Nesen Audas spēlē tika rādīts, ka tribīnēs ir Krišjānis Zviedris, tāpat tu biji uz trešās līgas spēli Kuldīgā. Vai katrā brīvā dienā izmanto iespēju skatīties futbolu?
Televizorā futbolu skatos ļoti maz, bet dzīvē varu iet uz jebkāda līmeņa spēli, kaut svētdienas līgu. Pagājušajā gadā ar Vjačeslavu Isajevu aizgājām uz 49. vidusskolu skatīties, kā Audas fotogrāfs ar čaļiem spārda bumbu. Tepat centrā dzīvoju, ja Skonto stadionā notiek spēle, 90%, ka es uz to būšu. Tāpat arī citur, ja apkārt man ir futbols, es tur būšu. Tā sanāca arī Kuldīgā – biju apciemot vecākus, un tieši tajā dienā iekrita spēle. Es izbaudīju! Tur bija ļoti nelīdzens laukums, ķiploku grauzdiņi, varēja nopirkt dzērienus. Man ļoti patika!
Un pretinieku rindās laukumā Artūrs Karašausks!
Artūrs Karašausks, Iļja Korotkovs, arī Oloko Ede (pagājušajā sezonā 11 vārti Virslīgā – aut.). Bija ļoti interesanti paskatīties, un džeki no Kuldīgas tā cīnījās, nospēlēja 0:0, bija ļoti priecīgi.
Tomēr daudziem cilvēkiem Latvijā ir gluži pretēji – viņi labāk izvēlas televizorā skatīties Premjerlīgu, nevis apmeklēt spēles klātienē. Kā tu teiktu, kāpēc futbols klātienē un visdažādākajos līmeņos ir brīnišķīgs?
Tas sniedz emocijas, ko televizorā nevari noķert. Man uz vietas sajūta ir pavisam citāda, jūtu saikni ar cilvēkiem, kuri skrien laukumā. Reiz ar draudzeni bijām ciemos pie viņas tantes Vācijā, lauku miestiņā netālu no Berlīnes. Mums kaut ko vajadzēja blakus miestiņā, un, kamēr braucām, aiz kalna ieraudzīju tablo. Teicu, lai stājas nost, mani interesē, kas tur notiek. Nav ne jausmas, kas tā bija par līgu, bet spēle bija fantastiska. Par laukumu to bija grūti nosaukt, tas bija kartupeļu lauks, bet kā viņi cīnījās… Man bija sajūta, ka skatos Pasaules kausa finālu. Virslīgā tādus izklupienus nevar redzēt, viņi bija gatavi viens otram kāju salauzt. Es tā kaifoju tajā spēlē!
Esi pārliecināts, ka arī pēc karjeras paliksi šajā sporta veidā?
Es jau neko citu dzīvē nemāku. (Smejas.) Līdz ar to tiešām pieļauju domu, ka kaut kas saistībā ar futbolu būs jādara, vienīgi nezinu, kādā līmenī un jomā.
Kuri ir tavi mīļākie sporta veidi ārpus futbola?
Teikšu godīgi, man tos ir grūti paskatīties. Es varu paskatīties atsevišķus notikumus, kā pasaules čempi hoķītī vai olimpiskās spēles. Tajās gan varu skatīties visu, arī loka šaušanu, tas man patīk, nezinu, kāpēc. Mana draudzene mīl sportu. Viņa skatās biatlonu, bobsleju, ko tik viņa neskatās, bet mani tas īsti neinteresē. Man ir futbols.
Latvijā bērni visvairāk nodarbojas tieši ar futbolu, arī citos statistikas rādītājos futbols atrodas galvgalī, bet paralēli varam atzīt, ka Latvijā futbolu negodā. Vai izjūti, cik ļoti tieši tu to varētu mainīt, ja izlasei izdotos kaut pāris spēlēs sasniegt skaistu rezultātu?
Noteikti tajā ir arī mana atbildība. Ja mēs ar izlasi kādu ciklu nospēlētu labi, tas izraisītu ažiotāžu un dotu cilvēku pienesumu. Kāpēc Latvijā futbolu tik ļoti neciena, man nav atbildes. Ļoti interesanti man ir palasīt, kad tviterī notiek diskusijas par stadioniem. Tik ļoti daudz cilvēku ir pret futbola stadionu, viņi apgalvo, ka mums jau esot desmit stadionu. Tomēr es nezinu pat vienu. Labi, ja Skonto būtu izlases stadions, es pat teiktu, ka pietiktu, īpaši, ja varētu uzbūvēt gala tribīni. Tomēr šis stadions nav federācijas īpašums, viņi tajā netaisās ieguldīties, un tas ir tikai normāli.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!

