Tomēr nav senākais sencis?

Par pērtiķu priekšteci uzdotā nepilnu metru garā dzīvnieciņa skeleta izrādīšana tika atspoguļota gandrīz ar tādu vērienu, kā pirmā cilvēka izkāpšana uz Mēness. Fosilijas pētījušie zinātnieki apgalvoja, ka lemuram līdzīgais dzīvnieks ir, iespējams, senākais primāts, no kura vēlāk attīstījušies pērtiķi un, loģiski, arī cilvēki. Tādējādi atradums varētu pārrakstīt evolūcijas koku. Cilvēki un pērtiķi pieder vienai dzīvnieku grupai, ko dēvē par antropoīdiem. Desmitgadēm ilgi norit vētrainas diskusija par šīs grupas izcelsmi. Valdošais uzskats ir tāds, ka antropoīdi izcēlušies vai nu no izmirušās _Omomyidae _sugas, vai lielacainajiem primātiem no _Tarsius _grupas, kuru attāli senči joprojām dzīvo Dienvidaustrumāzijā. Idu pētījušā Oslo Dabas vēstures muzeja pārstāvja Jērna Huruma komanda turas pie uzskata, ka patiesībā mēs esam izcēlušies no pavisam citas grupas — adapidiem. Tiem viņi pieskaita arī Idu, kurai esot vairāk vienojošā ar antropoīdiem nevis vizuāli krietni līdzīgākajiem lemuriem. Piemēram, potītes un zobi. Mazais sieviešu dzimuma radījums, kas ieguvis vārdu _Darwinius massilae, _nāves brīdī bija tikai deviņus mēnešus vecs. Ida dzīvoja Vācijas teritorijā eocēna periodā (pirms 34—55 miljoniem gadu), kas tiek dēvēts par primātu zelta laikmetu. Kad sajūsmas vilnis mazliet norimās, citi zinātnieki sāka apšaubīt "revolucionārā atraduma" vietu vēsturē. "Manuprāt, pierādījumi ir mazāk nekā pārliecinoši," žurnālam _New Scientist_ saka paleoantropologs Kriss Džilberts no Jeila universitātes, "viņi izplata intriģējošus paziņojumus, taču es teiktu, ka kopējais viedoklis nav par labu viņu izvirzītajai hipotēzei". "Šo fosiliju sabiedrisko attiecību kampaņa, manuprāt, ir kļuvusi par lielāku notikumu nekā pašas fosilijas," antropologs Mets Kartmils no Djūka universitātes nav priecīgs par pārlieko ažiotāžu, "tās ir ļoti skaistas fosilijas, taču es publikācijā neredzu nevienu izšķirošu jaunumu". "Šī atraduma nozīme ir vienīgi tāda, ka tam ir gandrīz ikviens kauls," sarunā ar vortālu _LiveScience _rezumē Vašingtona universitātes Sentluisā antropologs Tabs Rasmusens. Viņš stāsta, ka kolēģiem izdevies salikt 95% dzīvnieka skeleta, gūt priekšstatu par dzīvnieka kažoku un izpētīt daļu no kuņģa satura: "Parasti ir ļoti grūti atrast kaut ko vairāk par zobiem, žokli un dažiem kauliem".