Izvēloties brīvdienu maršrutu, kur doties baudīt Latvijas dabas skaistumu, daudzi pārgājienu mīļotāji ieteiktu aplūkot Vidzemes jūrmalas stāvkrastus, kam šogad piešķirts Gada ģeovietas tituls. Krāšņie devona iežu atsegumi, laukakmeņiem klātā krasta josla un savdabīgā augu valsts padara šo teritoriju par iecienītu atpūtnieku galamērķi.
Unikāls objekts Jau divpadsmito gadu plašas ģeologu un dabas ekspertu aptaujas un balsošanas rezultātā tiek izvēlēta Gada ģeovieta. Šoreiz tā piešķirta Vidzemes jūrmalas stāvkrastiem, kas atrodas Rīgas jūras līča austrumu krastā. Šie stāvkrasti ir īpaši ar to, ka šeit ir vienīgā vieta pie Baltijas jūras, kur krasta kraujās atsedzas devona smilšakmeņi.
"Somijā ir granīta klintis, Igaunijā – kaļķakmens un dolomīta klintis, Vācijā un Dānijā – krīta klintis, bet devona smilšakmeņi ir tikai pie mums," saka ģeologs, biedrības Ziemeļvidzemes ģeoparks valdes priekšsēdētājs un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dainis Ozols.
Smilšakmeņi kā ieži veidojušies ārkārtīgi tālā senatnē – devona perioda vidū – pirms aptuveni 390 miljoniem gadu. Bez smilšakmeņiem stāvkrastā pēc stiprākajām vētrām neilgu laiku aplūkojami arī slāņoti raibkrāsainu devona māliežu atsegumi, kā arī akmeņaina leduslaikmeta mālsmilts – morēna.
Devona laikmeta ieži
"Devona laikmetā notika dažādu nogulumu un iežu veidošanās, līdz ar to šie devona laikā radušies ieži veido tā dēvēto devona sistēmu. Devona iežus var sastapt upju krastos, vietām pie Burtnieku ezera, kā arī krāšņu, ainavisku atsegumu veidolā jūras krastā. Vidzemes jūrmalas stāvkrastos parādās arī dažādi citi senāki nogulumi. Ir garāki krasta posmi, kur stāvkrastā ir leduslaikmeta ledāja nogulumi, akmeņu mālsmilts, ko dēvē par morēnu. Sastopami arī senāki Baltijas baseina nogulumi. Baltijas ledus ezers, kas izveidojās uzreiz pēc ledāja nokušanas Latvijas teritorijā, izmēros bija kā jūra, bet ar saldūdeni, kas radās no ledāja kušanas ūdeņiem. Pēc tam sekoja Litorīnas jūra, kas bija mazliet sāļāka un siltāka. Arī šīs jūras nogulumi ir atrodami. Visi šie nogulumi, izņemot devona smilšakmeņus, ir irdeni, ar lielāku vai mazāku māla saturu, tāpēc atkušanas un nokrišņu rezultātā tie pārvēršas par dubļainu masu, kas ātri aizaug ar zāli. Taču pēc lielākas vētras varam redzēt visus šos nogulumus. Vienīgi devona nogulumi vērojami pastāvīgi," stāsta Dainis Ozols.
Ainaviskākie stāvkrasti pilnībā ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, bet krāšņākie atsegumu posmi ir noteikti kā ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi – Ežurgu klintis un Veczemju klintis. Lielu daļu stāvkrastu kopgaruma aptver dabas liegums Vidzemes akmeņainā jūrmala. Veczemju klinšu skaistumu pierāda arī fakts, ka šeit filmēti skati tādām filmām kā llgais ceļš kāpās un Vecā jūrnieku ligzda.
Jauni atklājumi
"Pēdējos gados mainījies viedoklis par smilšakmens veidošanos. Agrāk domāja, ka pamatā tās ir dažādas upju straumes, kas nogulsnējušas šīs smiltis, kuras vēlāk sacementējušās un pārvērtušās par smilšakmeņiem, tagad uzskata, ka tas noticis jūrā. Jūras seklūdenī arī plūdušas straumes un nogulumos var pat saskatīt plūdmaiņu pazīmes. Tas nozīmē, ka tā laika devona jūrā bijis diezgan ievērojams paisums un bēgums. Senā devona jūra bijusi vairāk saistīta ar pasaules okeānu, nekā tas ir mūsdienās. Protams, jāpiemin arī fosilijas. Pārsvarā zivis un zivīm radniecīgu dzīvnieku atliekas arī atrodas šajos smilšakmeņos. Tas nenozīmē, ka tagad vajadzētu skrāpēt šos smilšakmeņus un meklēt, jo vislabāk šīs fosilās atliekas var atrast, smiltis pasijājot. Papētot smilšu atsegumu pakājē, var atrast gan zivju bruņu plātnītes, jo tās bija bruņu zivis, kam bija jāsargājas no lielākām, plēsīgākām zivīm, gan var atrast arī zivju zobus. Neteiksim, ka bieži, bet, rūpīgāk pameklējot, tas ir izdarāms," teic Dainis Ozols.
