Savukārt privāto telpu viņš ļoti sargā.**Ekonomistu apvienības 2010 vadītājs Ojārs Kehris Spīdolu raksturoja kā gudru sievieti un ieteica krīzi vairāk tvert ar emocijām, ne tik racionāli.**Es vispār domāju, ka jebkura darbība vai lēmums krietni vien balstās uz emocijām, ja ar tām mēs saprotam intuīciju. Teorētiski aprēķini ne vienmēr kaut ko dod — lēmums jāpieņem, kad informācijas savākts nedaudz vairāk par pusi. Ar to pietiek. Par krīzi. Pirmkārt, domāju, ka tā jāuztver kā cikliska parādība, varbūt pat tāda pati dzīves nepieciešamība kā pārējās lietas — ziema, vasara, pavasaris. Mēs tikai neesam tik pieredzējuši brīvajā sistēmā. Otrkārt, ja papēta, pasaules krīzes bijušas septiņu astoņu gadu ciklā, pēdējais cikls nezin kāpēc ir izkritis, tāpēc divreiz garākajā periodā aizmirsies, ka tādai [krīzei] jānāk, mēs varbūt nepietiekami to gaidījām.**Spīdolas balva jums piešķirta par mūža ieguldījumu meža nozares attīstībā, balvas pamatkritēriji ir augsti ētikas standarti, godīga attieksme pret darbu un inovatīva domāšana. Ko jums nozīmē šis apbalvojums?**Esmu ļoti pārsteigts par šādu apbalvojumu, bet to noteikti uzskatu nevis par apbalvojumu sev, bet gan [visai] nozarei. Tai ir liels pienesums tautsaimniecībā, taču tai pašā laikā tā ir ļoti diskutabla. Pieļauju, ka pēdējā laikā meža nozare [beidzot] tiek [kaut] nedaudz novērtēta — ar to es daļēji saistu balvas piešķiršanu kokrūpniekam. Mana profesija un joma varētu saukties kokrūpniecība, bet ir vajadzīgs plašāks sasaistes izvērsums, un tā nu mēs, kokrūpnieki, pamazām esam nonākuši ar skatu uz meža augšanu ar ekoloģiju, putniem, zvēriem utt. Tālāk mums pamazām radusies sasaiste ar to, kur mūsu produkts paliek, — domāšanu par arhitektūras un celtniecības attīstību. Tā laika gaitā veidojusies mūsu koncerna attīstība un arī mūsu domāšana — kad tika dibināts Latvijas finieris, mums bija tikai trīs ražošanas uzņēmumi bez domas par izejmateriālu iegūšanu un tirgu. Mūsu izaugsme ir sakritusi ar nepieciešamību plašāk skatīties uz dzīvi.**Nozare lielai daļai iedzīvotāju, visticamāk, šķiet ļoti klasiska. Kur jūs redzat radošumu?**Ja runā par klasiskumu, tā attīstās periodiem. Jārunā par cilvēka dzīvesveidu vai uztveri, kā viņam patīk dzīvot. Senos laikos cilvēks dzīvoja naturālajā saimniecībā, puse mantu bija izgatavotas no koka, viņš ar tām bija saradis. Tad tas kādā periodā tika noraidīts, netika pieņemts — pirmajā vietā bija sintētika un neilona krekli. Tagad pamazām dzīves un domāšanas veids atgriežas pie senām, dabiskām vērtībām. Ja to saliek kopā ar produktu un idejām par mežu kā vidi un tagad vēl cīņu pret globālo sasilšanu, kurā mežs var palīdzēt, aplis ir noslēdzies, tikai tas ir jauns attīstības līmenis.Ja runājam par produktu ražošanu, inovatīvajā pieejā jāskata divas lietas. Viena ir izdomāt kādu jaunu priekšmetu, otra — kā mēs šos priekšmetus ražojam. Automobilis arī ir jau krietni sen, lidmašīnas varbūt ne tik sen, bet mainās ražošana, un tā mainās pilnīgi vienādi, vai tā ir kokapstrāde vai lidmašīnu ražošana. Tā ir pāreja uz citu plānošanu, programmēšanu, citas tehnikas izmantošanu. Tāpēc nedrīkstētu teikt, ka datoru montāža no detaļām, ko atved no Taivānas, ir vairāk inovatīva nekā krēslu ražošana no Latvijā izauguša koka.