Varēja nokļūt futbolā
1994. gada 15. septembrī ārkārtīgi sīvā cīņā Latvijas hokeja ārkārtas konferencē Lipmans pirmo reizi kļuva par LHF prezidentu. Apstākļu sakritība un izmanība vēlēšanu procedūras laikā ļāva Lipmanam ieņemt posteni, kurš turpmākos gadus viņam nodrošināja lielāku atpazīstamību nekā augsti amati vērienīgos uzņēmumos. Ja būtu pasteigušies futbolisti, Lipmans nerosītos hokeja lauciņā. «Pirms LHF prezidenta vēlēšanām mani uzrunāja Harijs Vītoliņš (pašreizējā KHL kluba Maskavas Dinamo trenera Harija Vītoliņa tēvs - aut.),» tā laika notikumus atceras Lipmans. «Kad līdz vēlēšanām bija palikušas divas vai trīs nedēļas, sekoja piedāvājums arī no Futbola federācijas, bet tad jau es biju devis piekrišanu hokejam. Atbildēju, ka nebūtu tagad ētiski pārmesties, ja reiz esmu devis solījumu vieniem, lai gan futbols man neapšaubāmi bija tuvāks - pats biju spēlējis Pēterburgas komandā.»
Hokeja ārkārtas konferencē tolaik notika ne mazāk asas cīņas kā ledus laukumos. Septiņdesmit delegāti vispirms ievēlēja 31 cilvēka padomi, kas pēc tam vēlēja LHF prezidentu. Viena frakcija bija visu izrēķinājusi, lai par LHF prezidentu kļūtu vēlākais Saeimas deputāts un uzņēmējs Ēriks Kaža. Tomēr uz vēlēšanu procedūru neieradās labi zināmie politiķi Ziedonis Čevers un pašreizējais Eiropas Savienības komisārs no Latvijas Andris Piebalgs. Pēdējā brīdī negaidīti tika izvirzīta arī Helmuta Baldera kandidatūra. Pirmajā balsošanas kārtā Lipmans saņēma 14, Kaža - 12 un Balderis - trīs balsis. Otrajā kārtā Lipmans pārspēja Kažu ar 15 pret 14. Divi Latvijas bērza sporta skolas delegāti pārmeta kažoku uz otru pusi un nobalsoja par Lipmanu.
Pretrunīgi vērtēts
«Hokeja sabiedrība ir gaužām sadrumstalota ar dažādām interesēm, tāpēc arī tādam cilvēkam kā Kirovam ir bijusi iespēja visus šos gadus būt par vadītāju. Nav šaubu gan, ka viņš ir personība, un ir arī rezultāts. Grūtos periodos Lipmans ir spējis izvilkt federāciju, nodrošinājis hokejam stabilitāti,» kādreizējais oponents Latvijas dzelzceļaprezidents Uģis Magonis, kurš no 1995. līdz 1998. gadam ieņēma LHF prezidenta amatu, tagad atzinīgi izsakās par Lipmana paveikto hokejā.
Mēģinājumi nostumt malā Lipmanu bijuši vairākkārt. Arī šovasar runāja, ka Rīgas Dinamo cilvēki gatavojot opozīciju, taču, tuvojoties kongresam, konkrētas darbības nav sekojušas. Piektdien gan nebūs LHF prezidenta pārvēlēšanu kongress, taču, ja būtu spēcīga opozīcija, gan jau varētu darba kārtībā iekļaut arī šo jautājumu.
Lipmana noturēšanās amatā tik ilgu laika periodu patiešām ir apbrīnas vērta, jo teju katru gadu federācijas virzienā neapmierinātie izšauj kritikas bultas. Daudzkārt pamatoti. Brīžiem pat šķiet, ka Kirovs pats apzināti aizkavē solījumu izpildi, lai nokļūtu uzmanības degpunktā. Atceramies kaut vai apdrošināšanas jautājuma cilāšanu valstsvienībā vai prēmiju izmaksāšanu ar kavēšanos. Patlaban arī U-20 juniori turpinot gaidīt prēmijas par vietas saglabāšanu elitē. Deviņi mēneši jau būs pagājuši. Skaidrs arī, ka LHF vai izlases vadībā noturas tikai Lipmanam lojāli noskaņotie. Latvijas izlases trenera amatu Haralds Vasiļjevs un Kurts Lindstrēms būtībā zaudēja pēc tam, kad bija atļāvušies norādīt uz nepilnībām federācijas vadības darbībā.
Tomēr ar laika nobīdi Magonis nav vienīgais, kurš Lipmana palikšanu amatā vērtē pozitīvi. Volvo halles direktors, bijušais Latvijas U-20 izlases treneris Ēriks Miļuns savulaik arī bija tā dēvētā nacionālā spārna pārstāvis. «Pirms desmit gadiem arī es iestājos par Lipmana nomainīšanu prezidenta amatā. No šodienas pozīcijām raugoties, neko labāku mēs nevarētu dabūt. Citu sporta veidu pārstāvji man ir teikuši, lai hokejisti priecājas, ka viņiem ir tāds Lipmans. Lai Kirovam ir veselība turpināt darbu!»
Par Sočiem un Rīgu
Par savu darbošanos hokejā Lipmans pats saka, ka viņam nav ko nožēlot. «Hokejs tik ilgus gadus ir noturējies elitē, esam sarīkojuši Rīgā pasaules čempionātu. Kas to lai zina, vai, nokļūstot citā sporta veidā, būtu iespējams sasniegt kaut ko līdzīgu. Vēl jau mani savulaik ir uzrunājis Valdis Valters. Viņš atcerējās manu darbošanos vecajos VEF laikos.»
No Lipmana pirms gada izskanēja pieņēmums: «Bet varbūt man pienācis laiks aiziet no hokeja.» Tagad ar diviem mērķiem - valstsvienībai kvalificēties Soču olimpiādei un 2017. gadā Rīgai iegūt pasaules čempionāta rīkošanas tiesības - viņš ir apņēmības pilns turpināt darbu.
Februārī Rīgā notiks olimpiskais kvalifikācijas turnīrs. Latvija ir rangā augstāk esošā komanda, taču vienam no konkurentiem Kazahstānai Soču olimpiāde ir gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs ir devis rīkojumu, ka hokejistiem Sočos jābūt. Šī mērķa sasniegšanai nauda netiek žēlota. Par galveno treneri pieaicināts Vladimirs Krikunovs, kurš 2008. gada pasaules čempionātā Halifaksā bija Latvijas izlases konsultants.
2017. gada pasaules čempionāta rīkotājvalsts tiks paziņota 2013. gada maijā Starptautiskās Hokeja federācijas kongresā. «Laikam būs jāizvēlas kooperēšanās variants ar Dāniju. Tas būtu drošāk, ka mēs čempionātu tiešām varam dabūt. Otrā variantā - rīkojot tikai pašiem, sanāktu lieli izdevumi. Jāuzņem 16 komandas un vēl jābūvē otrā halle. Viegli jau nebūs ne vienā, ne otrā variantā,» lēš Lipmans.