Vēl pirms gadiem pieciem daudzi pilnā pārliecībā prognozēja, ka avīžu ēra beidzas, jo visu pārņems internets, satura radītājs tajā būs tauta. Aizvadītais gads, šķiet, ienesa radikālu pagrieziena punktu šajā ziņā, īpaši saistībā ar tā sauktajām fake news jeb viltus ziņām, kas tika izmantotas ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā. Nu atkal ir pieprasījums pēc informācijas avotu dažādības, skaidrības par autoru, vairākās valstīs runā par anonīmā interneta satura ierobežojumiem.
Gatis Madžiņš. Te būtu jārunā par vairākiem aspektiem. Viens – šīs fake news interneta portālos, otrs – avīžu savlaicīga pieejamība abonentiem, sabiedrības prasme atšķirt ziņu no izdomājuma vai propagandas. Fake news internetā šobrīd ir galvenā aktualitāte žurnālistikā un vispār informatīvajās plūsmās. Arī Latvijas kontekstā – visu cieņu atsevišķu kolēģu pēdējām aktivitātēm, izgaismojot interneta resursus, kas ražo izdomājumus, tomēr stāsts ir krietni vien plašāks – jāskatās, kāds ir tas saturs, ko mums piedāvā arī lielākie interneta portāli, cik kvalitatīva ir informācija tur.
Kvalitāte nerūp, svarīgs ir reitings, ko uzrādīt reklāmdevējam, tāpēc ražo tādas ziņas, uz kuru virsrakstiem cilvēki gribētu klikšķināt, lai lasītu tālāk?
G. M. Jā, visu šo portālu kontekstā mēs varam runāt par dzīšanos pēc lapu skatījumiem (klikiem uz virsrakstiem).
Kur notiek dzīšanās pēc klikiem, tur mirst žurnālistika.
Tas vēl ir liels jautājums, kas nodara lielāku kaitējumu sabiedrībai, – tas, ka kāds Feisbukā "laiko" kaķu bildes vai ka kāda portāla veidotāji apzināti informatīvi apmāna patērētāju, barojot to ar nepatiesību.
Edgars Kots. Informācijas pārbagātība, ko ikdienā uztveram, prasa no cilvēka arī spēju atšķirt, kas ir patiess un kas ne, kas ir žurnālistika un kas propaganda vai klaji meli. Es jau savulaik izvirzīju tēzi, ka mediju pratība būtu jāmāca jau pamatskolā.
G. M. Sabiedrībai nav citu alternatīvu tam, ka jāmācās lietot informāciju, atšķirt kvalitatīvu informāciju no visādām blēņām. Pretējā gadījumā mēs būsim kā aunu bars. Ja barosim interneta blēņu stāstu ražotājus ar klikiem, informatīvajā telpā būs aizvien grūtāk atrast ko patiesi saturīgu, no kā atkarīga mūsu dzīves kvalitāte visās jomās. Es pats esmu aktīvs sociālo tīklu lietotājs, man ir baisi skatīties, kā dažādu marginālu tipu paustajam seko miljoni. Tādos brīžos, kā saka, uzrauj zosādu apziņa, ka šādi blēņu paudēji var ietekmēt kopējo sabiedrības viedokli, attieksmi kādos visiem būtiskos jautājumos, aplami iegrozīt cilvēku, īpaši jauniešu, vērtību sistēmu, pasaules uztveri. Par to jau ir plaši runāts – agrāk bērnam vērtību sistēmu veidoja skolā un ģimenē, savukārt šobrīd, kaut fiziski bērns atrodas gan skolā, gan mājās, savu vērtību sistēmu viņš veido caur to, ko skata mobilā telefona ekrānā. Viedtālrunis nu ir kļuvis par lielāko skolotāju. Tāpēc tiešām ir tā, ka informācijas lietošanas prasmes jāsāk mācīt jau pamatskolā.
E. K. Vēl viena tēma, kas mani satrauc, ir tas, kādas ir ziņu pasniegšanas prioritātes. Man ir septiņgadīga meita, braucam kopā mašīnā un klausāmies radio ziņas, viņa pēkšņi jautā: "Tā būs arī pie mums?" Viņa visu laiku dzird apokaliptiskas noskaņas. Septiņgadīgs bērns ir pārbijies par karu, kaut tas notiek it kā ļoti tālu no mums un mēs to nevaram ietekmēt. Viņa dzird, ka Ziemassvētku tirdziņā iebraukusi automašīna. Pēc kāda laika, kad piedāvāju aizbraukt uz Doma laukuma tirdziņu, viņa jautā: "Vai tur ir droši? Mūsu ģimene no tā necietīs?"...
Vainīgas industrijas, kas ieinteresētas karā, valstis, kas karo, vai mediji, kas par to vēsta emocionāli saasināti?
E. K. Visi kopā. Šīs lietas ir saistītas. Bet arī uz šādas informācijas plūsmu izglītības sistēmai ir jāspēj reaģēt. Labi, mans bērns par to sāka runāt, mēs to pārspriedām, bet pieļauju, ka ir bērni, kas par to ar vecākiem nerunā, uzsūc sevī šīs ziņas un dzīvo pastāvīgās bailēs.
Aizvadītajā gadā daudzi pievērsa uzmanību tam, ka lielākie portāli, piemēram, par notikumiem Ukrainā, latviski ziņo no rietumvalstu pozīcijām, bet krieviski – tā, kā tur notiekošo vērtē Krievijā.
G. M. Tas ļoti saskan ar to, ko iepriekš teicu. Viņu galvenā interese ir lapu skatījumi. Viņi pēta, kāds saturs kādu auditoriju interesē, un tādu attiecīgi arī piedāvā. Es to saucu par darbu bez misijas apziņas. Es ļoti ceru, ka diskusija, kas raisījusies pēc pasaulē atklātībā nākušā par melīgo ziņu ražošanu internetā, liks cilvēkiem aizdomāties par saviem mediju lietošanas paradumiem, un, jā, ko tur slēpt, avīzes izdošana ir mūsu bizness, un mēs varam piedāvāt alternatīvu tiem, kas vēlas kvalitatīvu, atbildīgi sagatavotu saturu.
E. K. Es gan teiktu, ka Latvijā avīžu izdošana īsti nav bizness – tas drīzāk ir dzīvesveids, hobijs.
Nav bizness tādā ziņā, ka lielu peļņu nenes? Tad jautājums – vai avīze spēj dzīvot bez zaudējumiem?
E. K. Tagad – jā. Beidzot ekonomiskā situācija ir nostabilizēta, mūsu budžets sabalansēts. Tirgus nostabilizējies, tajā nav vairs izteiktu svārstību. Diena ir ieguvusi stabilu auditoriju, kas, kaut nedaudz, bet skaitliski aug. Interese par kvalitatīvu saturu, ko piedāvā Diena, noteiktā sabiedrības daļā ir. Protams, lasītājam ir ārkārtīgi svarīgs savlaicīgas preses piegādes jautājums, proti, lai abonēto avīzi varētu lasīt jau agri no rīta.
G. M. Avīžu lasīšana ir daļa no rīta rituāla, tāpēc savlaicīga preses piegāde ir ļoti izšķiroša, lai cilvēki to abonētu.
E. K. Tāpēc kopā ar Latvijas pastu esam sākuši akciju, kurā lūdzam lasītājus pēc iespējas operatīvāk mūs informēt par katru gadījumu, kad avīzes piegāde bijusi ar kavēšanos. Ar Latvijas pastu mums ir ļoti laba sadarbība, esam saņēmuši tā vadības apstiprinājumu, ka viņi darīs visu, lai drukātais medijs abonentu pastkastītēs nonāktu iespējami agri.
Protams, arī Dienai ir savs interneta portāls, esam nesen to modernizējuši. Uz to attiecinām tikpat augstas satura kvalitātes prasības kā uz avīzi. Savulaik portāls ļoti izteikti kopēja avīzes saturu, bet kopā ar redakciju nonācām pie secinājuma, ka portāla loma ir nodrošināt operatīvu ziņu plūsmu, bet laikrakstam vairāk jāorientējas uz analītisko, pētniecisko saturu.
