Kad tika izziņota 79. Kannu kinofestivāla vizuālā identitāte ar aktrisēm Sūzanu Sarandonu un Džīnu Deivisu no 1991. gada filmas Telma un Luīze, tika apsmaidīts, ka tas ir ēzopisks mājiens par pasaules galu. Kanoniskajā Ridlija Skota ceļa filmā – tā pirms 25 gadiem bija festivāla noslēguma darbs – divas sievietes sadumpojas pret vīriešu veidoto pasauli. Viņas simboliski izvēlas ar auto nobraukt no klints un iet bojā. Tādu iespaidu rada arī pirmā Kannu nedēļa – filmas ar vēstījumiem par neizbēgamām pārmaiņām, tehnoloģiju jūgiem un fatāliem notikumiem.
Galvenais konkurss, kurā šogad ir 22 kinodarbi, ir remdens – pat zināmi, novērtēti autori, kā polis Pavels Pavlikovskis, japānis Hirokadzu Koreeda, amerikānis Džeimss Grejs un citi, piedāvā savu rokrakstu ekspozīcijas. Tāpat arī ārpus konkursa iekļautajos darbos, kurus veidojuši franču absurdists Kventins Dipjē, dānis Nikolass Vindings Refns un citi, ir vērojams stila konsekvences moments, bet ne pagrieziens. Būs interesanti sekot, ar kādu laureātu sarakstu sestdien, 23. maijā, vēsturi rakstīs dienvidkorejiešu meistara Parka Čanvuka vadītā žūrija ar aktieriem Stellanu Skašgordu, Demiju Moru, Īzāku de Bankolē, Rūtu Neigu, režisori Hloju Žao un citiem.
Kaut kur šajā paredzamības skrējienā ir arī realitātes vaigs – par to ārpus konkursa darbā Pavasaris/Vesna atgādina debitants ukrainis Rostislavs Kirpičenko, bet to rāda tad, kad daļa festivāla viesu trauc uz krievu režisora Andreja Zvjaginceva jaunāko darbu Mīnotaurs/Minotaur, kas daļēji tapis Latvijā. Laikā, kad skatos Kirpičenko filmu par krievu okupētās ukraiņu pilsētas iedzīvotāju dzīvi un vēlmi apglabāt mirušos tuviniekus, pienāk ziņas par ārkārtas situāciju Latvijā, jo valsts teritorijā ir ielidojis drons. Kannas allaž rada īpatnēju efektu.
DZIEDINOŠAIS MAIGUMS
Jā, šogad filmas nav nedz sliktas, nedz arī labas. Uz Kannu pirmrindnieku fona galvenajā konkursā izceļas dienvidkorejieša Na Hongdžina episkais trilleris Cerība/Hope (2026) par citplanētiešu ierašanos nomaļā Dienvidkorejas demilitarizētajā zonā. Šīs filmas – to var dēvēt par lielbudžeta pakaļdzīšanās baletu – seanss man personīgi kļuva par lielāko izklaidi galvenajā konkursā. Tā ir arī viena no visvairāk apspriestajām filmām – tīrs «kaiju» jeb savādo briesmoņu žanra eskeipisms, kas sastāv no adrenalīna, nesamocītas darbības un ārpus Zemes radībām Maikla Fasbendera, Alīsijas Vikanderes un citu aktieru aprisēs. Šīs filmas eksistence mazināja pārnopietnību ar sinefilisku prieku par tīra žanra darbu, kuram ir savi negludumi, tomēr tas neatceļ kolektīvo aizrautību.
Tiesa, spēcīgu pēcgaršu atstājuši divi autori un viņu darbi galvenajā konkursā. Pirmais ir Latvijas skatītājiem pazīstamais polis Pavlikovskis ar melnbalto ceļa filmu Tēvzeme/Fatherland ar Sandru Hilleri un Hansu Cišleru galvenajās lomās. Līdzīgi kā savos iepriekšējos darbos – ar Oskaru kā labākajā ārvalstu filmā godalgotajā Idā (2013) un trīs Oskariem nominētajā Aukstajā karā/Cold War (2018) – Pavlikovskis konceptualizē pagājušo laiku un, sastrādājoties ar ilggadējo operatoru Lukašu Žalu, runā bez krāsām. Tātad melnbalti. Šoreiz viņš pietveras 1949. gadam, kad rakstnieks un Nobela prēmijas literatūrā laureāts Manns (Cišlers) atgriežas dzimtenē pēc emigrācijas ar ģimeni uz ASV 1933. gadā. Kopā ar meitu Ēriku (Hillere), vienu no lielākajām nacisma kritiķēm 30. gados un turpmāk, viņš dodas saņemt apbalvojumus literatūrā uz abām Vācijām – federatīvo un demokrātisko republiku. Lakoniskais darbs rezonē ar šābrīža ģeopolitiku un intelektuāļu morālo atbildību ideoloģijas kontekstā, un, visticamāk, Pavlikovskis būs viens no Kannu laureātiem.
Tāpat, savienojot Franciju un Japānu, japāņu autors Rjūsuke Hamaguči radījis meditāciju Pēkšņi/All of a Sudden par iejūtīgāku sabiedrību. Autors ir attīstījis savu iekšējo stila temporitmu, kurā darbība tuvinās reāllaikam un dienasgrāmatas formai. Pēkšņi centrā ir progresīvu aprūpes sistēmu adaptējošs veselības centrs, kuru, saskaroties ar problēmām personālā un dotācijā, vada Marija Lū (lieliska Efiras loma). Viņa iemanto japāņu viesrežisores Mari (Tao Okamoto) uzticību, dzimstot draudzībai slimības priekšā. Elēģisks, humāns, pat nedaudz pompozas metrāžas (196 minūtes) darbs, kas atdod cerību par maigu līdzās pastāvēšanu.
