcīnījām otro vietu. Man bija liels gods vilkt sarkanbaltsarkano formu, pārstāvēt savu ģimeni un Latviju. Esmu kļuvis par divkārtēju čempionu jaunatnes līgā un pagājušajā sezonā arī biju vērtīgākais spēlētājs. Šogad šo balvu ieguva cits mans komandas biedrs, arī viņš to bija pelnījis. Tāpat esmu piedalījies Ekselences centra treniņos, kur strādājam ar augstas kvalitātes treneriem. Zinu, ka tas ir gandrīz neiespējami, bet vēlos iekļūt Latvijas U16 izlasē kā U15 vecuma spēlētājs. Ieguldīšu lielu darbu, lai to sasniegtu. Turpināšu progresēt laukumā, gribu ar basketbolu iegūt izglītību un kādudien arī spēlēt spēcīgā Eiropas līgā.