Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Gada augs – Ruiša pūķgalve

Latvijas dabas daudzveidība ik gadu mūs nebeidz pārsteigt. Šovasar esam aicināti pievērst uzmanību Ruiša pūķgalvei, jo Latvijas Botāniķu biedrība tai piešķīrusi titulu Gada augs 2020. Lai arī pūķgalve zied no jūnija līdz pat augustam, tās violeti zilos ziedus nemaz tik viegli dabā nesastapsi, jo šis ir rets un aizsargājams augs.

Violeti zilais "pūķis"

"Ruiša pūķgalve ir reti sastopams augs. Tā ir iekļauta visu triju Baltijas valstu Sarkanajās grāmatās, Ministru kabineta noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu, kā arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā. Rietumeiropā šī suga ir izzudusi pavisam. Tā biežāk sastopama Austrumeiropā un Sibīrijā, savukārt Latvijā to var ieraudzīt apmēram desmit vietās. Lai arī vecākie dati par Ruiša pūķgalvi ir no XIX gadsimta, cik šobrīd pie mums ir aktuālo atradņu, neviens nevar pateikt, tāpēc šovasar mums ir izaicinājums apsekot visas zināmās šīs sugas atradnes un beigās apkopot iegūtos datus," stāsta Latvijas Botāniķu biedrības vadītājs Pēteris Evarts-Bunders.

Ruiša pūķgalve (Dracocephalum ruyschiana) savu nosaukumu ieguvusi par godu nīderlandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam. Turpretim ģints latviskais pūķgalves nosaukums cēlies no grieķu valodas vārdu salikuma "drakón" jeb pūķis un "kefalé" jeb galva, kas raksturo šī auga ziedu formu.


Rozmarīna radiniece

Ruiša pūķgalve ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas augs, kas nedaudz atgādina Vidusjūras reģiona garšaugu rozmarīnu. Pūķgalvei ir stāvs stublājs ar lineārām līdz 7 cm garām lapām ar ieritinātu malu. Ziedi sakārtoti vārpveida ziedkopās, un to krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk – rožainai.

Ruiša pūķgalves ziedēšanas laiks ir no jūnija līdz augustam, kad tā ar saviem košajiem ziediem vilina mūs ielūkoties sausos un saulainos priežu mežos. Suga līdz šim atrasta tikai Latvijas vidienē un austrumos. Pazīstamākās šīs sugas atradnes ir Ogres Zilie kalni, Numernes valnis un Daugavas loki. Pirmo reizi Latvijas teritorijā šo augu atrada XIX gs. dabas pētnieks Eduards Lēmanis Antonopolē un Numernē sausā priežu mežā uz osa – īpatnējas, garenas formas reljefa, kurš ir sastopams arī mūsdienās.

"Šī ir reta un pēc augsnes prasībām unikāla suga, jo tā neaug gluži jebkurā grāvmalā. Tā ir suga, kurai vajadzīgi gaiši priežu meži, grantaina, kaļķaina augsne, kāda raksturīga osiem. Tāda kombinācija kā mežs un gaisma Latvijā izzūd, tāpēc mums ir bažas, ka šis augs pie mums ir sastopams vēl retāk, nekā mēs domājam," teic Pēteris Evarts-Bunders.


Gaismas prasīga

Skraji, gaismas pielieti priežu meži dabiski izveidojas un spēj pastāvēt tikai meža ugunsgrēku ietekmē. Mūsdienās, kad aktīvi organizē mežu aizsardzību, skrajus priežu mežus apdraud aizaugšana ar eglēm vai blīvu pamežu un biezas sūnu segas veidošanās. Tas neļauj zemē izbirušajām sēklām izdīgt un gaismas prasīgajiem augiem izdzīvot. Lielā mērā to sekmējusi ievērojama mežu ugunsgrēku biežuma samazināšanās. Uguns kā dabisks traucējums mežā rada atklātu augsni un pa laikam iznīcina pamežu, no kā ieguvēji ir ne tikai pūķgalve, bet daudzi citi augi, piemēram, silpurenes, kaķpēdiņas, zāļlapu smiltenīte.

"Lai cik arī nebūtu jocīgi vai neskanētu sarkastiski, mežu ugunsgrēki, ja tie atgadās ne biežāk kā reizi piecdesmit vai simt gados, sausiem priežu mežiem nāk par labu. Jo izdeg uzkrājušās barības vielas, sūnas, sīkkrūmi, kas noēno priežu mežu. Ja priede vecāka par 50 gadiem, ugunsgrēks tai nekaitē, jo tās biezā miza to pasargā, turpretim eglei uguns liesmas gan ir nāvējošas. Ja ilgstoši, gadu simtiem un tūkstošiem, dzīvotne ir degusi, tad tās degšanas pārtraukšana ir daudzām sugām liktenīga. Un pūķgalve ir viena no tādām sugām," skaidro Pēteris Evarts-Bunders.

Šajā vasarā Latvijas Botāniķu biedrība aicina ikvienu doties pastaigā uz priežu mežu un lūkoties pēc gada auga, kā arī ziņot par saviem atradumiem dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv. Tā kā Ruiša pūķgalve ir aizsargājams augs, par tās krāšņumu drīkstam priecāties, iemūžinot to atmiņās un fotogrāfijās, bet plūkt, griezt vai rakt to savvaļā ir aizliegts.

Kopš 2003. gada Latvijas Botāniķu biedrība katra gada beigās izvēlas nākamā gada augu. Latvijā šo tradīciju savulaik aizsāka Latvijas Ornitoloģijas biedrība, nosaucot gada putnu. Tas tiek darīts, lai pievērstu sabiedrības uzmanību un iesaistītu to augu sugu atpazīšanā un aizsardzībā. Gada augs var būt gan kāda reta un īpaši aizsargājama suga, gan plaši izplatīta suga, kuru apdraud biotopu izzušana vai tās ārstnieciskās vai dekoratīvās īpašības.


Der atcerēties!

Tuvojoties Līgo svētkiem, atgādinām, ka retie un aizsargājamie augi, ko nedrīkst plūkt pušķiem vai vīt vainagos, ir pļavas un meža silpurene, Sibīrijas skalbe, smaržīgā naktsvijole, Baltijas dzegužpirkstīte, bruņcepuru dzegužpuķe, gada un vālīšu staipeknis, dzeltenā dzegužkurpīte, jumstiņu gladiola, bezdelīgactiņa, daudzgadīgā mēnesene, mieturu mugurene, laksis jeb mežloks, Eiropas saulpurene u. c. 

Indīgie augi: lielziedu uzpirkstīte, šaurlapu saulkrēsliņš, tīruma zilausis, parastā ozolīte, purva cūkausis, kodīgā gundega u. c. Ja neesi pārliecināts par to, kas tas ir par augu, līdzīgi kā ar sēnēm labāk to atstāt dabā.
Turpretim svētku vainagā vērts iepīt rudzupuķes, margrietiņas, madaras, sarkano un balto āboliņu, papardes, kalmes, asinszāli, smilgas, magones, raspodiņus u. c. vasaras ziedus. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dari pats: Tīrīšanas līdzeklis ar salviju

Salvija ir garšaugs, to izmanto arī ārstniecībā, un vasaras otrā puse ir laiks, kad tas ir gatavs novākšanai. Salvijai piemīt specifisks aromāts un attīroša iedarbība, un to var lietot ne tikai iekš...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena