Par maiju, Baltiju un auksto zupu
Zināt, ar ko atšķiras aukstā zupa Latvijā un Lietuvā? Un kādēļ Igaunijā to vispār neatrast?
SestDienas anotācijas
Klusums pirms
Ko jaunu var pateikt par Lieldienām? Šķiet, mūsdienās tās iemieso pilnīgi visu – no šokolādes olu rekordiem līdz garīguma meklējumiem un svētām atklāsmēm. Šogad tam visam nāk klāt vēl kaut kā īpaši intensīvi aizvadīti gada pirmie mēneši, kad no ziņu plūsmas un pārmaiņām pasaulē nebija iespējams izbēgt pat tiem, kas to ļoti apzināti mēģināja darīt.
Visu meklēt sevī
Turies! – visbiežāk mēdz teikt apkārtējie, kad kādam ir grūti. Kad to dzirdat, jums negribas jautāt pretī – pie kā gan?
Pavasaris 2025
Arvien skaļākie putnu treļļi un dzērvju kliedzieni, pirmie vizbuļi un krokusu galvas vai varbūt motociklu rūkoņa un gaisa balonu krāsainais peldējums mākoņos? Kas jums liek saprast, ka ziema tik tiešām ir prom un pavasaris pa īstam sācies?
Ģeopolitiskie amerikāņu kalniņi
Jā, laikam precīzāku apzīmējumu pašreiz notiekošajam pasaulē un noskaņojumam arī tepat Latvijā atrast nevar – tie ir amerikāņu kalniņi, kuros vienubrīd braucam droši augšā, tad atkal strauji uz leju, nesaprotot, vai karuselis izturēs un tiešām neietrieksimies kādā nedrošā konstrukcijā.
Labrīt!
Jau pieci gadi apkārt, kopš pasaulē sākās kovidpandēmija, kas tagad daudziem mums šķiet kā mazākais ļaunums samērā ar to, kas nāca pēc tam un kā ar roku aizslaucīja visas bažas par pārāk rupja auduma maskām un pārāk mazu sociālo distanci.
Nomierināties un mobilizēties
Varbūt cilvēce šobrīd vienkārši uzvedas kā vaļi, kuri triecas pret krastu, zaudējuši spēju orientēties un domāt skaidri un paši nesaprazdami, ka tas ir viņu ienaidnieks un nozīmēs skaidru pašnāvību. Bet var jau būt, ka tā domāt ir pārāk drūmi.
Labrīt SestDienā!
Latvijai visdrošākais risinājums pašreizējā starptautiskajā situācijā droši vien būtu kļūt par ASV 51. štatu, ja reiz Kanāda to negrib, lai nebūtu tā, ka nu jau vairākas latviešu paaudzes angļu valodu mācījušās velti.
Trīs gadi
Cik daudz ir trīs gadi? Ja skatās lielo civilizāciju vai laikmetu kontekstā, tad it kā nekas ļoti daudz. Bet, ja, piemēram, viena cilvēka dzīvē, tad šajā laikā var paspēt pabeigt vidusskolu vai augstskolu, var pagūt pat apprecēties un izšķirties, var iesākt dzīvi no jauna, var izaugt un var pārcelties. Var ieņemt bērnu, to piedzemdēt un pat vēl ļaut tam iepazīt pirmos soļus pasaulē.
Pašiem savi stāsti
Kas īsti ir piemineklis? Sastindzināts valsts / tautas atmiņu mirklis? Goda atdošana pagātnei? Atgādinājums nākotnei vai simbolisks informācijas nesējs? Un kādēļ tieši pieminekļu radīšana, pārvietošana vai iznīcināšana vienmēr raisa tik skaļas diskusijas un asus viedokļus pat to vidū, kuriem ar konkrēto objektu it kā nav nekāda sakara?
Tas diedziņš ir trausls
Cik tuvu esam gatavi pielaist sev citus, cik dziļi ielaist savā dzīvē un ļaut ieskatīties dvēselē? Kad tādi cilvēki, pavisam tuvu bijušie, no mums aiziet – un nav pat svarīgi, vai vienkārši pagriežot muguru vai pavisam prom, mūžīgajos ceļos –, vienmēr paliek nospiedums. Lielāks vai mazāks. Dziļāks vai seklāks. Sāpīgāks vai ne tik ļoti. Reizēm tas ir vēl ilgi jādziedē, taču citreiz tieši otrādi – atmiņas dziedē mūs.
In memoriam
Jānis Peters vienmēr ir bijis dzejnieks, arī tad, kad spēlējis citas lomas: publicistu, kultūras funkcionāru, kompartijas cekas locekli, atmodas modinātāju, "gaišo spēku", diplomātu, barinu, arī periodos, kad ir publicējis par daudz vai nerakstījis nemaz, kad paša būvētajā tautiskajā laika mašīnā ceļojis pa Latvijas pagātni, modinādams mirušos nākamības vārdā, kad politikā šķitis saistāmies ar Krievijai simpatizējošām partijām…