SestDienas anotācijas

Punktu skaitīšana

Ievziedu nodrošinātais aukstais laiks nekādi nav atcēlis to pozitīvo trakumu, kas ar šodienu pavisam oficiāli ir sācies arī Latvijā, – pasaules čempionātu hokejā. Varbūt laikapstākļu vēsums pat zināmā mērā piestāv, jo, kur hokejs, tur ledus, sakarsušas tikai sportistu un līdzjutēju emocijas.

8. maijs, 9:29

Par maiju, Baltiju un auksto zupu

Zināt, ar ko atšķiras aukstā zupa Latvijā un Lietuvā? Un kādēļ Igaunijā to vispār neatrast?

24. aprīlis, 21:42

Klusums pirms

17. aprīlis, 9:55

Visu meklēt sevī

3. aprīlis, 15:35

Pavasaris 2025

27. marts, 17:47

Ģeopolitiskie amerikāņu kalniņi

Jā, laikam precīzāku apzīmējumu pašreiz notiekošajam pasaulē un noskaņojumam arī tepat Latvijā atrast nevar – tie ir amerikāņu kalniņi, kuros vienubrīd braucam droši augšā, tad atkal strauji uz leju, nesaprotot, vai karuselis izturēs un tiešām neietrieksimies kādā nedrošā konstrukcijā.

20. marts, 10:00

Labrīt!

Jau pieci gadi apkārt, kopš pasaulē sākās kovidpandēmija, kas tagad daudziem mums šķiet kā mazākais ļaunums samērā ar to, kas nāca pēc tam un kā ar roku aizslaucīja visas bažas par pārāk rupja auduma maskām un pārāk mazu sociālo distanci.

13. marts, 8:44

Nomierināties un mobilizēties

Varbūt cilvēce šobrīd vienkārši uzvedas kā vaļi, kuri triecas pret krastu, zaudējuši spēju orientēties un domāt skaidri un paši nesaprazdami, ka tas ir viņu ienaidnieks un nozīmēs skaidru pašnāvību. Bet var jau būt, ka tā domāt ir pārāk drūmi.

6. marts, 17:43

Labrīt SestDienā!

Latvijai visdrošākais risinājums pašreizējā starptautiskajā situācijā droši vien būtu kļūt par ASV 51. štatu, ja reiz Kanāda to negrib, lai nebūtu tā, ka nu jau vairākas latviešu paaudzes angļu valodu mācījušās velti.

27. februāris, 13:56

Trīs gadi

Cik daudz ir trīs gadi? Ja skatās lielo civilizāciju vai laikmetu kontekstā, tad it kā nekas ļoti daudz. Bet, ja, piemēram, viena cilvēka dzīvē, tad šajā laikā var paspēt pabeigt vidusskolu vai augstskolu, var pagūt pat apprecēties un izšķirties, var iesākt dzīvi no jauna, var izaugt un var pārcelties. Var ieņemt bērnu, to piedzemdēt un pat vēl ļaut tam iepazīt pirmos soļus pasaulē.

21. februāris, 12:25

Pašiem savi stāsti

Kas īsti ir piemineklis? Sastindzināts valsts / tautas atmiņu mirklis? Goda atdošana pagātnei? Atgādinājums nākotnei vai simbolisks informācijas nesējs? Un kādēļ tieši pieminekļu radīšana, pārvietošana vai iznīcināšana vienmēr raisa tik skaļas diskusijas un asus viedokļus pat to vidū, kuriem ar konkrēto objektu it kā nav nekāda sakara?

13. februāris, 15:10

Tas diedziņš ir trausls

Cik tuvu esam gatavi pielaist sev citus, cik dziļi ielaist savā dzīvē un ļaut ieskatīties dvēselē? Kad tādi cilvēki, pavisam tuvu bijušie, no mums aiziet – un nav pat svarīgi, vai vienkārši pagriežot muguru vai pavisam prom, mūžīgajos ceļos –, vienmēr paliek nospiedums. Lielāks vai mazāks. Dziļāks vai seklāks. Sāpīgāks vai ne tik ļoti. Reizēm tas ir vēl ilgi jādziedē, taču citreiz tieši otrādi – atmiņas dziedē mūs.

6. februāris, 14:09