G. M. Strādājam arī pie jauna risinājuma, kā avīzes saturs šogad varētu nonākt pie lasītāja arī interneta vidē, izmantojot atsevišķu, viegli lietojamu samaksas sistēmu, jo nekādā gadījumā nevaram atļauties kanibalizēt avīzi, dublējot visu tās saturu bez maksas internetā. Citas izvēles mums nav, jo žurnālistiem par darbu algas jāmaksā, tehniskās izmaksas arī ir pietiekami lielas.
Protams, mums bažas raisa ekonomiskā un demogrāfiskā situācija Latvijā, iedzīvotāju pirktspēja.
No tā, cik informēta, zinoša, politiskos procesus izprotoša būs mūsu sabiedrība, ļoti lielā mērā atkarīgs, cik stipra būs demokrātija mūsu valstī.
E. K. Jautājumu par informācijas pieejamības sabiedrībai palielināšanu esmu aktualizējis daudzās dažādās darba grupās, uzsverot, ka ir nepieciešams valsts atbalsts gan valsts līmeņa dienas avīžu, gan reģionālo avīžu piegādēm abonentiem. Šobrīd pasta izmaksas ir iekļautas abonēšanas cenā, to sadārdzinot līdz līmenim, ka ne visi, kas gribētu, var atļauties abonēt laikrakstus. Valstij šis atbalsts pasta pakalpojumiem izmaksātu pusotru līdz divus miljonus gadā, kas nav daudz, ņemot vērā jautājuma aktualitāti. Ieguvēji no tā būtu ne tik daudz izdevēji kā lasītāji. Bet, kad jālemj, visi stāv klusu. Un tad es laikrakstā Diena lasu, ka autosportam gan valsts var atļauties piešķirt pusotru miljonu. Kā tas iet kopā? Te svaru kausos ir demokrātijas, vārda brīvības stiprināšana vai kādas cilvēku grupas izklaide.
G. M. Šis varbūt šķiet populistisks piemērs, bet skaitļi nemelo! Redzam, kādas nu ir prioritātes valstī! Lēmumi (arī par valsts budžeta naudas sadali) tiek pieņemti nevis valstisku mērķu vārdā, bet dažādu lobisma grupu ietekmē.
Ja agrāk vēl varēja izšķirt, kuri labie, kuri sliktie, nu asu kritiku faktiski ir pelnījuši visi.
G. M. Skumjākais, ka šāda bezatbildīga pieeja ir kļuvusi par spēles noteikumiem.
E. K. Mēs rakstām, radio runā, televīzija rāda, bet vai ir kas ieklausās?
G. M. Tas viss ir vien fona džezs...
E. K. Konkrēts piemērs – mikrouzņēmumi, ko Vienotības ministrs Kampars krīzes gados prezentēja kā līdzekli, lai mazinātu milzīgo ēnu ekonomiku, vairotu darbvietas utt. Šodien ap tiem mikrouzņēmumiem jau sen pie varas esošie politiķi ņemas tā, it kā tas būtu tikko radies milzīgs ļaunums.
Tie cilvēki, kas noticējuši valstij, pieņēmuši tās piedāvātos spēles noteikumus, nu tiek padarīti par sliktajiem. Absurds!
Tas ir tāpat kā lamāt tos, kuri apzinīgi ievēro Ceļu satiksmes noteikumus. Ja tu aizrādi uz šo aplamību, to negrib dzirdēt, negrib saprast.
Kādi argumenti tiek lietoti politiskajā vidē? Mēs dzirdam par budžeta excel tabulām, nodokļiem... Vai kā politikas mērķis tiek definēta ģimene, bērni, nacionālās vērtības? Kā vārdā tiek pieņemti lēmumi? Kāda ir atbildība? Uzņēmējiem ir skaidrs – nesamaksāsi nodokļus, sāksies sankcijas no valsts puses. Bet kāda atbildība ir izpildvarai? Ir kaut kāda atskaišu sistēma?
Šajā pašā kontekstā – mediju darba efektivitāte ir ļoti cieši saistīta ar sabiedrības uzticību tieslietu sistēmai. Mūsdienu Latvijā kvalitatīvam medijam ir ļoti apgrūtinoši strādāt, jo mediju atklātajām nejēdzībām, pārkāpumiem neseko atbilstoša valsts institūciju rīcība. Savulaik ministrs zemeņu tortes dēļ zaudēja darbu, redzot, kādos apmēros tagad viss notiek, amatu zaudēšanai būtu jābūt masveidā, bet visi kaut kā sēž, kā sēdējuši...