UĻA UN STRAUMES
Tikmēr konkursā Īpašais skatiens, kas pievēršas vizuālajā valodā un izteiksmē nepieradinātākiem darbiem, tikko (ceturtdienas rītā) notika Viestura Kairiša drāmas Uļa (2026) pirmizrāde. Melnbaltais darbs ir vizuāli noslīpēta drāma par jauna cilvēka attiecībām ar kultūru, valodu, ķermeni un kaislību pret basketbolu kā piederības vietu – filmas magnēts ir Kārļa Arnolda Avota (viņš arī ir filmas idejas «dzinējs» un scenārija līdzautors) atveidotā basketboliste Uļjana Semjonova (1952–2026), kura atstāj savas dzimtās mājas un ģimeni, lai dotos uz Rīgu trenēties basketbolā.
Uļa izkāpj no izaugsmes žanra lamatām, tāpat arī to nevarētu raksturot kā sporta vai basketbola drāmu – Kairiša filma elpo universāli, uzmanību veltot starpstāvokļiem un pašidentitātes meklējumiem. Arī filmas vizuālā valoda ir niansēta – to veido horeogrāfiskās ainas, kurās operators Vojcehs Starons atrod personīgu jūtīgumu pret visiem filmas aktieriem (lomās Čulpana Hamatova, Arturs Krūzkops, Kaspars Dumburs u. c.).
Filmas pirmizrāde Latvijā gaidāma rudenī.
Lūkosim, kā Uļai veiksies konkursā, tomēr zīmīgs šķiet pirms diviem gadiem šajā pašā Īpašā skatiena konkursā izrādītās Ginta Zilbaloža oskarotās animācijas pilnmetrāžas Straume (2024) mantojums. Kannu kinofestivāla programmā un paralēlajās skatēs Kannu kritiķu nedēļa un Režisoru divnedēļa ir iekļautas astoņas pilnmetrāžas animācijas filmas, kuru auditorija ir nobriedušāks skatītājs. Izsenis Kannas zināmas kā prioritārs festivāls prestiža un aktierkino darbiem, tomēr šis gads liecina par ko citu. Animācijas darbi ir no Eiropas, Ziemeļamerikas un Āzijas. Piemēram, kanādietes Leas Nelsones melnbaltā animācija Juceklis/ Tangles, kas ir viens no konvencionālākajiem animācijas piemēriem šogad Kannās, pievēršas jaunai vizuālajai māksliniecei un viņas ģimenei, kad māte sasirgst ar Alcheimeru. Filmā lomas ieskaņojuši Džūlija Luisa-Dreifusa, Braiens Krenstons, Sets Rogens un citi. Tikmēr francūzis Sebastjēns Laudenbahs ar animāciju Viva Carmen interpretē Bizē operas Karmena sižetu divdimensiju animācijā un fovisma paletē.
Tomēr. Vairumā gadījumu filmas svin jau pazīstamo vai piedāvā tipisku Kannu kinofestivāla formulu, piepulcējot uz ekrāna franču aktieru ziedu, kā to darījis irānis Ashars Farhādī sentimentālajā drāmā Paralēlie stāsti/Parallel Tales – jau par štampu kļuvušajā fabulā par realitātes un fikcijas attiecībām režisors pulcē Viržiniju Efiru, Vensānu Kaselu, Izabellu Ipēru, Katrinu Denēvu un citus, tomēr filmas saharozes līmenis jau pārsniedz pieļaujamo viena seansa devu.
Kannu kinofestivāla filmas, kuras gaidīt Latvijā
MAIGAIS BRIESMONIS/GENTLE MONSTER (2026) ★★★★
Godalgotā režisore Marija Kreicere, kuru skatītāji atpazīs kā ķeizarienes Sisi panku manifesta Korsete/Corsage (2022) autori, pievēršas seksuālo plēsoņu anatomijai, kurā mirdz aktrise Lea Sedū. Griežot lēni un asi, filma pievēršas talantīgas mūziķes (Sedū), viņas vīra un dēlēna attiecībām, kad ierodas policija un vīrs tiek turēts aizdomās par pedofiliska satura uzglabāšanu.
FJORDS/FJORD (2026) ★★★★
Pēc filmas 4 mēneši 3 nedēļas 2 dienas/4 Months, 3 Weeks and 2 Days (2007) panākumiem Kannās ar Zelta palmas zaru rumānis Kristians Mundžiu ir atgriezies ar diskusiju par kultūru, ideoloģiju un pārliecību sadursmi. Rumāņu un norvēģu kristiešu ģimene (vecāku lomās Renāte Reinsve un Sebastians Stens), pārceļoties uz Norvēģiju, saskaras ar viņu piekoptā dzīvesveida pretrunām, ko norvēģu sabiedrība tulko kā vardarbīgu.
KLUBU PUIKA/CLUB KID (2026)
Amizanta dramēdija par narkotiku, seksa un izpriecu pasākumu menedžeri Pīteru (lomā pats režisors un komiķis Džordans Fērstmens), kurš tiek konfrontēts ar faktu, ka viņam ir bērns. Debijas režijas darbs iekļauts Īpašajā skatienā un ir viens no spēcīgākajiem konkursā – tam piemīt amerikāņu neatkarīgo filmu gars, bet arī nešpetns, dzirksteļojošs un kolorīts raksturs.