Ja neesat vēl ievērojuši viņa darbus, iesaku tos uzmeklēt – vismaz man tie liek atskatīties katru reizi, garām dodoties, un noteikti ir tā vērti, lai kādā brīvākā brīdī izveidotu pat veselu ekskursijas maršrutu. (Pavisam nopietni ceru, ka pienāks brīdis, kad tos pamanīs arī oficiālie galvaspilsētas tēla veidotāji un radīs kādu tūristu taku, ko piedāvāt pilsētas viesiem. Savulaik tieši tā iepazinu Kauņu – ar tās rozā ziloni, "babuškām" kādā pagalmā, kolorīti briļļaino onkuli u. c., kas, šķiet, bijis labākais kādas pilsētas izstaigāšanas iemesls un licis tur atgriezties atkal un atkal.)
"Ja māksliniekam ieceri izdodas realizēt, tas ir svarīgi, bet ko tad, ja nesanāk? Nu tad var aizkrāsot!" vēl sarunā ar SestDienu šonedēļ saka Dainis.
Lūk, un te tā lielākā atšķirība starp ielu mākslu un politiku arī iezīmējas. Pat ja abām centrā cilvēks, politikā sadarīto diemžēl (vai par laimi) aizkrāsot nav iespējams. Teiksiet, skan tā drusku didaktiski? Varbūt, bet nepieminēt vēlēšanas šonedēļ nebija iespējams, pat ja SestDienas stāstos šoreiz no politikas cenšamies atturēties. Vēl un vēlreiz atkārtošu – vēlēšanās vajag piedalīties, balsot vajag iet, pat ja izvēli izdarīt ir grūti. Tās nav tikai tiesības, tas ir katra pienākums (šoreiz "diemžēl vai par laimi" lai paliek katra paša ziņā). Un ne tikai tāpēc, lai pēc tam legāli varētu čīkstēt, ja kaut kas tomēr nenotiek tā, kā mēs vēlētos (jāatzīst, esmu piedzīvojusi, kā tieši šis arguments ne vienam vien ir izšķirošais pēdējā brīža izvēlē tomēr balsot). Arī tāpēc, ka bez politikas un visa ar to saistītā, lai kā šo procesu mēs reizēm nelamātu, nekādi nevaram iztikt. Virtuves sarunās varam strīdēties par viena vai otra politiķa nodomu tīrību, līdera dotumiem vai vīzijas skaistumu, taču galu galā kādam tie lēmumi par ielu remontiem, tālāku attīstību, ideoloģisko nostāju utt., u. t. jpr., u. tml. beigu beigās tomēr ir jāpieņem.
Vai to gribat darīt jūs?
Nē?
Tad pēdējais laiks izdarīt izvēli, paņemt pasi vai ID karti un doties uz tuvāko vēlēšanu iecirkni, lai šo pienākumu uzticētu kādam citam. Kur tas mūs aizvedīs – pie skaistiem gleznojumiem vai nemākulīgiem otas triepieniem –, tas jau būs nākamais stāsts un saruna.
Šīs nedēļas, 6.-12. jūnija, žurnālā SestDiena lasiet:
SESTDIENAS SALONS. ŠOVASAR JĀBŪT MODRIEM
Politikas analītiķis Mārtiņš Vargulis par karu, kas ir mūsu pašu rokās, par saukli «valsts pirmajā vietā» ASV izpratnē un par cerību, ka Čērčila teiciens nostrādās
PASAULĒ. NOVECOŠANAS IZAICINĀJUMA CIMDS
Teju ikviena cilvēka sapnis – pēc iespējas garāks mūžs – lēnām piepildās, taču, izrādās, no valstu organizācijas un sabiedrības pārvaldes viedokļa tas nebūt nenozīmē vieglāku un vienkāršāku dzīvi
TUVPLĀNĀ. IELU MĀKSLA TIRGŪ
Ielu mākslinieks Dainis Rudens jeb Rudens Stencil ar saviem gleznojumiem grib ne tikai mainīt, bet arī uzlabot noskaņu pilsētās
LAIKA MAŠĪNA. KOPĀ PRET ZAĻO PŪĶI
Pirms 90 gadiem Akronas pilsētā divi šķietami nelabojami dzērāji, kuri bija nolēmuši pielikt punktu šim kaitīgajam ieradumam, lika pamatus kustībai, kas mūsdienās visā pasaulē pazīstama ar nosaukumu Anonīmie alkoholiķi
CEĻOJUMS. TOSKĀNAS NOSKAŅAS IGAUNIJĀ
Gleznaini pakalni, kas kupli noauguši ar vīnogulājiem, līkumoti lauku ceļi, malkas krāsnī ceptas picas un dzirkstoši dzērieni. Izklausās pēc Toskānas? Iespējams. Bet izrādās, ka līdzīgas noskaņas var notvert arī Igaunijas dienvidos
IZPĒTĪTS. AMERIKĀŅI LAMĀJAS VISBIEŽĀK
Angļu valodā runājošajās nācijās veikts pētījums atklāj, kurās valstīs cilvēki izmanto vairāk rupjību un kādus vārdus lieto