Politiskās kultūras pagrimums?
E. K. Jā.
G. M. Ja mēs paskatāmies, kādas personības, kāds intelektuālais potenciāls politikā bija atmodas laikā un kāda ir mūsu politiskās elites kvalitāte šodien, tas ir kā diena pret nakti. Un tas nav stāsts par to, ka kādreiz arī zāle bija zaļāka.
E. K. Ja mēs analizējam to auditoriju, kas lieto visa veida medijus latviešu valodā, redzam, ka cilvēki ir noguruši, grib atpūsties, izklaidēties, vairs nav tik politiski aktīvi kā savulaik. Tajā brīdī, kad sabiedrība nav politiski aktīva, nav prasīga, protams, politiskā vide tam ātri pielāgojas, kļūst imūna pret aizrādījumiem. Kvalitatīvai sabiedrībai tas ir liels drauds. Domājot par valsts nākotni, Dienas medijos esam nodefinējuši, ka vēlamies veidot kvalitatīvāku vidi, kurā dzīvot mūsu bērniem. Tāpēc mums ir ļoti svarīgi, lai tām nejēdzībām, kas notiek valstī un par ko rakstām, ir plaša rezonanse un tālākas konsekvences šo nejēdzību novēršanas veidā.
Nosauc kādu piemēru, kad šīs konsekvences trūcis.
E. K. Piemēram, laikrakstā Diena bija publicēta intervija ar Ministru prezidentu Kučinski par shēmošanu ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) nomaksu.
Mums ir vesels publikāciju seriāls par šo tēmu.
E. K. Jā. Spriežot pēc intervijas, varēja secināt, ka Kučinskis zina par nodokļu "karuseļiem" un to, cik lielu skādi tie nodara valstij. Bet vai kāds no augstākās varas vai politiskās vides, plašāk raugoties, ir nācis ar paziņojumu par rīcības plānu? Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola paziņo, ka zina par šiem PVN "karuseļiem", un arī to, ka neviens no sodiem nebaidās. Kāpēc nebaidās? Tā arī viss paliks? Visi zina, bet neko nedara, lai novērstu? Neviens nav atbildīgs par to, ka valsts cieš zaudējumus? Nu arī Ārvalstu investoru padome apliecina, ka tie, kas darbojas legāli, tiek nemitīgi kontrolēti, bet tie, kas "karuseļos", var darboties netraucēti... Tam pretī atkal ir vēsturiskā pieredze, ka amatu varēja zaudēt zemeņu tortes dēļ.
G. M. Tas traģiskākais, kas tagad atklājas, ka ziedu laiki visām šīm shēmām sakrīt ar Dombrovska un Vilka "veiksmes stāsta" gadiem – tā sniega bumba apgriezienus uzņēma laikā, kad visās jomās tika optimizēts, griezts budžets.
Vēl viens aspekts. Mēs, medijos strādājot, ikdienā izvaicājot, intervējot ļoti daudzus cilvēkus, kas pārstāv visdažādākās sabiedrības grupas, veicam tādu kā sabiedrības attieksmes temperatūras monitoringu. Tas, ko tagad pilnīgi noteikti varu pateikt, – ar tik lielu sociālo spriedzi, rūgšanu, neapmierinātību par valstī notiekošo...
...un nenotiekošo?
G. M. Jā, arī nenotiekošo, savā četrdesmitgadnieka mūžā vēl nebiju saskāries. Tas ir biedējoši.
E. K. Kaut kādā mērā esmu ilgstoši bijis krīzes menedžeris. 2008. gadā, kad iestājās krīze, es vadīju Latvijas Televīziju, atceros zvanu īsi pirms Ziemassvētkiem, kad man vienas nakts laikā lika samazināt budžetu par 2,4 miljoniem. Varat iedomāties, ko tas nozīmē? Arī atnākušam uz koncernu Diena, bija līdzīga situācija, ka atkal jāglābj uzņēmums, jāizvērtē katra centa izdošanas lietderība. Izdevās tikt pāri visām grūtībām.