Kopējais stāvkrastu garums ar smilšakmens atsegumu posmiem ir aptuveni 15 kilometru. Iespaidīgas ir arī smilšakmeņos viļņu izdobtās alas un grotas, kā arī neparastā krāsu gamma.
Krāšņie kliedņi
"Staigājot pa pludmali, bieži rodas jautājums, kāpēc ir joslas, kuras nav klasiskā smilšu krāsā, bet gan vērojamas violeti sarkanas vai zili melnas smiltis. Ģeologi šīs smilšu joslas dēvē par kliedņiem. Kliedņi rodas tad, kad viļņi vai straume sakoncentrē minerālus atkarībā no to svara un blīvuma. Smagākie minerāli sakrājas atsevišķās joslās un izceļas ar krāsojumu. Violeti sarkano kliedņu pamatā ir minerālu grupa granāti. Konkrēti granāts almandīns, kurš no dažādiem nogulumiem tiek izskalots un koncentrējas šajās violeti sarkanajās smilšu joslās. Tas būtu raksturojams kā pusdārgakmens, ja būtu kā liels akmens, un to varētu lietot juvelierizstrādājumos. Taču, tā kā šie ir smalki smilšu graudiņi, tad tādas vērtības tiem nav, lai gan izskatās krāšņi. It īpaši, ja skatās ar lupu vai mikroskopā, ļoti krāsaini un skaisti. Tur, protams, ir klāt citi minerāli, kas arī ir pietiekami krāsaini, bet to nav tik daudz," skaidro Dainis Ozols.
Zili melnie kliedņi sastāv no magnetīta un citiem rūdu minerāliem, kas satur dzelzi un titānu. Vienu daļu no tiem var atdalīt, izmantojot magnētu. Ja pabraukā ar magnētu virs smiltīm, šie magnētiskie smilšu graudi pieķeras pie magnēta un tos var labi ieraudzīt. "Reti, bet šajos smilšu graudos var atrast arī dimanta pavadoņu minerālus. Latvijā joprojām turpinās pētījumi ar mērķi kādreiz atrast arī dimanta atradnes. To var palīdzēt izdarīt arī dimanta pavadoņu pētījumi tieši šajos pludmales kliedņos. Vēl interesanti, ka nesen Latvijas ģeologi atraduši arī zelta graudus. Tas gan nenozīmē, ka Latvijā gaidāmas zelta atradnes, bet nenoliedzami šis ir tāds interesants atradums, kas atklāts senākās kolekcijās," piebilst Dainis Ozols.
Nozīmīga tūrisma vieta
Lai tuvāk iepazītu šī gada ģeovietu, maija sākumā tika rīkots pārgājiens, kurā piedalījās vadošie Latvijas ģeologi un kura laikā pie Veczemju klintīm atklāja divus informatīvus stendus, kuros ikviens var plašāk uzzināt par Vidzemes jūrmalas stāvkrastu vēsturi un devona smilšakmeņiem.
"Iesaku visiem apmeklēt Vidzemes jūrmalas stāvkrastus, taču izturēties pret tiem saudzīgi. Neatstāt atkritums, nebērt tos pāri krasta malai, neskrāpēt klintis, jo tādējādi tiek sabojātas šīs ainaviskās vērtības. Labākais posms pārgājienam ir no a/s Latvijas valsts meži atpūtas vietas Vasas līdz Veczemju klintīm, tad arī lielākie krāšņumi tiek apskatīti. Vēl uz dienvidiem no Tūjas ir nelielāks smilšakmens atsegumu posms, ko vērts apmeklēt," ierosina Dainis Ozols.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts
Rezervātā ietilpst 25 dabas liegumi (Augstroze, Burgas pļavas, Burtnieku ezera pļavas, Dūņezers, Dzērves purvs, Dziļezers un Riebezers, Kalna purvs, Karateri, Kārķu purvs, Klagatu purvs, Limšānu purvs, Lielpurvs, Maizezers, Mērnieku dumbrāji, Niedrāju–Pilkas purvs, Oleru purvs, Pirtsmeža purvs, Purgaiļu purvs, Randu pļavas, Rūjas paliene, Sedas purvs, Ungurpils meži, Vidusburtnieks, Vidzemes akmeņainā jūrmala,†Vitrupes ieleja, Ziemeļu purvi, Zilaiskalns), viens dabas parks (Salacas upes ieleja) un gandrīz pilnībā divas aizsargājamas jūras teritorijas (Ainaži–Salacgrīva, Vitrupe–Tūja). Tā platība ir 475 514 ha (457 708 hektāri sauszemes un 17 806 hektāri jūras akvatorijas)