Diemžēl, lasot minēto dokumentu, rodas iespaids, ka tas gatavots un pieņemts, necerot uz vērā ņemamu rezultātu. Jā, būs vienkopus publicēta noderīga informācija, dažiem desmitiem cilvēku tiks piedāvāts neliels finansiāls bonuss, kādam iemācīs valsts valodu - tas pamatā arī viss. Mērķauditorija, kam valsts gatava palīdzēt, ir nevis tie, kuru atgriešanos valsts būtu apzinājusi un īpaši vēlētos panākt, bet gan tie, kas paši plāno atgriezties. Tātad valsts šajā gadījumā tikai pasīvi reaģē. Turklāt vienlaikus ar reemigrācijas plānu nav gatavots un pieņemts emigrācijas mazināšanas plāns. Sanāk pretruna: dažu aizbraukušo atgriešanai valsts gatava ieguldīt simtus tūkstošu, bet palicēji netiek turēti nekādā vērtē - ja kas nepatīk, lai brauc prom.
Iespējams, dokumenta pieņemšanai ir pavisam cits iemesls. Valstī ir kvalitatīva darbaspēka trūkums. Ilgstošie bezdarbnieki darba tirgū nav atgriežami. Augot ekonomikai, neizbēgami būs nepieciešams papildu darbaspēks. Tautiešu uzrunāšanas žests, kas neprasa lielus ieguldījumus, var noderēt spriedzes mazināšanai nākotnē - kad būs nepieciešamība lemt par labvēlīgiem nosacījumiem darbaspēka piesaistei no citām valstīm. Sak, aicinājām savējos, bet neko daudz neatgriežas, neatliek nekas cits, kā saukt palīgā citus celt mūsu ekonomiku.
Statistiķi izskaitļojuši, ka 2012. gadā uz dzīvi Latvijā no citām valstīm ieradās 13,3 tūkstoši cilvēku (par 3,1 tūkstoti vairāk nekā 2011. gadā), bet uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pārcēlās 25,2 tūkstoši cilvēku (par 5,1 tūkstoti mazāk nekā iepriekšējā gadā). Banku eksperti lēš, ka migrācijas bilance jau tuvākajos gados izlīdzināsies. Darbspējas vecumā aizceļotāju bija 1,8 reizes vairāk nekā ieceļotāju. Šādā situācijā ieguvums ir katrs tautietis, kas atgriežas. Īpaši tie, kuri guvuši zināšanas un kapitālu, lai uzsāktu savu biznesu. Taču būsim reāli - cik daudzi no atbraucējiem tādi būs?
Bieža mājokļa maiņa nav latviešu dabā. Lēmums pamest savas dzimtās mājas daudziem bijis izmisuma solis. Bija darbs - ņēma kredītus labākam mājoklim, bet, iestājoties krīzei un zaudējot darbu, nebija citas izejas, kā meklēt darbu kādā no valstīm ar augstāku dzīves līmeni. Vai daudz būs tādu, kas, ieguvuši labi apmaksātu darbu svešatnē, iekārtojuši mājokli, palaiduši bērnu skolā, ieguvuši iespējas pretendēt uz daudzkārt augstāku pensiju nekā Latvijā, būs gatavi to visu pamest un atgriezties tēvzemē, lai sāktu visu no jauna? Un ko tad Latvija viņiem īsti piedāvā? Valodas kursus? Konferences?
Tas nozīmē, ka ar pieņemto reemigrācijas plānu ir stipri vien par maz. Pie migrācijas tēmas valdībai būtu jāatgriežas vēlreiz. Skaidri jādefinē motivācija potenciālajiem aizbraucējiem palikt, bet tiem, kas svešatnē guvuši panākumus, - atgriezties. Ja nezinām paši, kā to panākt, nebūtu lieki pamācīties no tautām, kas šajā ziņā guvušas panākumus, piemēram, ebrejiem un īriem.