Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +7 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 25. februāris
Alma, Annemarija

Āzijas reģionālā brīvā tirdzniecība

Āzijas valstu brīvās tirdzniecības līgumi kompensēs iespējamā tirdzniecības kara starp ASV un Ķīnu radītos zaudējumus globālajai ekonomikai, taču ne abām kara dalībniecēm.


Ekonomika un politika

Šā gada novembrī piecpadsmit Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu ar Ķīnu priekšgalā parakstīja Reģionālās visaptverošās ekonomiskās partnerības (Regional Comprehensive Economic Partnership, RCEP) līgumu, kas paredz pasaulē lielākās brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu. Bez Ķīnas līgumu parakstīja desmit Dienvidaustrumāzijas Nāciju Asociācijas (Association of Southeast Asian Nations, ASEAN) valstis (Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama), Dienvidkoreja, Japāna, kā arī Austrālija un Jaunzēlande. Šajās 15 valstīs dzīvo ap 2,3 miljardiem cilvēku, un šo valstu ekonomika veido 29% (pēc citām aplēsēm – 32%) no globālā iekšzemes kopprodukta (IKP).

RCEP paredz ap 90% šobrīd pastāvošo tirdzniecības tarifu atcelšanu, tomēr ierobežojumi tiks likvidēti pakāpeniski, 20 gadu laikā pēc RCEP stāšanās spēkā, kam nepieciešams, lai vienošanos ratificētu visas 15 to parakstījušās valstis.

Plānots, ka līguma ratificēšana prasīs divus gadus. 

Pirmoreiz ideja par šādas vienošanās nepieciešamību izskanēja 2011. gadā, bet sarunas par RCEP sākās 2012. gadā un ilga gandrīz astoņus gadus. Sākotnēji tika cerēts, ka līgumam pievienosies arī Indija, pasaules otra daudzskaitlīgākā valsts, Āzijas otra lielākā ekonomika pēc pirktspējas paritātes un trešā lielākā tautsaimniecība Āzijā pēc nominālā IKP, tomēr Indija pagājušajā gadā no sarunām izstājās, pat neraugoties uz vairāku divpusēju brīvās tirdzniecības līgumu esamību ar vairākām RCEP parakstījušajām valstīm. Šāds lēmums tika pamatots ar bažām, ka, pievienojoties līgumam, ievērojami palielināsies jau tāpat negatīvā tirdzniecības bilance ar Ķīnu. Atbilstīgi Indijas valstības datiem iepriekšējā finanšu gadā, kas noslēdzās 31. martā, šis rādītājs bija 48,66 miljardi ASV dolāru (  40,33 miljardi eiro). Lai arī tirdzniecības deficīts pakāpeniski samazinās, tostarp 2017./2018. finanšu gadā tas bija 63 miljardi, bet 2018./2019. finanšu gadā – 53,56 miljardi dolāru, samazinājums ir panākts, nosakot virkni ierobežojumu tirdzniecībā ar Ķīnu, kuru atcelšanas gadījumā tirdzniecības deficīts, visticamāk, strauji palielināsies.

Tāpat tiek uzskatīts, ka būtiska loma Indijas atteikumā pievienoties RCEP bija politiskajām nesaskaņām ar Ķīnu, tostarp robežkonfliktiem, kā arī ASV spiedienam uz Ņūdeli.

Par politiskajā ziņā ievērojami svarīgāku gan tiek uzskatīts cits RCEP aspekts – starp jauno līgumu parakstījušajām valstīm ir arī septiņas no tām 11 reģiona valstīm, kuras 2018. gadā parakstīja atjaunoto tirdzniecības vienošanos par Klusā okeāna reģiona partnerību (Comprehensive and Progressive Agreement for Trans-Pacific Partnership, CPTPP). Šis līgums ir 2016. gadā – toreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas prezidentūras beigu posmā –  parakstītās pirmās vienošanās par Klusā okeāna reģiona partnerību (Trans Pacific Partnership, TPP) pēctecis. Pārējās 11 dokumentu parakstījušās valstīs – Austrālija, Bruneja, Čīle, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Malaizija, Meksika, Peru, Singapūra un Vjetnama – pārskatīja vienošanos pēc tam, kad ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija paziņoja par Savienoto Valstu izstāšanos no TPP. Šā iemesla dēļ, runājot par CPTPP, bieži tiek izmantots arī apzīmējums TPP11. Par vienu no galvenajiem TPP un vēlāk CPTPP noslēgšanas mērķiem bija pasludināta pretdarbība Ķīnas ekonomiskajai ekspansijai reģionā, un šā iemesla dēļ kā RCEP parakstīšana, tā septiņu CPTPP dalībvalstu pievienošanās šim līgumam un iespējas pieļaušana, ka arī Ķīna perspektīvā varētu pievienoties CPTPP, pamatā tiek uzskatīta par ievērojamu Pekinas politisko un perspektīvā arī ekonomisko panākumu.

Vienlaikus pastāv arī pretējs viedoklis, kura aizstāvji uzskata – RCEP ir projekts bez vērā ņemamām ambīcijām, neparedz kardinālu Āzijas reģiona starpvalstu tirdzniecības liberalizāciju, un šā iemesla dēļ līguma nozīmīgums ir daudzkārt pārvērtēts.


