Mūsdienu kulti © DIENA(7)
Kurā brīdī jūs pazaudējāt jūsmu par puķītēm? Kad pieķērāt sevi, ka pēkšņi vairs neesat tas, kurš brīnās, bet gan tas, kurš ar šķībi viszinīgu smaidu klausās, kā to dara kāds cits? Un vai tas kaut kā saistīts ar to iekšējo bērnu (negantnieku, kāpēci, saulstariņu) sevī, ko tik bieži mūsdienās kādam prātniekam patīk atgādināt kā absolūti nepieciešamu vienību? Dzīvo viņš kaut kur vēl jūsos vai sen jau aizbēdzis zilajās tālēs (uz vulkāniskām salām, piemēram, lai interesantāk)?
Par korupciju, jēgu un piejūras klimatu(2)
Kāda ir dzīves jēga? 104 gadus vecā Marta Melgalve uz to atbild īsi un konkrēti: neesi blēdis, neesi skau-dīgs, tā arī būs tā jēga. Otrus simt gan viņa dzīvot negribētu. Grūti.
Uztaisīt konfekti
Ārstu streiki, sarunu skandāli, šķiet, nebeidzami garas diskusijas par nodokļiem, negaidīta Valsts prezidenta uzruna pēc diviem gadiem amatā utt., u. t. jpr. Ziņas virknējas garā lentē, neļaujot nesteidzīgi sajust zemeņu dzelzi asinīs, bezrūpīgi spļaut ķiršu kauliņus un klausīties putnu dziesmās, sēžot kaut kur prom no pasaules uz kādas zuduša laika stacijas mājas jumta, piemēram. Ir liels kārdinājums klusi nopūsties, paziņot, ka esmu vājais dzimums, un vienkārši tālāk vairs ne par ko neinteresēties. Bet nesanāk jau. Gribas, lai problēmām būtu gudri risinājumi, lai visas tās lielās lietas sakārtotos. Kā to varam ietekmēt mēs?
Par egoismu un laimi © DIENA(5)
Nesen aizsēdējos kādā stacijā. Biju vienā Latvijas galā (varētu teikt otrā, bet kas tad būtu pirmais?), biļetes uz tuvāko vilcienu, kam bija nolikts traukties uz galvaspilsētu pēc pāris stundām, jau bija izpirktas, nācās gaidīt vēl nākamo – pēc četrām. Jums šķiet, ka četras stundas ir daudz? Nebūt ne – brīvam cilvēkam brīvā valstī tā ir tikai iespēja vērot, prātot un beidzot aizmirst, ka kaut kas un kaut kur būtu jāpaspēj.
Ugunskuru skanējums © DIENA(10)
Nezinu, cik tajā no daudz piesauktās latvju dzīvesziņas, bet pirmsjāņu laiks ir kā visu Latvijas iedzīvotāju pozitīvās noskaņas esence – parasti tik nerunīgie skatieni vēršas draudzīgāki, un, šķiet, visos jau dzirkstī kaut kas no tām ugunskura oglēm, kas vienmēr ļaus sagaidīt rītu. Laimas slotiņas aizslaucījušas visu slikto, Saule nešķiro, spīd visiem vienādi (pat ja aiz mākoņiem), un pavisam parastos jumtos pēkšņi var saskatīt sargājošo Dieva zīmi.
Ja neesi vista, olu neizdēsi © DIENA(8)
Ko nozīmē būt Latvijas patriotam? Šodien, gandrīz 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas. Un vai paaudze, kas uzaugusi šajā laikā, ar kaut ko atšķiras? Domāšanā, darbībā, dzīves un pasaules uztverē. Vai tā ir spērusi soli tālāk, sapratusi dziļāk, domā plašāk, spēj vairāk?
Ideālists un iekšējā ģorga © DIENA(16)
Vienreiz sēdējām redakcijā un skatījāmies laukā pa logu. "Nāk virsū ģorga," teica Viens. "Tad jāpanāk, lai iekšējā ģorga ir stiprāka par ārējo," gudri pamācīja Otrs. "Nez ko par to teiktu Gūtenmorgens?" pie sevis nodomāju, uzreiz arī apzvērot pie izdevības paprasīt. Jo Gūtenmorgens, ja tā padomā, patiešām zina visu. Vai gandrīz visu, jo lasa žurnālu Ko Politiķi Tev Nestāsta, apceļo laukus un ir strādājis Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojā.
