Tas mirklis ir pienācis – palikusi vairs tikai nedēļa līdz brīdim, kad ar lielākām vai mazākām mokām smadzenēs, priecīgāki vai drusku ieskābu seju dosimies balsot par savu pilsētu vai novadu turpmāko pārvaldību.
Viena dziesma, un īsā laikā tu pēkšņi esi slavens. Viena īsta izšķiršanās par labu savām patiesajām vēlmēm, un tu jau tās piepildi. Tieši tik atvērta un iespējām pilna ir mūsdienu pasaule, ja vien pašam pietiek drosmes un spēka pieņemt lēmumus un sākt darīt. Jeb šonedēļ par to, cik daudz un vienlaikus maz nepieciešams, lai sapņu saraksti sāktu īstenoties.
Ievziedu nodrošinātais aukstais laiks nekādi nav atcēlis to pozitīvo trakumu, kas ar šodienu pavisam oficiāli ir sācies arī Latvijā, – pasaules čempionātu hokejā. Varbūt laikapstākļu vēsums pat zināmā mērā piestāv, jo, kur hokejs, tur ledus, sakarsušas tikai sportistu un līdzjutēju emocijas.
Ko jaunu var pateikt par Lieldienām? Šķiet, mūsdienās tās iemieso pilnīgi visu – no šokolādes olu rekordiem līdz garīguma meklējumiem un svētām atklāsmēm. Šogad tam visam nāk klāt vēl kaut kā īpaši intensīvi aizvadīti gada pirmie mēneši, kad no ziņu plūsmas un pārmaiņām pasaulē nebija iespējams izbēgt pat tiem, kas to ļoti apzināti mēģināja darīt.
Arvien skaļākie putnu treļļi un dzērvju kliedzieni, pirmie vizbuļi un krokusu galvas vai varbūt motociklu rūkoņa un gaisa balonu krāsainais peldējums mākoņos? Kas jums liek saprast, ka ziema tik tiešām ir prom un pavasaris pa īstam sācies?
Jā, laikam precīzāku apzīmējumu pašreiz notiekošajam pasaulē un noskaņojumam arī tepat Latvijā atrast nevar – tie ir amerikāņu kalniņi, kuros vienubrīd braucam droši augšā, tad atkal strauji uz leju, nesaprotot, vai karuselis izturēs un tiešām neietrieksimies kādā nedrošā konstrukcijā.
Jau pieci gadi apkārt, kopš pasaulē sākās kovidpandēmija, kas tagad daudziem mums šķiet kā mazākais ļaunums samērā ar to, kas nāca pēc tam un kā ar roku aizslaucīja visas bažas par pārāk rupja auduma maskām un pārāk mazu sociālo distanci.
Varbūt cilvēce šobrīd vienkārši uzvedas kā vaļi, kuri triecas pret krastu, zaudējuši spēju orientēties un domāt skaidri un paši nesaprazdami, ka tas ir viņu ienaidnieks un nozīmēs skaidru pašnāvību. Bet var jau būt, ka tā domāt ir pārāk drūmi.
Latvijai visdrošākais risinājums pašreizējā starptautiskajā situācijā droši vien būtu kļūt par ASV 51. štatu, ja reiz Kanāda to negrib, lai nebūtu tā, ka nu jau vairākas latviešu paaudzes angļu valodu mācījušās velti.
Cik daudz ir trīs gadi? Ja skatās lielo civilizāciju vai laikmetu kontekstā, tad it kā nekas ļoti daudz. Bet, ja, piemēram, viena cilvēka dzīvē, tad šajā laikā var paspēt pabeigt vidusskolu vai augstskolu, var pagūt pat apprecēties un izšķirties, var iesākt dzīvi no jauna, var izaugt un var pārcelties. Var ieņemt bērnu, to piedzemdēt un pat vēl ļaut tam iepazīt pirmos soļus pasaulē.