ANNA JANSONE. SARUNA AR NĀVI
LATVIJAS MEDIJI. NO ZVIEDRU VALODAS TULKOJUSI IEVA ĶILLA REDAKTORE LĪVA VECVAGARE
Pa ilgiem laikiem gribēju dot iespēju mūsu vietējam krimiķim, kaut kam jaunam, kaut kam tādam, ko vēl neesmu lasījusi, un, vēlams, mazliet asiņainam. Tad nu paņēmu Annas Jansones grāmatu ar noteikti slepkavniecisku nosaukumu Saruna ar nāvi ar domu – tam nu ir jābūt par slepkavībām! Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka: a) Anna Jansone nemaz nav latviete, bet gan ir zviedru autore, turklāt Zviedrijā viena no populārākajām žanra pārstāvēm, kas izpelnījusies atzinību tālu ārpus dzimtās zemes robežām; b) kaut kad ļoti, ļoti sen esmu jau lasījusi vienu viņas romānu un atzinusi to par labu esam; c) izmeklētāja Kristofera Barka komanda un tās īpatnējie personāži mulsina un māk ielīksmot.
Šoreiz te būs par šķietami tāliem pagātnes noslēpumiem, kas, iespējams, mūs nemaz neskartu, ja mēs tos nebakstītu. Bet vai tiešām nebakstīšana ir formula, ar ko izdodas izvairīties no nepatikšanām?
Kad, it kā pateicoties ekstrasensei, pēdas aizved piecdesmit gadu senā pagātnē, man pirmajā mirklī šķiet, ka tik sena pagātne manī emocijas jau vairs neuzvandīs, es spēšu skatīties atsvešināti un mierīgi varēšu lasīt par vardarbību pret bērniem, gluži kā ar attālu līdzcietību lasu, piemēram, Dikensa varoņu piedzīvojumus, bet tad vienā mirklī es pēkšņi iedomājos, ka esmu tieši to adoptēto meiteņu vecumā, kuras dzīvoja audžuģimenes mājā – mājā, kas kādreiz bijis apbedīšanas birojs, mājā, kā pagrabs pilns zārkiem, mājā, kur tiek pulcētas meitenes ar vienādu asinsgrupu. Kad sapratu, cik ļoti tas teorētiski varētu attiekties arī uz mani, saltas skudras noskrēja pa muguru un es biju iekšā romānā ar visu savu Ego.
Pabeigusi grāmatu, sapratu, ka esmu izlasījusi vienu krietnu un kārtīgu krimiķi, kuru var lasīt neatkarīgi no sērijas, un ka man ir vismaz vēl viena Annas Jansones grāmata, kas izdota agrāk, kuru nu steigšos lasīt.