Jāatzīst, ka pēdējos desmit gados sērijveida slepkavām, neatrisinātajiem noziegumiem un kriminālistikai veltītais audiovizuālā satura apjoms ir izpleties eksponenciāli.
Laikmetā, kad ir neskaitāmi daudz kulinārijas šovu, Gordons Remzijs sviež ar kastroļiem un improvizēti atrod tādus ēdienu zaimojošus epitetus, kurus apskaustu pat rūdītākie literāti, autorkino un Holivuda eksperimentē ar dažādām, reizēm arī piedegušām mīlētāju romancēm un steikiem uz plīts, bet Entonijs Bordeins ar ēdiena palīdzību ir radījis veselu "dzīves filozofiju", šķita, ka esam redzējuši visu.
Šīs rindas top, kad izrādīta mazliet vairāk nekā puse no 77. Kannu kinofestivāla programmas (tā noslēdzas 25. maijā). Iespaidi par redzētajām filmām ir daudzpusīgi, tomēr joprojām vēlīgi domāju par gaidāmo.
Bokss varētu būt kinovēsturē svarīgākais sporta veids. Tam filmās piemīt nevainojama kustības elegance, dārdoša brutalitāte, ringā noslīpēta bravūra, ko nomaina pēc mača jau mazliet biklāka atzīšanās: man arī ir jūtas. Bokss šādā ziņā ir ideāls kino placdarms, un tas izskaidro, kāpēc tas ir visbiežāk uz ekrāniem sastopamais sporta veids.
Nevaru noslēpt savu prieku par filmas Jaukais austrumkrasts/The Sweet East (2023) nonākšanu kinorepertuāros – šī nekautrā, skabargainā subkultūru satīra ir trāpīga variācija par Alisi Brīnumamerikā un mūslaiku radikalizāciju. Jauko austrumkrastu var salīdzināt ar bezgalīgu sociālo tīklu lentes skrollēšanu – izrādās, tu sadzīvo kopā ar nacismam simpatizējošajiem un nadzīgiem troļļiem, mākslas aktīvistiem un pseidointelektuāļiem, bet savus tuvākos neesi redzējis, jo nedz foto, nedz ierakstu ar viedokli viņi nav publicējuši.