No nacionālā uz reģionālo

Kā norāda izdevums The Economist, patiesība, visticamāk, atrodas pa vidu starp abiem šiem viedokļiem. Izdevums atgādina, ka RCEP priekšvēsture ir meklējama ASEAN valstu mēģinājumos apvienot un standartizēt šīs apvienības valstu divpusējos brīvās tirdzniecības līgumus, kā arī ASEAN valstu šādus līgumus ar citām nozīmīgākajām Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstīm, ieskaitot Ķīnu, Japānu, Dienvidkoreju un Austrāliju. Vienlaikus, kā norāda izdevums The Economist, vienošanās nepilnīgi aptver pakalpojumu sfēru, kā arī minimāli attiecas uz lauksaimniecību. Piemēram, Japāna saglabās augstas importa nodevas vairākiem ''politiskā ziņā jūtīgiem'' lauksaimniecības produktiem, tādiem kā rīsi, kvieši, cūkgaļa un liellopu gaļa, piena produkti un cukurs. RCEP paredz vēl arī virkni citu izņēmumu (kādus neparedz CPTPP), kas skaidrojams ar vienošanos parakstījušo valstu atšķirīgo ekonomiskās attīstības līmeni. Starp 15 RCEP parakstītājām ir gan ļoti trūcīgas valstis, tādas kā Kambodža un Laosa, gan lielas un bagātas ekonomikas, tādas kā Japāna vai Dienvidkoreja, un ir skaidrs, ka tirgu pilnīga liberalizācija atšķirīgās situācijas dēļ daudzos gadījumos radīs nopietnas problēmas atsevišķām  nacionālo valstu nozarēm.

Tajā pašā laikā The Economist uzsver, ka RCEP ietvaros ir paredzēti pirmie soļi noteikumu par preču izcelsmes valstīm harmonizēšanai, un līgums paver ievērojamas perspektīvas šā reģionam jūtīgā jautājuma tālākai risināšanai. Lielākā daļa RCEP parakstījušo valstu pieder pie tā dēvētās pasaules rūpnīcas (tradicionāli par tādu tiek dēvēta Ķīna, tomēr šobrīd līdzīgu ceļu iet vēl virkne reģiona valstu), kamdēļ tajās notiek pasaulē intensīvākā komplektējošo detaļu, dažādas produkcijas starpposmu un citu ražojumu pārrobežu kustība.

Šobrīd šādu preču izcelsmes valsts tiek noteikta, galvenokārt balstoties uz divpusējiem līgumiem starp reģiona valstīm, un šā iemesla dēļ regulāri rodas domstarpības.

RCEP ietvaros paredzēts maksimāli vienkāršot šo starptautiskās tirdzniecības ar precēm sastāvdaļu, atceļot ievedmuitas komplektējošajām detaļām un starpprodukcijai, kas no nacionālām ar laiku kļūs reģionālas.


Ieguvumi globālā mērogā

Atbilstīgi Petersona Starptautiskās ekonomikas institūta (Peterson Institute for International Economics, PIIE) aplēsēm, kas iekļautas šā gada jūnijā publiskotajā ziņojumā, RCEP 2030. gadā nodrošinās globālajai tautsaimniecībai papildu ieņēmumus 186 miljardu ASV dolāru apmērā gadījumā, ja pasaule atgriezīsies pie ''biznesa kā iepriekš'' (business as before, t. i., ja nesāksies liela mēroga tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu), turklāt ieguvumus vēl 147 miljardu dolāru apmērā nodrošinās arī CPTPP esamība. Tieši RCEP parakstījušās valstis no līguma iegūs 174 miljardus dolāru, plus vēl 87 miljardus no CPTPP, kamēr pārējā pasaule – attiecīgi 12 un 60 miljardus dolāru gadā. Galvenās ieguvējas tieši no RCEP būs Ķīna, Japāna un Dienvidkoreja, kuras iegūs attiecīgi 85 miljardus, 48 miljardus un 23 miljardus dolāru gadā, bet galvenās zaudētājas būs ASV un Indija. Tostarp secināts, ka Indijas ekonomikas ieņēmumi pieaugs par 60 miljardiem dolāru gadā, ja tā izlems pievienoties RCEP (izveidojot RCEP16), un samazināsies par sešiem miljardiem dolāru gadā, ja paliks ārpus līguma. Globālajai ekonomikai Indijas pievienošanās RCEP savukārt nodrošinās papildus 53 miljardus dolāru. 

ASV un Ķīnas iespējamais tirdzniecības karš globālajai ekonomikai 2030. gadā savukārt nozīmēs ienākumu samazināšanos par 301 miljardu ASV dolāru, tomēr abi minētie līgumi spēs pilnībā kompensēt šos zaudējumus, aprēķinājuši institūta pētnieki. CPTPP esamība tirdzniecības kara gadījumā nodrošinās papildu ienākumus 121 miljarda dolāru gadā, bet RCEP esamība – 209 miljardu dolāru gadā apmērā.

Arī šajā gadījumā Indijas pievienošanās RCEP sola globālajai ekonomikai papildus 53 miljardus dolāru gadā. 

Atsevišķi jāpiebilst, ka tirdzniecības kara gadījumā galvenās zaudētājus būs tieši abas tā dalībnieces. PIIE aplēses liecina, ka Ķīna šajā gadījumā 2030. gadā zaudēs 304 miljardus dolāru, bet ASV – 23 miljardus dolāru. Vēl ievērojama zaudētāja būs Honkonga. Galvenās ieguvējas šajā gadījumā savukārt būs Meksika un Kanāda. PIIE aprēķinos nav ņemta vērā Covid-19 pandēmijas ietekme, tomēr norādīts, ka Covid-19 krīze stiprinās saites starp Dienvidaustrumāzijas valstīm.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Intervijas

Vairāk Intervijas


Ražošana

Vairāk Ražošana


Karjera

Vairāk Karjera


Pasaulē

Vairāk Pasaulē


Īpašums

Vairāk Īpašums


Finanses

Vairāk Finanses