Labrīt! © DIENA
Sabiedrības šķelšanās ir rotaļlieta, ko pat lielvalstis nevar atļauties, kur nu vēl Latvija.
Mūsdienu simboli © DIENA
Cik bieži jums sanāk redzēt Brīvības pieminekli? Vai dodaties pie tā svētku reizēs vai varbūt tikai šad un tad vairāku gadu laikā nobraucat garām? Man gar to jāiet ikdienā, un, jāatzīst, katru reizi pieķeru sevi neapzināti paraugāmies augšup, it kā gribot vēl un vēlreiz gūt apliecinājumu, ka Milda nekur nav pazudusi, joprojām tur savās rokās zvaigznes un noraugās uz mani ar sargājošu skatienu.
Labrīt! © DIENA
Tā kā realitātē rudens vismaz tajās Rīgas daļās, kurās aug kaut viens koks, šodien ir pārvērties par lapu pūtēju nebeidzamu trokšņošanu, šajā ziņā stabili pārspējot vasaras mauriņpļāvējus, rīdziniekam, kam to grūti paciest, atceroties savas tālās bērnības rudeņus, kad rītos skaļākais troksnis bija no lietus lāses vai krītošas lapas atsišanās pret palodzi, ir trīs izejas.
Šausmas. Izdomātas un īstas © DIENA
Kad jūs pēdējo reizi tā pa īstam nobijāties? Un pa jokam?
Vienas balss svars © DIENA
Kas kopīgs Krievijas agresijai un atkal Latvijas politiskajā dienas kārtībā izvilktajai Stambulas konvencijai? Pareizi, abu sakarā jārunā par vardarbību un iespējām to apkarot. Bet abu kontekstā jādomā arī par starptautiskajām tiesībām, kuras mūsdienās droši var saukt par ieroci. Cik spēcīgu – tas jau atkarīgs no katras konkrētās situācijas un valsts, kura to mēģina pielietot.
Droni, valdība un viss pārējais © DIENA
Žurnālista darbs apvieno to spožumu un reizē postu, ka īsākā vai garākā laika periodā sanāk būt klāt gan jaunu līderu dzimšanai, izaugsmei un spožiem karjeras uzplaukumiem, gan konfliktu veidošanās mirkļiem, samezglojumiem un amatpersonu kaunpilnai aiziešanai. Gribot negribot nākas saskarties arī ar visu tam līdzi nākošo emociju spektru, cilvēciskiem vājuma brīžiem un nevajadzīgas arogances demonstrāciju līdzās apbrīnojamas drosmes un stingra mugurkaula piemēriem.
Mūsdienu teikas © DIENA
Kādreiz teikas lielākoties tika stāstītas par nogrimušu pilskalnu likteņiem un ezeru izveidošanos, toties mūsdienu urbāno leģendu galvenie varoņi parasti tomēr ir cilvēki. Labāki
un ne tik labi, tādi, kuriem paslīdējusi kāja uz nepareizo
debespusi, un tādi, kuri izdarījuši vairāk, nekā no viņiem
prasīts, un kuru paveiktais ar laiku nereti pāraug pat varoņstāstos.
38 114 © DIENA
Svelmējošs stadions un ūdens, kas izžūst, tiklīdz izliets uz ādas, žilbinoša saule sejā, Mežaparka estrādē skatoties uz diriģentu, pēc tam dziedoši tramvaji, netverama enerģija, kas ļauj gandrīz nemaz negulēt, un bezgalīgs nogurums, ko sajūt tikai nedēļā pēc tam.
Aizkrāsot nevarēs © DIENA
" (..) tā ir sajūta. Ideoloģija. Bet pats galvenais – cilvēks." Ņemot vērā aizvadītās nedēļas kontekstu, kad visā Latvijā ar iepriekšējo balsošanu jau sākās pašvaldību vēlēšanas, gandrīz varētu domāt, ka šie vārdi teikti par politiku. Bet nekā. Šoreiz tas ir pilsētvides apgleznotāja Daiņa Rudens teiktais par ielu mākslu.
