Vai jūs pazīstat Olgu? To, kura iesprūdusi kioskā, kaut patiesībā gribētu apceļot pasauli. Tiem, kas viņas stāstu nezina, vajadzētu ar to iepazīties – jo, šķiet, ikviens no mums kaut reizi viņas situācijā un sajūtās nonācis.
Nedēļa pagājusi jaunās valdības zīmē. Jaunajā Ministru kabinetā ir gana daudz jau redzētu seju, dažas – jaunas un valsts līmenī vēl nepierastas. Vai tas izrādīsies trumpis un ilgtspējas priekšnoteikums vai tieši otrādi?
Abas puses bija izsalkušas – treneris Luka Banki pēc izaicinājumiem, savukārt Latvijas izlase pēc
panākumiem. Pamatojot skaistās uzvaras un mūsu basketbolistu iekļūšanu labāko pieciniekā, SestDienai saka bijušais Latvijas basketbola izlases treneris Kārlis Muižnieks.
Lauvas!!! Uzraksti, ka viņi ir lauvas!! – tā trešdienas pēcspēles emocijās man saka draugi, uzzinot, ka šīs nedēļas SestDienai uz vāka būs basketbols. Protams, kā gan citādi?! Sportisti mūs šogad lutina – tik daudz skaistu emociju un sirdi plosošas līdzdzīvošanas, kad viss apkārt sastindzis viena mirkļa, vienas spēles spriedzē!
Vai Latvija arvien vēl ir iespēju zeme? "Jā, noteikti ir," pārliecināti saka šā gada Valstiskuma balvas saņēmējs Vilis
Vītols. Viņa viedoklim un uzskatiem par dažādiem jautājumiem
un norisēm gan Latvijā, gan pasaulē var piekrist vai nepiekrist,
taču jāatzīst – viņš pilnīgi noteikti ir viens no tiem, kuri vistiešāk
atbilst SestDienas rubrikas Cilvēks = valsts idejai. Proti, pārliecībai, ka tik tiešām ikviens var kļūt par lielāku procesu aizsācēju
vai virzītāju un ka pilnīgi katram cilvēkam ir nozīme arī valstiskā
līmenī.
Politiskās spēles ir viltīga padarīšana. Lai cik rūpīgi arī nesekotu līdzi valdības un Saeimas mājā notiekošajam, zināmi pārsteiguma zaķīši no cepurēm vienmēr izlec un rada viļņošanos pat tajos, kas it kā "jau teica, ka tā būs".
Neticu, ka Krievijā ledusskapis uzvarēs televizoru. Tur ledusskapis vienmēr zaudēs, – runājot par propagandas nozīmi, SestDienai saka ManasBalss vadītājs Imants Breidaks. Kurā brīdī propaganda sāk valdīt pār cilvēka prātu? Kam ir jānotiek, lai tās vēstījums kļūtu svarīgāks ne tikai par veselo saprātu, bet arī par pamatvajadzībām un vēlmi dzīvot arvien pārtikušākā sabiedrībā?
Krusa ābolu lielumā, neliela plūdu sajūta, dažos ceļa posmos ar auto burtiski ienirstot ūdenī, vēja lauzti koki un, protams, postījumi, kuri tik ātri vis nebūs novēršami.Augusta sākuma negaiss un lietus, šķiet, pamazām iezīmējis vasarīgās bezbēdības beigas, gaisā jūtama tāda kā lēna atgriešanās darbu ikdienas ritmā un nopietnībā.
Bloķēti tilti uz vienu pusi un vairākas stundas
korķī līdz nakts melnumam. Droši vien tā joprojām ir košākā
asociācija, kas lielai daļai Rīgas iedzīvotāju nāk prātā, ja piemin
pirms neilga laika no kārtības sargiem aizbēgušo noziedznieku.
Turklāt, lai arī citādos apstākļos, tomēr tas bija jau otrs izbēgušais likuma pārkāpējs nepilnas nedēļas laikā.
Mūsu nebeidzamā ziņkārība ir interesanta lieta – lūk, zinātnieki izpētījuši, ka cilvēks gatavs pat ciest
sāpes, lai apmierinātu vēlmi zināt. Tāpat vismaz daļa no mums
gatava doties avantūrās, lai tikai izpētītu visas iespējamās
cilvēka spēku, spēju un iespēju robežas.
Tas lepnums un spīts ir mums asinīs paaudžu paaudzēs, tāpēc zinājām, ka pratīsim
sevi aizstāvēt, atbildot uz jautājumu par
Ukrainas cīņassparu, saka folkloras grupas
Joryj Kłoc līderis Antons Vognedars Lubijs.