Kaķa vietā suns
Pirms gada savu uzvaras ieskrējienu bija sācis nu jau visiem
labi zināmais tumšpelēkais kaķis. Tagad kārta sunim – tam,
ko līdz ekrānam aizveduši brāļi Ābeles.
Lauma Spridzāne
Mūsdienu simboli
Cik bieži jums sanāk redzēt Brīvības pieminekli? Vai dodaties pie tā svētku reizēs vai varbūt tikai šad un tad vairāku gadu laikā nobraucat garām? Man gar to jāiet ikdienā, un, jāatzīst, katru reizi pieķeru sevi neapzināti paraugāmies augšup, it kā gribot vēl un vēlreiz gūt apliecinājumu, ka Milda nekur nav pazudusi, joprojām tur savās rokās zvaigznes un noraugās uz mani ar sargājošu skatienu.
Šausmas. Izdomātas un īstas
Kad jūs pēdējo reizi tā pa īstam nobijāties? Un pa jokam?
Vienas balss svars
Kas kopīgs Krievijas agresijai un atkal Latvijas politiskajā dienas kārtībā izvilktajai Stambulas konvencijai? Pareizi, abu sakarā jārunā par vardarbību un iespējām to apkarot. Bet abu kontekstā jādomā arī par starptautiskajām tiesībām, kuras mūsdienās droši var saukt par ieroci. Cik spēcīgu – tas jau atkarīgs no katras konkrētās situācijas un valsts, kura to mēģina pielietot.
Droni, valdība un viss pārējais
Žurnālista darbs apvieno to spožumu un reizē postu, ka īsākā vai garākā laika periodā sanāk būt klāt gan jaunu līderu dzimšanai, izaugsmei un spožiem karjeras uzplaukumiem, gan konfliktu veidošanās mirkļiem, samezglojumiem un amatpersonu kaunpilnai aiziešanai. Gribot negribot nākas saskarties arī ar visu tam līdzi nākošo emociju spektru, cilvēciskiem vājuma brīžiem un nevajadzīgas arogances demonstrāciju līdzās apbrīnojamas drosmes un stingra mugurkaula piemēriem.
Mūsdienu teikas
Kādreiz teikas lielākoties tika stāstītas par nogrimušu pilskalnu likteņiem un ezeru izveidošanos, toties mūsdienu urbāno leģendu galvenie varoņi parasti tomēr ir cilvēki. Labāki
un ne tik labi, tādi, kuriem paslīdējusi kāja uz nepareizo
debespusi, un tādi, kuri izdarījuši vairāk, nekā no viņiem
prasīts, un kuru paveiktais ar laiku nereti pāraug pat varoņstāstos.
38 114
Svelmējošs stadions un ūdens, kas izžūst, tiklīdz izliets uz ādas, žilbinoša saule sejā, Mežaparka estrādē skatoties uz diriģentu, pēc tam dziedoši tramvaji, netverama enerģija, kas ļauj gandrīz nemaz negulēt, un bezgalīgs nogurums, ko sajūt tikai nedēļā pēc tam.
Aizkrāsot nevarēs
" (..) tā ir sajūta. Ideoloģija. Bet pats galvenais – cilvēks." Ņemot vērā aizvadītās nedēļas kontekstu, kad visā Latvijā ar iepriekšējo balsošanu jau sākās pašvaldību vēlēšanas, gandrīz varētu domāt, ka šie vārdi teikti par politiku. Bet nekā. Šoreiz tas ir pilsētvides apgleznotāja Daiņa Rudens teiktais par ielu mākslu.
Vēlies, vēlies, kaut ko vēlies…
Tas mirklis ir pienācis – palikusi vairs tikai nedēļa līdz brīdim, kad ar lielākām vai mazākām mokām smadzenēs, priecīgāki vai drusku ieskābu seju dosimies balsot par savu pilsētu vai novadu turpmāko pārvaldību.
Savelc pirkstus dūrēs un…
Viena dziesma, un īsā laikā tu pēkšņi esi slavens. Viena īsta izšķiršanās par labu savām patiesajām vēlmēm, un tu jau tās piepildi. Tieši tik atvērta un iespējām pilna ir mūsdienu pasaule, ja vien pašam pietiek drosmes un spēka pieņemt lēmumus un sākt darīt. Jeb šonedēļ par to, cik daudz un vienlaikus maz nepieciešams, lai sapņu saraksti sāktu īstenoties.
Punktu skaitīšana
Ievziedu nodrošinātais aukstais laiks nekādi nav atcēlis to pozitīvo trakumu, kas ar šodienu pavisam oficiāli ir sācies arī Latvijā, – pasaules čempionātu hokejā. Varbūt laikapstākļu vēsums pat zināmā mērā piestāv, jo, kur hokejs, tur ledus, sakarsušas tikai sportistu un līdzjutēju emocijas.
