Kā izskatās – administratīvi teritoriālā reforma Latvijā būs vai nebūs?
Process virzās diezgan paredzami. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) iet uz priekšu pēc tā plāna, kuru viņi prezentēja pavasarī. Ir skaidrs, ka pašvaldības ir nodalījušās, es teiktu, trīs nometnēs, kas arī bija prognozējams. Ir daļa lielo pilsētu, kuras nevēlas šo reformu, jo neapšaubāmi tad daļa resursu, kas tagad ir pilsētai, jānovirza laukiem.
Būtība tajā, ka pilsētas negrib, lai tām pievieno lauku teritorijas?
Jā, viņiem pietiek savu rūpju un esošajā situācijā ir varbūt vairāk brīvo līdzekļu. Skaidrs, ka lauku novadi lielākoties nav pašpietiekami, tajos būtu jāiegulda resursi – un ne tikai nauda, arī laiks, enerģija, lai viss novads attīstītos. Tiesa, izņēmums ir Valmiera un Jēkabpils – viņu skatījums šajā ziņā ir atšķirīgs, vairāk pozitīvs. Jo īpaši Valmierai, kurai trūkst teritorijas, kur attīstīties, līdz ar to vismaz apkārtējo pašvaldību pievienošana viņiem fundamentāli vajadzīga.
Nākamā grupa – reģionālie attīstības centri. Vairumā gadījumu tie ir bijušie rajonu centri (izņemot Smilteni un Līvānus), kur vēsturiski bijusi lielāka atbildība un plašāks redzējums. Izņemot Gulbeni, šie novadi pašlaik ir mazāki, nekā savulaik bija rajoni vai vēl senāk – apriņķi. Jau 10 gadu reģionālajiem attīstības centriem klāt ir lauku teritorijas, līdz ar to sava veida šķērssubsidēšana ir notikusi un vairumā gadījumu pilsētas centušās attīstīt arī lauku teritorijas.
Līdz ar to šīs pašvaldības pārliecinājušās, ka mērogam ir nozīme – ja esi lielāks, tev pieejams lielāks līdzekļu apjoms un, ja ir skaidras prioritātes, vari vairāk variēt ar līdzekļiem, skatīties, kurā brīdī kur vairāk ir nepieciešams ieguldīt un kur no tā būtu lielāka atdeve.
Un vēl ir pašvaldības, kuras plāno pievienot.
Jūtas apdraudētas?
Jā, bet tās nav viendabīgas, jo nevar likt vienlīdzības zīmi starp situāciju Pierīgā un kādu attālāku mazo pašvaldību.
Pierīgā, protams, uzzīmēt karti, kas gan apmierinātu pašvaldības, gan kam būtu jēga no plānošanas viedokļa, ir visgrūtāk. Pierīgā arī cita veida problēmas risināmas. Bet arī pārējās šāda veida pašvaldības nav viendabīgas.
Es zinu vairākas nelielas pašvaldības, kuru vadītāji saka: jau sen vajadzēja reformu, esam gatavi kādam pievienoties, jo saprotam, ka paši nespēsim. Tādas gan ir mazākumā. Un tad ir pašvaldības, kuras ir kategoriski pret.
Iemesli ir tie paši, kas iepriekšējā reizē, kādēļ toreiz reforma bija tik ļoti samocīta. Ir ļoti grūti atteikties no ierastā, neapšaubāmi savu lomu spēlē arī lokālpatriotisms. Lai arī šo pašvaldību vadītāji un darbinieki saka, ka ne jau amatu zaudēšana viņus uztrauc, ka viņi tikai par savas pašvaldības nākotni norūpējušies, tomēr neapšaubāmi cilvēcīgi viņus var saprast – šāda apvienošanās rezultēsies ar to, ka būs mazāk vēlēto amatpersonu un darbvietu pārvaldības aparātā. Piemēram, ir mazās pašvaldības, kur ir algots mērs, vicemērs vai pat divi, vēl izpilddirektors un tā vietnieks, finanšu nodaļa utt., – skaidrs, ka daļai šīs kategorijas cilvēku būs jāmeklē cits darbs. Tas nav viegli, ja esi, piemēram, tur 20 gadu no visas sirds strādājis.
Tie, kas dzīvo nomaļākās vietās, saka, ka lielā pašvaldībā viņus pilnīgi aizmirsīs, jo attīstīsies tikai centrs.
Cilvēki arī nomaļās vietās skatās uz lietām dažādi. Arī esošajā situācijā tas, vai attīstās viss novads vai tikai centrs, lielā mērā atkarīgs no pašvaldības deputātu redzējuma par novadu. Piemēram, es varu droši teikt, ka uz Valkas novadu vienmēr esam skatījušies kā uz kopumu ar attieksmi, ka viena pati pilsēta bez laukiem ir kā koks bez saknēm.
Jā, es zinu arī negatīvus piemērus, bet tas nav saistāms ar mērogu – tā var notikt arī samērā mazā pašvaldībā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 19. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Muļķis.
ļuļa
es vienmēr