Protams, par to rūpējas arī darboņi uz starptautiskās skatuves. Jau nākamnedēļ sākas ziemas paraolimpiskās spēles, kurās pilnīgi oficiāli un ar saviem karogiem atkal varēs startēt agresorvalstu sportisti. Kā lai to komentē? Ko lai par to saka? Vispirms Starptautiskās Olimpiskās komitejas, maigi sakot, visnotaļ dīvainais lēmums par ukraiņu skeletonista diskvalifikāciju piemiņas ķiveres dēļ, tagad vēl solis tālāk no Starptautiskās Paraolimpiskās komitejas puses. Vai tas nozīmē lēnu vērtību, tostarp mūžam deklarēto olimpisko vērtību, degradāciju pasaulē vai tikai atsevišķu funkcionāru bezmugurkaula nespēju pretoties naudas maigajai varai, jau ir nākamais jautājums…
Kādā situācijā ir Ukraina? Īsumā – ļoti sarežģītā, lai neteiktu vairāk. Un te jau vairs nav runas par sportu. Četri kara gadi valsti, kura acīmredzami nebija gatava šāda veida agresora uzbrukumam, lēnām izsmeļ, ne tikai finansiāli, bet arī morāli – to noliegt būtu negodīgi. Taču vienlaikus joprojām nevar pārmest stājas trūkumu un noliegt cieņpilnu vēlmi risināt situāciju, pat ja par daudz piesaukto taisnīgo mieru runāt kļūst arvien grūtāk.
Vai šo kara sajūtu var sasaistīt ar viena spilgta mākslinieka aiziešanu mūžībā? Nezinu, bet šonedēļ emocijas un domas ir sapinušās vienā lielā mudžeklī – un nez kāpēc tā Miervalža Poļa Bronzas cilvēka turpmāk bezcerīgi pietrūks.
Mana redze jaunībā bija tālumā kā ērglim un tuvumā kā pulksteņmeistaram, kolēģim Egīlam Zirnim kādā senākā sarunā teicis pats Polis. Un, šķiet, kaut kā tieši tā arī par viņu tagad jādomā – par viņa spēju saskatīt smalki svarīgās detaļas.
Taču šīs nedēļas drūmi skumjo domu vidū jādomā arī par to vienu frāzi, ko 24. februāra rītā pie Brīvības pieminekļa saka kāda sirma kundze. Viss būs labi, viņa ukrainiski saka. Ar asarām acīs un tikko dzirdami, tikko saprotami. Tomēr tajā ir tik daudz ja ne pārliecības, tad cerības, ka tas viens teikums iegulst prātā uz palikšanu. Arī dzīvojot jau piektajā kara gadā. Varbūt pietiks, ja mēs gluži vienkārši to gana bieži atkārtosim?
Viss būs labi.
Bсе буде добре.
Šīs nedēļas, 27. februāra - 6. marta, žurnālā SestDiena lasiet:
IN MEMORIAM. POĻA ABSOLŪTĀ REDZE
Miervaldis Polis (1948. gada 23. jūlijs–2026. gada 21. februāris) iegleznoja sevi mākslas vēsturē
PASAULĒ. UKRAINA UN TĀS TRAĢISKĀ IZVĒLE
Sākoties Krievijas sāktā kara Ukrainā piektajam gadam, pirmajā brīdī var šķist, ka karadarbības kopējā gaita jau ilgāku laiku lielā mērā ir nemainīga. Agresorvalsts bruņotie spēki uzbrūk un lēnām virzās uz priekšu, ciešot ievērojamus zaudējumus, tikmēr Ukrainas aizsardzības spēki atvaira uzbrukumus, cik nu spēj. Virspusēji raugoties, situāciju tik tiešām tā arī varētu raksturot, taču paralēli kulminācijai tuvojas arī tie procesi, kuri beigās, visticamāk, noteiks kara iznākumu
FOKUSĀ. OLIMPISKO FUNKCIONĀRU RADĪTĀS MIELES
XXV ziemas olimpisko spēļu lāpas ir nodzēstas. Sacensības bija aizraujošas un intrigu pilnas, bet par darvas karotes ieliešanu medus mucā parūpējās Starptautiskās Olimpiskās komitejas augstākā līmeņa funkcionāri
TUVPLĀNĀ. BŪT VAMPĪRAM NEKAD NAV BIJIS TIK LABI
Franču kino un teātra granddāma Izabella Ipēra savā jaunākajā lomā spēlē vampīru un atzīst: vienlaikus domāt gan par dzīvo, gan mirušo ir saistoši
LAIKA MAŠĪNA. KOŠI SARKANĀ ROZA
Pirms 155 gadiem pasaulē nāca Roza Luksemburga, kura vēlāk kļuva par vienu no marksisma radikālā spārna dedzīgākajām teorētiķēm un līdzdarbojās gan Polijas, gan Vācijas kreisi noskaņoto partiju attīstībā. Viņas pārliecība bija, ka revolūcijas panākumus nodrošinās tikai un vienīgi masu streiki
IZPĒTĪTS. IEPAZĪSTIETIES – DINKI, HENRIJI UN ALISES!
Zinātnieks piedāvā tradicionālos sociālos slāņus papildināt ar trim jauniem, kas precīzāk apraksta šodienas jauniešu vietu sabiedrībā