Rainītis, fasādes un plusi © DIENA(1)
Man ir sapnis – ar ikoniskajiem vārdiem, runājot par arhitektūras un tik bieži pelto skrituļotāju (ko viņi te nobružā malas! rada troksni! gāž cilvēkus no kājām!) sadzīvošanu, iesāk Madars Apse. Tas sapnis pavisam vienkāršs – lai katrā Latvijas pilsētā būtu vieta skeitošanai. Un mazliet plašāk – lai vietas dzīvotu pašas savu, rāmjos neieliktu dzīvi. Lai dārgas celtnes netiktu būvētas vien izskatam, lai cilvēkiem pašiem ļautu tās apdzīvot un tajās ieraudzīt kaut ko, kas varbūt sākumā nemaz nebija domāts. Kaut ko plašāku.
Uz paklāja © DIENA
Paklājs ir interesanta lieta. Ir paklāji-parastie, kurus ikviens no mums mīda kājām ikdienā. Ir paklāji, kas liecina par turību, – to košais raibums tad nosedz sienas un nelaiž cauri vējus. Nez kāpēc tieši paklājiem senās pasakās piedēvēta brīnumainā spēja lidot, bet ne tik senos izteicienos iegājies, ka "saukšana uz paklāja" neko labu nesola. Par to visu un tieši tik dažādi jādomā arī šajā SestDienā.
Paši-zināt-kas © DIENA(1)
Radošums, kas uzplaukst pirmsvēlēšanu laikā, vienmēr ir apstiprinājis tēzi par cilvēkiem kā maziem brīnumiem, kas katru reiz no jauna nebeidz izbrīnīt un pārsteigt. Kampaņas uzņem apgriezienus un sasniedz patiešām jaunus un tālus apvāršņus. Tie, kam padomā tikai skaļi saukļi vai savstarpēji apvainojumi, jau sen var iet mājās atpūsties – vēlēšanu cīņā tas vairs nav ne kas oriģināls, ne pietiekami košs. Bez kārtīgas filmas vai vismaz videorullīša ar izgājienu peldkostīmā, visā krāšņumā rādot, maigi sakot, īpatnēju izpratni par domes deputāta darbu un tam piemērotām personības iezīmēm un zināšanām, vairs laikam neiztikt. Arī savdabīgas programmas ar vienu teikumu vai būtībā neizpildāmiem solījumiem nav nekas jauns.
Komēdija visā © DIENA(2)
Joprojām līdz sīkumam atceros, kā mamma deviņdesmitajos no Dānijas pirmo reizi atveda Kellog’s brokastu pārslas. Toreiz gan to izskats, gan garša, gan iepakojums šķita kaut kas neiedomājami ģeniāls – ne no šīs pasaules nācis! Tāpat kā pirmais snikers, puszaļais banāns (kura garša gan toreiz likās varen gumijota, bet to nevienam neteicu, jo brīnums jau vienalga) un pirmās botas (ar uzrakstu angliski!!).
Nezaudēt ticību © DIENA(17)
Piesist krustā? Vai celt godā? Viena soļa robeža un gadsimtus sena dilemma, par ko pēdējās nedēļās nācies aizdomāties. Jā, baznīca Latvijā ir nodalīta no valsts, tomēr savulaik tas netraucēja veselai luterāņu mācītāju kustībai ne tikai iestāties par pašas baznīcas pārveidi un atdzimšanu, bet arī aktīvi iesaistīties atmodas procesos un nebaidīties nostāties pret padomju varu.
Iekšārpolitika © DIENA(7)
Nez vai tur vainīga globalizētā pasaule, kur viss šķiet rokas stiepiena attālumā un pat aizokeāna valstis dažu stundu laikā sasniedzamas, nerunājot nemaz par tām, kas kaimiņos un kur tikai līdz savas valsts malai jāaizbrauc, vai ziņu pieejamība, kas, nu jau vairs pat nepārspīlējot, lido ar gaismas vai, precīzāk, pikseļu ātrumu un gandrīz vienlaicīgi top un tiek jau tvertas un interpretētas tālāk, bet nošķirt kādas valsts "iekš" un "ār" politiku kļūst arvien grūtāk. Sevišķi mūžam aktuālajos un jūtīgajos jautājumos.
