Āris Žīgurs. No Latvenergo pozīcijām tas ir biznesa projekts. Pēdējos gados atveroties un attīstoties tirgum Baltijā, Latvenergo ir kļuvis par elektrības tirgus dalībnieku arī Igaunijā un Lietuvā. 2011. gadā mēs kopā Baltijā esam realizējuši deviņas teravatstundas elektroenerģijas, tas nozīmē, ka 25% no kopējā elektroenerģijas realizācijas apjoma mēs esam pārdevuši kaimiņvalstīs. Mūsu pašu ražošanas jaudas ir daudz mazākas - mēs esam spējuši saražot mazāk par sešām teravatstundām, un pārējais ir bijis jāiepērk dažādos tirgos - gan pie kaimiņiem, gan arī no Krievijas. Nākotnē mēs gribētu kļūt spēcīgs dalībnieks šajā tirgū. Šim nolūkam mums nepieciešams pašiem attīstīt savas ražošanas jaudas. Mums kā energokompānijai ir jāskatās, kur elektroenerģiju var saražot lētāk.
Daniels Pavļuts. Tā ir gan politika, gan bizness. Viennozīmīgi. Jautājums ir par proporcijām - kā ir un kā varbūt vajadzētu būt. Skaidrs, ka liela mēroga enerģētikas projekti vienmēr ir arī politiski, jo enerģētiskā drošība ir viens no nācijas un valsts, arī ekonomikas pastāvēšanas stūrakmeņiem. Latvijas skatījumā tas daudz vairāk ir bizness nekā politika. Domāju, ka arī igauņiem līdzīgi. Savukārt no Lietuvas puses ir acīmredzami, ka politikas elements ir nesalīdzināmi lielāks, kas ir arī ļoti labi saprotams, ja mēs paskatāmies, kāds ir elektroenerģijas importa elementa īpatsvars Lietuvai. Lietuvai tā tiešām ir liela politika, jo elektrības imports ir milzīgs, Latvijai tas tā nav.
Ivars Zariņš. Šis projekts tik tiešām ir gan politiski svarīgs, gan svarīgs no biznesa viedokļa. Taču deleģējuši mēs to esam Latvenergo, kas uz to skatās tikai no sava uzņēmuma biznesa aspekta. Politiskais aspekts ir aizgājis otrajā plānā, lai gan, ja šis projekts lietuviešiem ir ļoti svarīgs, mēs varētu ar to risināt arī politiskos jautājumus. Tā ir lieliska svira lietuviešiem pajautāt - un kad mums būs atjaunotas sliedes pie Reņģes, lai tranzīts caur Lietuvas teritoriju varētu doties arī uz Liepājas ostu? Kā mēs vienosimies par jūras robežu, par naftas laukiem? Tās ir tās iespējas, kur jau sarunās par Visaginu mēs varētu gūt sev labumu. Ja mēs savu naudu tomēr investēsim Lietuvas ekonomikā, tad mēs varētu padomāt, kā ar politiskiem instrumentiem dabūt sev labumu no tā realizācijas.
Viesturs Silenieks. No sākta gala tas ir bijis politisks projekts. Vispirms tas vienmēr ir gājis zem karoga - enerģētiskā neatkarība no Krievijas. Tas ir pirmais, kas vienmēr ir dzirdēts, - un tā jau ir politika, tas nav bizness. Ja paskatāmies vēsturiski, tad Aigars Kalvītis, premjers, politiski, bet bez valdības lēmuma aizbrauca uz Lietuvu un noslēdza Baltijas premjeru vienošanos, kur vienpersoniski vienojās - darām, vēlāk informēja Ministru kabinetu. Ministru kabinetā ir bijuši tikai informatīvie ziņojumi, nav bijis lēmuma par Latvijas dalību Visaginā. Ir bijis tikai izziņas process. Tas apliecina, ka tas ir tīri politisks process un kādam, iespējams, arī bizness. Jautājums - kāds no tā ir bizness Latvijai? Vajag paskatīties uz Visaginas AES projektu no tautsaimniecības viedokļa. Un tas arī nav viena uzņēmuma uzdevums. Tas ir Ekonomikas ministrijas uzdevums. Tas ir valdības uzdevums skatīties, kas mums Latvijai no tā. Mūsu iedzīvotājiem, uzņēmējiem. Nodokļi, darbaspēks. Viss tas šobrīd nav pietiekami izdiskutēts.