**Ja man jānosauc tipisks jūsu produkts, uzreiz nāk prātā klasiskais bērnu šūpuļzirdziņš. Bet tā droši vien nav taisnība…**Mūsu pamatprodukts ir tehniskas pielietojamības produkts, kas tiešā veidā pie cilvēka lielākoties nenokļūst. Bērza saplāksnis ir tehnisks produkts, kas atšķiras ar izcilām mehāniskām īpašībām — to lieto tur, kur vajadzīga ļoti liela stiprība. Mēs cenšamies ražot tādu detaļu, kuru vairs mehāniski neapstrādā, bet gan iemontē jau gatavu. Pamatā tās tiek iemontētas transporta industrijā — auto un kuģu būvē u.tml.**Piemēram?**Mums pašiem patīk stāstīt par kuģu projektu — gāzes tankeriem. Tilpumi ir ļoti lieli, var salīdzināt pat ar futbola laukumu. Izrādās, vienīgais materiāls, kas metāla karkasa iekšpusē var izturēt vibrācijas un temperatūras prasības, ir bērza saplāksnis. Pasaulē ir trīs firmas, kas to ražo. Vienam kuģu tipam mēs pat ražojam vienīgie. Apjomi ir ļoti lieli — vienā lielākajā kuģī nepieciešams pāri par 2000 m3 mūsu saplākšņa.**Ja pavērtu priekškaru uz jūsu jomu pēc pieciem gadiem, ko pārsteidzošu mēs ieraudzītu?**Es domāju, ka materiāla lietojums būs vēl specifiskāks — tur, kur tieši vajadzīga šī unikālā īpašība. Varētu būt arī vēl izteiktāki kompozītmateriāli kopā ar kaut ko citu, piemēram, koks līmēts kopā ar stikla šķiedrām, audumiem vai metāliem, kas dod vēl specifiskākas īpašības.**Jūs jau pieskārāties klimata jautājumam. Šajā ziņā meža nozare tiešām tiek vērtēta visai atšķirīgi. Kā atrast līdzsvaru starp vides un ekonomikas interesēm?**Šis jautājums jāskata nedaudz citādi. Meža izciršana jau nenozīmē, ka mēs to pārtaisām par pilsētu vai lauksaimniecības zemi. Mēs to arī stādām! Tā ir cikliska meža atjaunošana, jo tik un tā pēc zināma laika tas [koks] apgāžas un ir beigts, tikai racionālā vecumā tas tiek izmantots tālāk. Ar mežu pārklātās zemes Latvijā visu laiku pieaug. Jaunaudze CO2 piesaista vairāk nekā vecie koki. Ja mēs koku nesadedzinām, bet iebūvējam mājā, ogleklis tiek iekonservēts. Nesen tika rādīta filma par kādu Dānijas salu — tur bija māja, kurai ir 1000 gadu. Ķēde varētu būt šāda: ir audzētais koks; tad tas nonāk pirmatnējos produktos, kuros redzams skaists, masīvs koks; pēc tam, kad mēbeles iznīcina, tas varētu nokļūt plātnēs; pašās beigās — enerģētikā — tikai tad CO2 izlaiž ārā.Patlaban nepareizi izveidojies, ka produktu ražotāji cenšas pierādīt savu potenciālu un apgalvo, ka var saražot vairāk produktu, kas varētu patērēt vairāk izejmateriālu. Daudzi to uztver — viņi grib nocirst mežu! Bet patiesībā būtu jāskatās otrādi: ja esat meža īpašniece un to var uzskatīt par zināmu noliktavu, varbūt jums būtu jārūpējas, ko jūs taisāties ar tiem kokiem darīt — jāmeklē rūpnieks, kas to var pārvērst ienākumos. Pašreiz šī pieeja lēnām mainās. Ja valsts var iegūt līdzekļus, kas salīdzināmi ar lielu daļu no tā, ko aizņemamies no Starptautiskā Valūtas fonda, varbūt racionālāk padomāt par savu resursu izmantošanu, nevis taisīt parādus.