Pagājušajā gadā jau bija atjaunojušās tradicionālās migrācijas plūsmas, kas kovidpandēmijas laikā bija būtiski samazinājušās. Par to liecina Pasaules Bankas apkoptā statistika.
Nemierīgie deviņdesmitie gadi
Pasaulē kopumā neto migrācijas rādītājs vienmēr ir nulle, jo no kādas valsts izceļojušie cilvēki ieceļo kādā citā valstī. Daļai pasaules valstu ir raksturīga pastiprināta cilvēku izceļošana, citai daļai valstu – pastiprināta ieceļošana.
Starpvalstu migrācijā neto izceļojušo personu skaits pasaulē no 1991. līdz 2024. gadam bija robežās no 4,52 miljoniem līdz 12,7 miljoniem personu gadā. Migrācijas apjomi ievērojami palielinājās no 1991. līdz 1994. gadam, un tas bija saistīts ar vairākiem procesiem – gan ar Pirmo Līča karu Persijas līča reģionā 1990.–1991. gadā, gan ar PSRS sabrukumu, gan ar Balkānu karu radītajām sekām.
Kopumā XX gadsimta 90. gadi nesa daudz pārmaiņu gan Eiropā, gan citur pasaulē, un tas sekmēja cilvēku pārvietošanos. Vismazākie starpvalstu migrācijas apjomi bija XX gadsimta pašā nogalē – 1999. gadā, kad starpvalstu migrācijā neto izceļojušo personu skaits bija 4,86 miljoni.
Vācijas lēmuma smagās sekas
XXI gadsimta sākumā viens no starpvalstu migrācijas galvenajiem avotiem bija Latīņamerika. No 2000. līdz 2005. gadam vidējais migrācijas saldo no Latīņamerikas bija aptuveni divas personas uz tūkstoti iedzīvotāju. Toties XXI gadsimta 20. gados migrācijas plūsma no Latīņamerikas ir gandrīz četras reizes mazāka jeb 0,55–0,57 personas uz tūkstoti iedzīvotāju.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 3. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00