A. P. Projekta cena ir 5 miljardi vai 6,8 miljardi, kas jau tagad izskan?
Ā. Ž. Lietuvas puse ir pārplūdinājusi mūs ar informāciju un dažādiem skaitļiem. Lai būtu pavisam vienkārši saprotams - Hitachi ir piedāvājis uzbūvēt Visaginas AES par 5 miljardiem eiro. Tas, kas nāk klāt un par ko ir dažādas interpretācijas, ir naudas izmaksas. Piesaistot līdzekļus uz kredīta bāzes, ir jāmaksā kredīta procenti. Atkarībā no kredīta procentiem un ilguma var uzzīmēt dažādus skaitļus.
I. Z. Jautājums par projekta izmaksām ir arī tas, ko mēs aptveram ar šo jautājumu. Vai nepieciešamās infrastruktūras izveidošana arī attieksies uz šo projektu? Izmaksas mainīsies atkarībā no tā, kādas drošības sistēmas mēs izvēlēsimies kodoldegvielas glabāšanai. Lai transportētu reaktoru pa Lietuvas teritoriju, vajadzēs 500 kilometru ceļu, pa Latvijas teritoriju tie būtu 300 kilometru. Te parādās tas politiskās spēles elements. Mēs taisām miljardu projektu Lietuvā, lūdzu, dažus miljonus Latvijā iekšā! Sakārtosim ceļus. Uzbūvēsim Skultes ostu pietiekami lielu, lai tur var reaktoru ievest iekšā. Vedīsim to no Rīgas līdz Daugavpilij - un tad mums būs perfekta šoseja.
A. P. Kur Latvenergo ņems šo miljardu eiro, ko ieguldīt projektā?
Ā. Ž. Projektu ir iecerēts finansēt tādējādi, ka divas trešdaļas mums piedāvā aizdod ASV un Japānas kredītaģentūras, kuras finansē tos tehniskos materiālus, kas tiks izmantoti projektā.
A. P. Vai Latvenergo būs jādod ķīla, vai būs vajadzīgas valsts garantijas?
D. P. Sakiet jau, kā ir, - vai neieķīlās hidroelektrostacijas?
Ā. Ž. Enerģētikas likuma 20. pantā ir precīzi pateikts, ka to darīt ir aizliegts. Neviens šādu darbību neplāno darīt, un tas arī nenotiks. Diskusijas, kādas garantijas prasīs šīs kredītaģentūras, protams, tā turpinās.
A. P. Vai elektroenerģiju no Visaginas AES mēs pirksim par cenu?
D. P. No sākta gala Latvenergo piedalīšanās šajā projektā ir balstīta uz pieņēmumu, par ko visi ir vienojušies, ka projekta dalībnieki pērk elektroenerģiju par pašizmaksu. Tā ir tā iespēja, ko mēs saņemam par ieguldīšanos projektā. Tālāk jau Latvenergo gūst labumu starp pašizmaksas un tirgus cenas starpību. Tagad par tirgus cenu mēs to varam pārdot saviem patērētājiem vai eksportēt. Ja runājam par mūsu patērētājiem, tad mūsu ieguvums ir tāds - ja mēs zinām, ka mums ir elektroenerģija, kas var konkurēt ar Nord Pool cenu, tad mēs zinām, ka mums elektroenerģijas tarifi neaugs.
Varis Boks. Visaginas AES ietekmēs tirgus cenu visā reģionā. Šis ražošanas apjoms 1300 megavatu ir diezgan liels. Ja šāds spēlētājs ienāk Nord Pool zonā, tad proporcionāli šim apjomam tirgus cena pazeminās, un tas ir objektīvi. Jebkurā gadījumā pamatjautājums ir, kāda tad būs šī pašizmaksa un ar kādu cenu šī stacija būs gatava startēt tirgū.
D. P. HES ir sezonāli. TEC ir atkarīgi no siltuma ražošanas, ja tie neražo siltumu, tie kļūst ārkārtīgi dārgi un neefektīvi. Savukārt atomstacija ražo cauru gadu diezgan izlīdzinātu elektroenerģijas daudzumu, uz kuru var paļauties. Kas nodrošinās cenu konkurētspēju arī ne pīķa stundās.
I. Z. Tīri ekonomiski šis projekts kādam var
būt veiksmīgs. Bet mums ir jādebatē, ar kādiem nosacījumiem mums
tajā piedalīties, lai no tā gūtu maksimālu labumu Latvija.
(Pilnu diskusijas tekstu lasiet avīzē Diena, bet diskusijas video ierakstu iespējams noskatīties šeit.)