**Diskutabls bija arī jautājums par celulozes rūpnīcas būvēšanu Latvijā.**Šis jautājums nav salīdzināms. Celulozes rūpnīcu piedāvāja būvēt lieli koncerni, kas prasīja, lai viņiem garantē resursus celulozes rūpnīcai, bet ne tikai — prasīja, lai viņu rīcībā nodod lielu platību meža. Tas bija rupjš konkurences pieteikums visai mūsu kokapstrādei, tāpēc arī mēs nostājāmies pret to. Plus vēl ekoloģijas jautājumi saistībā ar Daugavu. Pašreiz es domāju — labi, ka celulozes rūpnīca netika uzbūvēta, jo Latvijā ļoti strauji attīstījās tehnoloģijas un šos [celulozei piemērotos] tievos kokus ļoti veiksmīgi pārstrādāja produkcijā — tad tas varbūt tā nebūtu noticis. Ieguvām pietiekami daudz darbvietu un nebūt ne mazu naudas pienesumu ekonomikā.**Jūs biznesā esat jau desmitiem gadu. Kā mainījusies biznesa vide?**Manuprāt, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir partnerattiecības starp biznesā iesaistītajiem cilvēkiem. Tās mainās ļoti lēni. Latvijā joprojām valda īstermiņa attiecības — kā var ātri nopelnīt, maina partnerus. Strādājot ārpus Latvijas, ļoti svarīga ir uzņēmēju ētika un partnerattiecību uzturēšana.**Vai krīze varētu to mainīt?**Jā, es tā domāju. Varbūt rastos lielāka izpratne par savstarpējo uzticēšanos, bez kā, manuprāt, nevar attīstīties nākotnē.
Piekrītat, ka Latvijā ir zems iniciatīvas līmenis — gan dibinot jaunus uzņēmumus, gan privātā līmenī?
[Mēs] bijām ļoti maza valsts ar slēgtām robežām. Vietējais tirgus ir samērā neliels, visiem patika imports — tas bremzēja iniciatīvu. Vajag brīvāku robežu, plašāku tirgu. Es domāju, tas attīstīsies ar brīvāku preču kustību.
Kaimiņu igauņu pašiniciatīva ir labs PR, vai viņiem tiešām tā ir augstāka?
Iespējams, šie mazie uzņēmumi un mikroaktivitātes, par kurām jūs runājat, Latvijā ir, bet paslēptas citā [stastistikai neredzamā] zonā.
Latvijas finieris pieder darbiniekiem, savukārt vadību esat nodevis savam dēlam. Ko dod šādas koleģiāli ģimeniskas attiecības?
Modelim, ka uzņēmumā ir daudz akcionāru, ir labās un sliktās puses, bet tādu mēs privatizācijā izvēlējāmies. Es domāju, mums tas palīdzēja, citādi diezin vai mēs būtu bijuši tik veiksmīgi. Latvijas likumi īsti neatbalsta šādu sistēmu, bet ASV tieši veicina.
Par ģimeniskām attiecībām — mēs tās Latvijas finierī atbalstām, mums ir ļoti daudz ģimeņu — vecāki, bērni un mazbērni. Tajā nekā ļauna nav, tas ir tikai labi, kaut gan citās vietās pret to ļoti cīnās. Manuprāt, tieši otrādi — tas pat ir grūtāk un uzliek papildu atbildību, jo pārējie skatās, kā tie vecāki un bērni strādā.
Kāda bija jūsu dēla motivācija, izvēloties sfēru, kurā jūs strādājat?
Tas jāprasa viņam pašam. Man ir divi dēli, abi strādā šajā jomā un abi — mūsu koncernā.
Dienvidzemēs ģimenes uzņēmumi ir ļoti populāri. Vai tā varētu būt arī Latvijas iezīme?
Ja runā par ģimenes uzņēmumiem, tie lielākoties ir ne pārāk lieli, bet ir arī lieli koncerni, kas sedz visu pasauli. Kāpēc gan ne?!
Kad ir vieglāk vadīt uzņēmumu — rutīnas vai krīzes laikā?