Vēlies, vēlies, kaut ko vēlies… © DIENA
Tas mirklis ir pienācis – palikusi vairs tikai nedēļa līdz brīdim, kad ar lielākām vai mazākām mokām smadzenēs, priecīgāki vai drusku ieskābu seju dosimies balsot par savu pilsētu vai novadu turpmāko pārvaldību.
Savelc pirkstus dūrēs un… © DIENA
Viena dziesma, un īsā laikā tu pēkšņi esi slavens. Viena īsta izšķiršanās par labu savām patiesajām vēlmēm, un tu jau tās piepildi. Tieši tik atvērta un iespējām pilna ir mūsdienu pasaule, ja vien pašam pietiek drosmes un spēka pieņemt lēmumus un sākt darīt. Jeb šonedēļ par to, cik daudz un vienlaikus maz nepieciešams, lai sapņu saraksti sāktu īstenoties.
Punktu skaitīšana © DIENA
Ievziedu nodrošinātais aukstais laiks nekādi nav atcēlis to pozitīvo trakumu, kas ar šodienu pavisam oficiāli ir sācies arī Latvijā, – pasaules čempionātu hokejā. Varbūt laikapstākļu vēsums pat zināmā mērā piestāv, jo, kur hokejs, tur ledus, sakarsušas tikai sportistu un līdzjutēju emocijas.
Par maiju, Baltiju un auksto zupu © DIENA
Zināt, ar ko atšķiras aukstā zupa Latvijā un Lietuvā? Un kādēļ Igaunijā to vispār neatrast?
Klusums pirms © DIENA
Ko jaunu var pateikt par Lieldienām? Šķiet, mūsdienās tās iemieso pilnīgi visu – no šokolādes olu rekordiem līdz garīguma meklējumiem un svētām atklāsmēm. Šogad tam visam nāk klāt vēl kaut kā īpaši intensīvi aizvadīti gada pirmie mēneši, kad no ziņu plūsmas un pārmaiņām pasaulē nebija iespējams izbēgt pat tiem, kas to ļoti apzināti mēģināja darīt.
Visu meklēt sevī © DIENA
Turies! – visbiežāk mēdz teikt apkārtējie, kad kādam ir grūti. Kad to dzirdat, jums negribas jautāt pretī – pie kā gan?
Pavasaris 2025 © DIENA
Arvien skaļākie putnu treļļi un dzērvju kliedzieni, pirmie vizbuļi un krokusu galvas vai varbūt motociklu rūkoņa un gaisa balonu krāsainais peldējums mākoņos? Kas jums liek saprast, ka ziema tik tiešām ir prom un pavasaris pa īstam sācies?
Ģeopolitiskie amerikāņu kalniņi © DIENA
Jā, laikam precīzāku apzīmējumu pašreiz notiekošajam pasaulē un noskaņojumam arī tepat Latvijā atrast nevar – tie ir amerikāņu kalniņi, kuros vienubrīd braucam droši augšā, tad atkal strauji uz leju, nesaprotot, vai karuselis izturēs un tiešām neietrieksimies kādā nedrošā konstrukcijā.
Labrīt! © DIENA
Jau pieci gadi apkārt, kopš pasaulē sākās kovidpandēmija, kas tagad daudziem mums šķiet kā mazākais ļaunums samērā ar to, kas nāca pēc tam un kā ar roku aizslaucīja visas bažas par pārāk rupja auduma maskām un pārāk mazu sociālo distanci.
Nomierināties un mobilizēties © DIENA
Varbūt cilvēce šobrīd vienkārši uzvedas kā vaļi, kuri triecas pret krastu, zaudējuši spēju orientēties un domāt skaidri un paši nesaprazdami, ka tas ir viņu ienaidnieks un nozīmēs skaidru pašnāvību. Bet var jau būt, ka tā domāt ir pārāk drūmi.
Labrīt SestDienā! © DIENA
Latvijai visdrošākais risinājums pašreizējā starptautiskajā situācijā droši vien būtu kļūt par ASV 51. štatu, ja reiz Kanāda to negrib, lai nebūtu tā, ka nu jau vairākas latviešu paaudzes angļu valodu mācījušās velti.