“Nezinu, kas jādara. Jāiet uz baznīcu, jāliek svece,” trenere apsver domu vērsties pie augstākiem spēkiem. “Kā var sildoties mest labi, bet iziet laukumā – un pilnīgi šķērsām? Acīmredzot, vai nu man jābeidz, vai arī viņiem jābeidz.” Viņa gan vēl nebija runājusi ar Vadimu Vasiļevski, kurš pēc olimpiskā starta paguva paziņot par karjeras beigām, taču sportista motīvu saprotot: “Viņš no Lova [Latvijas Olimiskā vienība - aut.] ir ārā, naudas nav, tāpēc jāiet ir strādāt. Kas viņu uzturēs? Sievas arī nav. Viņam jau ir trīsdesmit gadu. Nekas nelīdz, arī psihologs ne.” Pati trenere gan vēl kādus gadiņus pastrādāšot: “Kas man, es jau esmu pensioņerka. Varu aiziet, kad vēlos. Pie sevis sauc gan turki, gan citi.”
Eiduka necentīšoties nevienu pierunāt turpināt treniņus. “Viņi lai domā. Ja gribēs, nāks trenēties. Ja ne, tad ne. Es tikai to lietu tad ņemšu nedaudz stingrāk, jo drusciņ Vadimu esmu palaidusi tālāk pavadā. Viņam sāp kāja, tad nelieku viņam skriet un lēkt kā vajadzētu, jo tad es būtu vainīga, ja kāja vēl vairāk sāpētu. Acīmredzot, ir jādod virsū, lai sāp. Ainārs jau rāva dikti, bet bišķiņ garām. Zigismundam pa brīžam vēl viens otrs piestrādā, jauc galvu. Kamēr viņš neieklausīsies manī, tāds arī būs. Viens iesaka to, otrs – to, un sanāk ne šis, ne tas,” Valentīna ieskicēja problēmu loku.
Trenere apgalvoja, ka savu darbu izdarījusi no sirds, taču sportistu vietā iet un mest viņa nevar. Viens no kolēģiem pieminēja latviešu “mīksto” raksturu, taču Eiduka to kategoriski noraidīja: “Vadimam paprasītu iedot šodien kādam šeit pa dullo, viņš momentā to izdarītu.”