Uz tādu jautājumu nav viegli atbildēt, katrā periodā ir savi uzdevumi un izaicinājumi. Kad ir augšupejas periods, var eksperimentēt ar idejām, plānot riska kapitālu, novirzot desmit projektiem, no kuriem varbūt tikai viens attīstīsies. Savukārt krīzes periodā viens no pamatuzdevumiem ir sabalansēt krītošos ieņēmumus ar izmaksām — tas kļūst par nepopulāru lēmumu pieņemšanas laiku. Taču rezultāts ir patīkams, ja tu redzi, ka programma pildās.
Ja ir runa par darbiniekiem, kam jāatstāj kolektīvs — bijām spiesti apturēt dažas neracionālas ražotnes —, šādi lēmumi nesagādā ne mazāko prieku. Taču tie darbinieki, kas pie mums strādā, izprot stabilitāti un to, ka sistēma ir sakārtota un vadāma, un ir gatavi nākamajam ciklam ar jauniem izaicinājumiem.
Kāda, jūsuprāt, ir labākā metode saskarsmē ar tik lielu kolektīvu?
Jādomā par funkciju deleģēšanu, kas automātiski rada iespēju saskarties ar nelielu cilvēku daļu. Tā varbūt ir viena no problēmām, ar ko nācās tikt galā. Tagad jau tā pieņemta, bet pirms 10—15 gadiem visiem šķita nepieņemami, ka tu kā direktors nerunā ar mani, bet liec iet pie vietnieka vai cilvēka, kas atbild par šo jautājumu.
Gan krīzes laikā, gan sākot biznesu ir liels risks pārstrādāties. Kā jūs ar to tiekat galā?
Nav svarīgi, cik stundu vadītājs sēž savā kabinetā. Gan krīzes, gan nekrīzes periodā grūti atrast vadītāju, kurš var atļauties un vispār māk atslēgties no darba — viņš lielākoties tik un tā risina problēmas. Grūti pateikt, kad sanāk formulēt lēmumu — kabinetā vai ārpus tā.
Kā neizdegt?
Jābūt darbībām, kas pietiekami aizrauj. Kāds hobijs, amatieru sports vai kas tamlīdzīgs, lai vismaz tanī brīdī, kad ar to nodarbojas, būtu līdzsvarā ar darba domāšanu.
Kāds ir jūsu hobijs?
Man tādu izteiktu [hobiju] nav. Ziemās, cik varu, braucu ar slēpēm, vasarā pa ūdeni — [nodarbojos] ar burāšanu.
Patlaban galvenā tēma Latvijā ir milzīgais bezdarbnieku skaits. Ko darīt?
Būtu labi, ja kāds to tā uzreiz varētu pateikt. Pirmām kārtām sadalījums, ar ko mēs visi kopā nodarbojamies, iepriekšējos periodos nav bijis īsti pareizs. Lielās problēmas un disputi notika starp valsts zonu, starp valsts vadītājiem un tiem, kas pilda valsts funkcijas, ārpus borta atstājot tos, kuri dod pienesumu šim budžetam. Manuprāt, šīs funkcijas vajadzētu pildīt ātrāk un veiksmīgāk, tik daudz nepretojoties vajadzīgajām reformām un vairāk laika, enerģijas un finanšu resursu atstājot, lai paplašinātu to zonu, kas dod pienesumu. Jaunām darbvietām jābūt, bet citā zonā — tajā, kas kaut ko ražo. Cik ilgā laikā to tagad var izdarīt, tas ir nākamais jautājums.
Ļoti daudzi aizbrauc no Latvijas. Vai jūs nebaida, piemēram, Spānijas liktenis, kad aizbrauc tiešām ļoti liela sabiedrības daļa?
Protams, tas ir ļoti slikti, bet vajadzētu cerēt, ka tie cilvēki aizbrauc uz laiku. Cilvēku skaits Latvijā ir ļoti būtisks, jo esam ļoti mazapdzīvota zeme — citās valstīs cilvēku blīvums ir daudz lielāks. Tāpēc mums ļoti jāuztraucas, ka tiek zaudēti cilvēki. Man ļoti negribētos, ka tie tiek aizstāti ar iebraucējiem. Ja uz to [izbraukšanu] ir iespējams kaut nedaudz iedarboties kā uz īslaicīgu procesu, varbūt atbrauktu atpakaļ gudrākie cilvēki, no kuriem daļa būtu vīlušies tajos ārzemju braucienos, jo daudziem tur nemaz tik viegli neiet. Tad varbūt arī te dzīve labāk kustētos.
