Īsti laikā – ap Lāčplēša dienu un 18. novembri – ceļu Latvijas kinoteātros sāk šā vārda labākajā nozīmē patriotiska filma par kādu Latvijas XX gadsimta vēstures fenomenu, labāko sieviešu basketbola komandu pasaulē, Tīklā. TTT leģendas dzimšana. Patiesībā šī dokumentālos faktos balstītā spēlfilma vēsta ne tik daudz par sporta vēsturi, cik par latviešu situāciju un pretestības garu okupētajā Latvijā Hruščova atkušņa laikā, kas Latvijā beidzās agrāk nekā paša Hruščova valdīšana un sliktāk nekā Igaunijā un Lietuvā, ar nacionālkomunistu sagrāvi 1959. gada vasarā un sekojošu vēl neapvaldītāku rusifikāciju, pret ko berklavieši bija mēģinājuši iestāties (šodien krievu valodu vēl arvien un nez kāpēc iespējams lietot Latvijas lielo pilsētu veikalos, ārstniecības iestādēs un bankās, bet tolaik Latvijas kompartijas pirmais sekretārs, Arvīda Pelšes pēctecis amatā Augusts Voss publiski uzstājās tikai krieviski un šai viņa priekšzīmei sekoja mazāki gariņi – slimnīcu galvenie ārsti, augstskolu rektori un citi okupācijas varai īpaši iztapīgi priekšnieciņi; filma atgādina, ka visi tomēr tādi nebija, vienlaikus iekustinot arī būtisko tēmu, vai un cik ir iespējams darīt labu savai tautai, iefiltrējoties okupācijas varas struktūrās). Kas tos laikus pieredzējis, atceras, ka ārēji jau viss izskatījās skaisti un pat it kā pašsaprotami – sociālistiskā iekārta pavērusi latviešiem iespējas gūt panākumus arī sportā, un olimpiskās čempiones Ineses Jaunzemes un Rīgas TTT zelta meiteņu panākumi to tikai apliecina. Taču realitāte, kā to redzam arī filmā, bija daudz skarbāka. Padomju ierindas pilsonim faktiski nepiepildāmais sapnis tikt uz kapitālistiskajām valstīm izciliem sportistiem gan pavērās, taču bija klāts ar biezu čekas uzraudzības tīklu, kas varēja nozīmēt arī nodevību pret komandas biedriem, proti, piekrišanu ziņot čekai par viņu gaitām un runām. Padomju Savienību nepieredzējušiem cilvēkiem šī vispārējā baiļu (TTT pirmsākumos vēl nebija pagājuši ne desmit gadi pēc pēdējās masu deportācijas) un neuzticības atmosfēra var šķist neticama, taču tāda tā patiesi bija. Un kur nu vēl neiespējamība kā pasaules labākajai komandai pārstāvēt Latviju, par ko velti sapņoja ne tikai TTT meitenes, bet arī komandas līdzjutēji… Taču sports vismaz pavēra iespējas savas aizturētās emocijas izpaust laukumā, nesaudzējot pretinieces, kas baltiešus uzskatīja par fašistiem.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!