Asins staigā locekļos(10)
Kas ir jūsu reliģija? Un ko jūs svinat pavasarī? Augšāmcelšanos? Saules sveikšanu? To, ka galvā jau kaut kas no netveramā, bet gaisā jūtamā? Kas jums ir tie mirkļi, kad skudriņas skrien pa ķermeni, tirpas iet cauri kauliem un, šķiet, spēks fiziski ieplūdis katrā šūnā? Kad pēkšņi (varbūt pavisam uz mirkli, bet tomēr!) atkal šķiet iespējams pārvarēt, radīt, uzlidot, gluži vienkārši dzīvot?
Nespiest ne lūgt, ne dzert © DIENA
Runāt, sarunāt, aizrunāt, uzrunāt. Mani vienmēr iejūsminājuši priedēkļi. Tie vārdam ar dažu burtu palīdzību ļauj pārtapt par ko pilnīgi citu, mainīt ne tikai domu, bet arī noskaņu, paskatīties uz to pašu no jaunas pozīcijas, ievērot kādu niansi, varbūt pat pretēju leņķi. Un kas tad vispār ir vārdi un valodas? Savā ziņā tāda skaņu spēle jau vien ir, tikai plašākā mērogā. Pastāvot līdzās, tās aizgūst cita no citas, reizēm ļauj atrast kopīgo, reizēm tieši pretēji – šķeļ un neļauj saprasties.
Īpašais zaļajās vārnās(1)
Bērnības traumas no nebeidzami garām biešu vagām un nekad neizravējamiem kartupeļu laukiem noteikti ir ne viena vien manas paaudzes – un gan jau ne tikai manas – indivīda bērnības laika atmiņu sastāvdaļa. Nezinu, kādas pārdomas un atziņas tas radījis citos, bet manī, šķiet, taisni no tām vasarām radusies nebeidzama cieņa pret tiem, kas nodarbojas un ikdienā pelna iztiku ar lauksaimniecību.
Viegli smagā artilērija © DIENA(11)
Kā jūs uztvertu visu šobrīd apkārt notiekošo, ja tā būtu tikai filma? Vai teātra izrāde? Vai cēliena beigās aplaudētu, kājās stāvot, un sauktu bravo? Vai arī sastingtu krēslā, nespējot saprast, ka esat atgriezušies realitātē un var mierīgi uzelpot?
Pamatnots © DIENA(3)
Kā tad labāk – Gaismas pils vai Stikla kalns? Vai varbūt vēl trešais variants? Teju vai trejdeviņiem gadiem bija jāpaiet, lai arī mūsu galvenās bibliotēkas galvenais Vilks atzītu – jā, arī viņam bijušas šaubas, vai tik lielu, vai tik dārgu to pili vajag. Tagad gan vairs šaubu neesot, un droši vien tāpēc viņš SestDienai tās godīgi atzīst. Kaut tas varbūt asinīs, jo vienīgā sfēra, kurā vēl bez bibliotēkas tās direktors spēj sevi tagad iedomāties, ir diplomātija.
Liecības nozīme © DIENA(1)
"Šodien pa radio dzirdēju, ka kritis Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers." Tik vienkārši savā dienasgrāmatā vienu no XX gadsimta vēstures lielajiem notikumiem fiksējis Dāvids Bušs. Viņš bija leģionārs. Vēlāk izcieta izsūtījumu, kājām atnāca uz Latviju, padomju laikā palīdzēja izplatīt aizliegtas grāmatas un pats kā autors cieta no cenzūras.
Citplanētieši un tukšas telpas © DIENA(4)
Ko jūs domājat par 8. martu? Un ko – par ārpuszemes civilizācijām? Man vienmēr šķitis, ka otrais no tiem ir ideāls objekts, kurā apvienot visas cilvēces bailes un cerības vienuviet. Bailes no svešā un nepazīstamā, bailes no lielākas gudrības un augstākas tehnoloģiskās attīstības. Vienlaikus – bezgalīga ziņkāre un interese par visu, kas ir "ārpus" pieņemamā un jau zināmā robežām.