Kā jāmainās valsts pārvaldes domāšanai?
Par to mēs diskutējam jau trīs gadus — precizēt valsts funkcijas un noteikt spēkus, kas šīs funkcijas veic. Ministrijās jau nav tik daudz cilvēku, bet, runājot par papildfunkcijām, ko pilda dažādas aģentūras, un funkcijām, kas ir izglītība, medicīna un aizsardzība, jāņem vērā cilvēku daudzums Latvijā un — kā to racionāli sakārtot.
Mēs, kokrūpnieki, patlaban cenšamies visiem pateikt, ka daudzos gadījumos, lai sistēma darbotos, nav nepieciešami tikai naudas resursi, — ir daudz mazu lietu, kas kopumā bremzē. Meža nozarē tas ir ļoti izteikti. Ja mēs to atrisinātu, iegūtu lielu pienesumu [ekonomikai]. Problēma ir tāda, ka jautājumi sadalās pa ministrijām. Ja vēl tās ir politizētas, šie jautājumi tiek bloķēti vai vienkārši nekustas. Būtu jābūt augstākam dokumentam plāna vai nodoma veidā, kas visiem būtu jāpilda. Piemēram, Somijā, kur arī meža komplekss ir pietiekami attīstīts, ir ministriju politiku koordinācijas padome, ko vada premjers.
Kam būtu jābūt valsts nākamajam mērķim pēc iestāšanās ES un NATO?
Galvenais mērķis ir pēc iespējas paplašināt zonu, kas nodarbojas ar vērtību radīšanu, — eksporta un importa bilance ir tā, kas visu nosaka. Iepriekšējā periodā bija ārpuses naudas pienesums, kam pretī tika likts it kā kaut kāds īpašums. Īpašumu vērtība tagad ir nokritusies, seguma nav.
Kur jūs redzat neizmantotu potenciālu?
Pirmām kārtām jānovērtē viss, kas ir. Tālāk jau ir grūti definēt, kāds būs tas brīnumprodukts, ko Latvija varēs ražot. Gluži vienkārši jārada bāze — izglītība, tehnoloģiju pārnese uz Latviju utt. Jebkuras jomas līmeņa pacelšana rada augsni piedzimt kaut kam jaunam.
Bet kā celt iedzīvotāju pašapziņu?
Vispirms nevajag to graut! Mēs jau paši to intensīvi graujam. Es sevi pieskaitu pie saprātīgajiem optimistiem, tādēļ mani ļoti apbēdina bēdāšanās, savstarpējie uzbrukumi. Mēs jau nevajadzīgi sevi kritizējam! Ja izbraukā vecās ES valstis, var atrast tādus nostūrus, kas izskatās daudz žēlīgāk nekā Latvija.
Minējāt, ka mēs pēdējos gados dzīvojām no naudas, ko bijām aizņēmušies. Vai pēc krīzes iedzīvotāju attiecības ar naudu būs mainījušās?
Domāju, jā, vismaz kādu periodu. Bet, cik ilgs būs tas periods, to gan grūti pateikt.
Domājat, ka atkal iekāpsim tajā pašā grāvī?
Acīmredzot, jo šī krīze nebūt nav pirmā. Mēs sākām rakstīt finiera rūpniecības vēsturi, bijām savākuši arī par kokrūpniecības vēsturi, tajā skaitā — krīzi Latvijā 20.gados. Ja nomaina gadus, viens pret vienu — cilvēku un valsts darbības.
Pērn Lietišķā Diena jūs nominēja par ideālās valdības satiksmes ministru. Kāpēc neejat politikā?
Man šķiet, katram cilvēkam jācenšas darīt to, ko viņš kaut nedaudz saprot. Nozarē, kurā patlaban darbojos, esmu strādājis pietiekami ilgi, jūtu, ka saprotu to, ko daru. Ja es nokļūtu vidē, kurā neko nesaprotu, nebūtu labuma ne man, ne citiem.