Uz tā fona, redzot, kā citi tērē naudu, varu vien secināt, ka valsts institūcijās naudu neskaita. Tur nav tādas saimnieciskas domāšanas.
G. M. Nodokļos iekasēto budžeta naudu dala cilvēki, kas vienmēr bijuši budžeta finansētos darbos, paši nekad dzīvē nevienu eiro nav nopelnījuši. Nav brīnums, ka lielai daļai kaut kādā brīdī zūd realitātes un mēra sajūta.
E. K. Pašreizējā situācijā lēmējvara un izpildvara mēģina kaut ko saglābt, izskatās, kaut ko pat noslēpt. Netiek risināti tālejoši jautājumi. Netiek domāts par nākotnes investīcijām. Spilgts piemērs – cik zinu, vienīgā liela mēroga būve, ko nodos ekspluatācijā 2018. gadā, būs jauns cietums Liepājā.
Vēl kaut ko steidz izdarīt arī Mežaparkā. Bet valsts simtgade jau nākamgad...
Uz tā fona dzirdam vien politiķu šausmināšanos par nesaprātīgajiem vēlētājiem, kas iet populistu pavadā.
E. K. Tā ir viena un tā pati spirāle – ja vēlētāji nav prasīgi, politiķi nav atbildīgi, ja vēlētāji grib izklaides, politiķi sāk izklaidēt. Tas ir tas, ko Gatis sarunas sākumā teica par portālu dzīšanos pēc klikiem, kas ir kvalitatīvās žurnālistikas iznīcības sākums. Ko dara politiķi? Dzenas pēc reitinga. Faktiski arī politiķi dzenas pēc klikiem. Ko līdz, ja kliedz par populisma uzvaru un tamlīdzīgi, ja sabiedrība un arī politiķi ir iesaistīti tajā mijiedarbībā?!
Kāpēc mēs par to runājam? Jo uzskatām, ka tā visa aktualizēšana ir mediju pamatuzdevums. Diena šo kursu ir veiksmīgi sākusi un turpinās. Izdevniecības vārdā varu pateikt – ļoti ceru, ka tomēr attiecīgās represīvās iestādes šajos signālos ieklausīsies aizvien vairāk un reaģēs uz to, ko žurnālisti atklājuši kā valsts attīstībai traucējošu.
Redzot, kā nostabilizējies kaut vai Dienas pircēju un abonentu loks, var secināt, ka laimīgā kārtā ir diezgan liela sabiedrības daļa, kas par visu, ko runājām, nav vienaldzīga.
G. M. Jā. Tas vairo mūsu optimismu.
E. K. Tomēr vēl ir nepieciešams tāds kā nākamais līmenis, ka valstiski tiek nodefinēti kopīgie mērķi, uz ko visi ejam, veidota cieša sadarbība starp visiem tiem, kam šie mērķi šķiet aktuāli, – medijiem, valsts institūcijām, uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām utt. Man ir ļoti liela skaidrība, kādēļ par to runāju, kādēļ iestājos par šādu kopīgu mērķu nepieciešamību, – gribu panākt, lai maniem bērniem ir kvalitatīvāka dzīve nekā man. Tas ir mans vienīgais atskaites punkts. Tāpēc arī esmu šajā izdevniecībā ar cerību, ka tās izdotais medijs veidosies aizvien kvalitatīvāks un kvalitatīvāks. Ar galveno redaktoru esam runājuši, ka attīstīsim rubriku Diena pēta, proti, lielu uzsvaru liksim tieši uz pētniecisko žurnālistiku.
Tad jau vajag arī rubriku Diena pieprasa.
E. K. Arī. Iespējams. Lai Diena ir aktīvs medijs, kas, jā, pēta, atklāj nejēdzības, pieprasa daudz kvalitatīvāku darbu arī no valsts pārvaldes, lai padarītu dzīvi mums visiem Latvijā daudz labāku. Ja kāds valsti nevada kvalitatīvi, ar savu rīcību traucē sabiedrībai attīstīties, no viņa jāsāk prasīt atbildību, un varbūt pat jāpanāk, lai tiktu piemēroti sodi.