Par maiju, Baltiju un auksto zupu
Zināt, ar ko atšķiras aukstā zupa Latvijā un Lietuvā? Un kādēļ Igaunijā to vispār neatrast?
Klusums pirms
Ko jaunu var pateikt par Lieldienām? Šķiet, mūsdienās tās iemieso pilnīgi visu – no šokolādes olu rekordiem līdz garīguma meklējumiem un svētām atklāsmēm. Šogad tam visam nāk klāt vēl kaut kā īpaši intensīvi aizvadīti gada pirmie mēneši, kad no ziņu plūsmas un pārmaiņām pasaulē nebija iespējams izbēgt pat tiem, kas to ļoti apzināti mēģināja darīt.
Pavasaris 2025
Arvien skaļākie putnu treļļi un dzērvju kliedzieni, pirmie vizbuļi un krokusu galvas vai varbūt motociklu rūkoņa un gaisa balonu krāsainais peldējums mākoņos? Kas jums liek saprast, ka ziema tik tiešām ir prom un pavasaris pa īstam sācies?
Ģeopolitiskie amerikāņu kalniņi
Jā, laikam precīzāku apzīmējumu pašreiz notiekošajam pasaulē un noskaņojumam arī tepat Latvijā atrast nevar – tie ir amerikāņu kalniņi, kuros vienubrīd braucam droši augšā, tad atkal strauji uz leju, nesaprotot, vai karuselis izturēs un tiešām neietrieksimies kādā nedrošā konstrukcijā.
Nomierināties un mobilizēties
Varbūt cilvēce šobrīd vienkārši uzvedas kā vaļi, kuri triecas pret krastu, zaudējuši spēju orientēties un domāt skaidri un paši nesaprazdami, ka tas ir viņu ienaidnieks un nozīmēs skaidru pašnāvību. Bet var jau būt, ka tā domāt ir pārāk drūmi.
Trīs gadi
Cik daudz ir trīs gadi? Ja skatās lielo civilizāciju vai laikmetu kontekstā, tad it kā nekas ļoti daudz. Bet, ja, piemēram, viena cilvēka dzīvē, tad šajā laikā var paspēt pabeigt vidusskolu vai augstskolu, var pagūt pat apprecēties un izšķirties, var iesākt dzīvi no jauna, var izaugt un var pārcelties. Var ieņemt bērnu, to piedzemdēt un pat vēl ļaut tam iepazīt pirmos soļus pasaulē.
Pašiem savi stāsti
Kas īsti ir piemineklis? Sastindzināts valsts / tautas atmiņu mirklis? Goda atdošana pagātnei? Atgādinājums nākotnei vai simbolisks informācijas nesējs? Un kādēļ tieši pieminekļu radīšana, pārvietošana vai iznīcināšana vienmēr raisa tik skaļas diskusijas un asus viedokļus pat to vidū, kuriem ar konkrēto objektu it kā nav nekāda sakara?
Tas diedziņš ir trausls
Cik tuvu esam gatavi pielaist sev citus, cik dziļi ielaist savā dzīvē un ļaut ieskatīties dvēselē? Kad tādi cilvēki, pavisam tuvu bijušie, no mums aiziet – un nav pat svarīgi, vai vienkārši pagriežot muguru vai pavisam prom, mūžīgajos ceļos –, vienmēr paliek nospiedums. Lielāks vai mazāks. Dziļāks vai seklāks. Sāpīgāks vai ne tik ļoti. Reizēm tas ir vēl ilgi jādziedē, taču citreiz tieši otrādi – atmiņas dziedē mūs.
Tramps, Braže un Linčs
Sirreāls skaudrais reālisms vai skaudri reāls sirreālisms? Brīžam šķiet, ka tikai spēles ar šiem dažiem tik ļoti ietilpīgajiem vārdiem spēj līdz galam raksturot patlaban notiekošo uz pasaules ģeopolitiskās skatuves. Nudien nekā citādi kā par sirreālu nevar nosaukt sajūtu, klausoties tikko inaugurētā ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumos par ģeogrāfisko vietu nosaukumu maiņu vai vēlmi "spēlēt civilizācijās", pārņemot / iekarojot sev noderīgās citu valstu daļas uz planētas Zeme.
Uzvarētājdzīvnieki
Neliela auguma apaļīgs zīdītājs, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Tā Dabas muzeja mājaslapā raksturots 2025. gada dzīvnieka godā ieceltais ezis. Tagad tam gan jau vajadzētu būt ziemas guļā un mosties tikai aprīlī, taču ne jau par to ir stāsts.
