Kā pagājis nu jau mēnesis pasaules vicečempiones godā?
Nu jau esmu ar abām kājām pie zemes nosēdusies. Bijām atpūsties. Vispirms turpat, Tokijā, mazliet atslēdzāmies no sporta, pēc tam Krētā pabaudījām saulīti un smiltis. Ilgi to nevar atļauties, jo jau tagad, atgriežoties mājās, sākas treniņu un dažādu procedūru plānošana.
Pēc veiksmīgā čempionāta gribēji vēl apskatīt Japānu?
Jau iepriekš ļoti to vēlējos, bet pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm bija pandēmijas ierobežojumi. Nolēmām, ka būtu forši mazliet pabaudīt Japānas auru. Redzējām Budas statuju, lielo svētnīcu, vēl daudz ko citu, pirmo reizi peldējos Klusajā okeānā.
Vietējie neskatījās greizi? Tas taču bija jau krietnā rudenī!
Viņi paši vēl peldējās! Tajā dienā bija ļoti silts, tomēr man tas nebija tik svarīgi, vispār esmu aukstummīlis. Pirms čempionāta bijām nometnē Fudzi, bet mums neļāva doties peldēties, jo tur esot haizivis. Šoreiz atradām piekrasti 40 minūšu braucienā ar metro no Tokijas un to paveicām. Lielas atšķirības jau nebija. Ūdens tikpat sāļš kā Atlantijas okeānā.
Pēc izcīnītās godalgas ir smaguma sajūta nost no pleciem?
Īstenībā jau smagums nemaz nebija uzlikts. Kā parasti saku, bija uzlikts mērķis, uz ko vienkārši gāju. Varētu teikt, ka to adrenalīnu pat izbaudīju.
Ar kādu mērķi devies uz Tokiju?
Mērķis jebkurā gadījumā ir pats augstākais – cīnīties par uzvaru. Neatkarīgi no tā, cik labā vai sliktā formā esmu, braucot uz Eiropas, pasaules čempionātiem vai olimpiādēm, mērķi ir augstākie. Ja tādu nav, tad ko tu kā sportists tur dari? Protams, ir arī objektīvi jāskatās uz lietām, jāapzinās, ko esi spējīgs izdarīt.
Ņemot vērā vieglatlētikas pozīcijas Latvijas sportā pēdējos gados, cīņa par uzvaru bija objektīvs mērķis?
Es to vairāk domāju tā, ka gadās sezonas, kad visu ziemu esmu slimojusi, maz trenējusies, bijušas traumas, tad man pašai jāsaprot, ka viss var izdoties, taču iespēja procentuāli ir daudz mazāka. Šoreiz, braucot uz Japānu, treniņu process bija labi salicies. Mēs ar treneri [Gintu Palameiku] tiešām priecājāmies par to, ko redzam treniņos. Viss liecināja, ka ir jābūt kaut kam labam.
Cik daudz no gatavošanās posma izdošanās ir pašu sportistu un treneru rokās?
Nevar noliegt, ka sportā liela nozīme ir arī veiksmes faktoram. Ne tikai sacensībās, bet arī treniņu procesā. Tomēr uzskatu, ka lielākie noteicēji esam mēs paši. Tās pašas traumas – ir, protams, tādas, kurās neko daudz ietekmēt nevaram, taču biežāk tās rodas situācijās, kuras varam paredzēt un novērst. Ar gadiem sportists ļoti labi jūt savu ķermeni. Ja tas saka «apstājies, mazliet nomierinies», tad ir jāieklausās. Svarīgi, lai arī treneris to justu, jo viņš no malas daudz labāk redz, kurā brīdī sevi izžmiedzu par daudz.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!