Viena kaķa daudzo dzīvību spēks
Gads Latvijā sācies īsti latvisku tradīciju garā – gan ar gandrīz neticami skaistu uzvaru, gan ar kārtējo nesmuko skandālu. Proti, kamēr gada pirmās dienas pāršalca airBaltic kārtējās problēmas un nespēja jēdzīgi tās izskaidrot, tikmēr mazais, tumšpelēkais Straumes kaķis ar saviem draugiem iekaroja pasaules kinomīļu prātus un sirdis. Domājot par otro, joprojām gribas smaidīt un novēlēt vēl daudz radoša spēka un izdošanās Straumes komandai, kamēr airBaltic sāgas nākamo daļu vairs negribas ne komentēt, ne prognozēt.
Sarkanās lupatas un nākamība
Ko lai pasaka par nākamību? Nudien gribētos ieskatīties kādā labvēlīgā pareģu bumbā, ieraugot tur tikai pozitīvas pārmaiņas, attīstību, dzīves līmeņa kāpumu, nemitīgas uzvaras un skaistus mirkļus ikvienam Latvijā. Ikvienam uz šīs planētas. Taču tā vietā jāiztiek vien ar dažiem pieturpunktiem.
Tumšpelēka kaķa zīmē
Karš vienā vietā, saspīlējums otrā,
spriedze un protesti vēl trešajā.
Pēdējā laikā tik tiešām brīžam
šķiet, ka pasaule lēnām jūk prātā
un nekad nekas nekur vairs nebūs
mierīgi un labi.
Atliek tikai logi
Vai Rīga jau gatava, iespējams, ir visneoriģinālākais un varbūt arī kaitinošākais jautājums, ko uzdot galvaspilsētas mēram. Vienlaikus tas ir arī mūžam aktuāls vaicājums, vēl jo vairāk laikā, kad nu jau gadu desmitos mērāmais, par skandalozu saucamais miljardu projekts Rail Baltica lielā mērā iestrēdzis tieši Rīgas dēļ. Arī par to, protams, šonedēļ runājām ar galvaspilsētas domes vadītāju Vilni Ķirsi (JV). Tāpat kā par tiltu remontu, sastrēgumiem, daudz lādētajiem stabiņiem un konkurentiem jau pēc pusgada gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.
Spēks un ekstāze
Ir cilvēki, kuri ar savu talantu atstāj citu prātos un dvēselē nospiedumu. Ir tādi, ar kuru leģendu pietiek, lai šāds nospiedums būtu.
Spēka dziesma
Vasaras ar laivošanu un Jāņu nakts tradīcijām, bet arī Centrāltirgus, ogošana un tas, kā skan latviešu valoda. ASV dzimušajam, vēlāk Singapūrā izaugušajam un dažādās vietās pasaulē pabijušajam komponistam Džeikinam Edvardam Pusonam nav ilgi jādomā, lai uzskaitītu visu, kas viņam patīk Latvijā.
Pēda, kas paliek
Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesionāļu rezultātiem ikdienā neseko un pats nesporto, vienalga galvenajās līnijās par to ir kas zināms? Var, protams, minēt hokeju, taču jāatzīst, ka par to lielākā interese ir tieši izlases spēļu līmenī. Arī no pārējiem sporta veidiem – šķiet, interese ir tad, kad ir panākumi augstākajās līgās vai kad, profesionāļiem pārstāvot Latviju, jūtam ne tik daudz līdzi sasniegumiem konkrētajā sporta veidā, cik savai valstij.
Jau nobrieduši
Kopš Ukrainas kara sākuma Lāčplēša dienu un valsts svētkus atzīmēju savādāk. Ne tikai domas, arī sajūtas ir gluži citas. It kā pēkšņi mēs kā valsts būtu pieauguši. Un pēdējā laikā ko līdzīgu no apkārtējiem dzirdu bieži. Laikam jau ļaunuma tuvums un apdraudējuma sajūta daudziem likusi citādi paskatīties arī jau uz it kā pierastām lietām. Pierastām, bet, kā izrādās, ne pašsaprotamām.
Nevajag bažīties
Vieni to skatījās ar popkorna tūtām kā viskošāko šovu, citi pārdzīvoja par amerikāņu nācijas izvēli, vēl citi analizēja un prognozēja, ko pārmaiņas ASV prezidenta krēslā nesīs pārējai pasaulei. Tā īsumā varētu raksturot aizvadīto nedēļu, kas neapšaubāmi pagāja ASV vēlēšanu zili sarkano kaislību zīmē. Kāda izrādīsies realitāte, un ko piedzīvotās pārmaiņas pasaulei nesīs, vēl noteikti lūkosim un vērtēsim, taču šajā SestDienā lēnām iesoļojam lokālākā gultnē – novembris pienācis ar sarkanbaltsarkanām lentītēm pie krūtīm un valsts svētku nedēļu, kad nedaudz patriotisma, šķiet, jūtams pat gaisā.