Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Aktuāli
Rīgā +17 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 14. maijs
Elfa, Elvita, Aivita, Krišjānis

Lauma Spridzāne

Pašiem savi stāsti

Kas īsti ir piemineklis? Sastindzināts valsts / tautas atmiņu mirklis? Goda atdošana pagātnei? Atgādinājums nākotnei vai simbolisks informācijas nesējs? Un kādēļ tieši pieminekļu radīšana, pārvietošana vai iznīcināšana vienmēr raisa tik skaļas diskusijas un asus viedokļus pat to vidū, kuriem ar konkrēto objektu it kā nav nekāda sakara?

Tas diedziņš ir trausls

Cik tuvu esam gatavi pielaist sev citus, cik dziļi ielaist savā dzīvē un ļaut ieskatīties dvēselē? Kad tādi cilvēki, pavisam tuvu bijušie, no mums aiziet – un nav pat svarīgi, vai vienkārši pagriežot muguru vai pavisam prom, mūžīgajos ceļos –, vienmēr paliek nospiedums. Lielāks vai mazāks. Dziļāks vai seklāks. Sāpīgāks vai ne tik ļoti. Reizēm tas ir vēl ilgi jādziedē, taču citreiz tieši otrādi – atmiņas dziedē mūs.

Tramps, Braže un Linčs

Sirreāls skaudrais reālisms vai skaudri reāls sirreālisms? Brīžam šķiet, ka tikai spēles ar šiem dažiem tik ļoti ietilpīgajiem vārdiem spēj līdz galam raksturot patlaban notiekošo uz pasaules ģeopolitiskās skatuves. Nudien nekā citādi kā par sirreālu nevar nosaukt sajūtu, klausoties tikko inaugurētā ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumos par ģeogrāfisko vietu nosaukumu maiņu vai vēlmi "spēlēt civilizācijās", pārņemot / iekarojot sev noderīgās citu valstu daļas uz planētas Zeme.

Uzvarētājdzīvnieki

Neliela auguma apaļīgs zīdītājs, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Tā Dabas muzeja mājaslapā raksturots 2025. gada dzīvnieka godā ieceltais ezis. Tagad tam gan jau vajadzētu būt ziemas guļā un mosties tikai aprīlī, taču ne jau par to ir stāsts.

Viena kaķa daudzo dzīvību spēks

Gads Latvijā sācies īsti latvisku tradīciju garā – gan ar gandrīz neticami skaistu uzvaru, gan ar kārtējo nesmuko skandālu. Proti, kamēr gada pirmās dienas pāršalca airBaltic kārtējās problēmas un nespēja jēdzīgi tās izskaidrot, tikmēr mazais, tumšpelēkais Straumes kaķis ar saviem draugiem iekaroja pasaules kinomīļu prātus un sirdis. Domājot par otro, joprojām gribas smaidīt un novēlēt vēl daudz radoša spēka un izdošanās Straumes komandai, kamēr airBaltic sāgas nākamo daļu vairs negribas ne komentēt, ne prognozēt.

Sarkanās lupatas un nākamība

Ko lai pasaka par nākamību? Nudien gribētos ieskatīties kādā labvēlīgā pareģu bumbā, ieraugot tur tikai pozitīvas pārmaiņas, attīstību, dzīves līmeņa kāpumu, nemitīgas uzvaras un skaistus mirkļus ikvienam Latvijā. Ikvienam uz šīs planētas. Taču tā vietā jāiztiek vien ar dažiem pieturpunktiem.

Tumšpelēka kaķa zīmē

Karš vienā vietā, saspīlējums otrā, spriedze un protesti vēl trešajā. Pēdējā laikā tik tiešām brīžam šķiet, ka pasaule lēnām jūk prātā un nekad nekas nekur vairs nebūs mierīgi un labi.

Atliek tikai logi

Vai Rīga jau gatava, iespējams, ir visneoriģinālākais un varbūt arī kaitinošākais jautājums, ko uzdot galvaspilsētas mēram. Vienlaikus tas ir arī mūžam aktuāls vaicājums, vēl jo vairāk laikā, kad nu jau gadu desmitos mērāmais, par skandalozu saucamais miljardu projekts Rail Baltica lielā mērā iestrēdzis tieši Rīgas dēļ. Arī par to, protams, šonedēļ runājām ar galvaspilsētas domes vadītāju Vilni Ķirsi (JV). Tāpat kā par tiltu remontu, sastrēgumiem, daudz lādētajiem stabiņiem un konkurentiem jau pēc pusgada gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.

Spēks un ekstāze

Ir cilvēki, kuri ar savu talantu atstāj citu prātos un dvēselē nospiedumu. Ir tādi, ar kuru leģendu pietiek, lai šāds nospiedums būtu.

Spēka dziesma

Vasaras ar laivošanu un Jāņu nakts tradīcijām, bet arī Centrāltirgus, ogošana un tas, kā skan latviešu valoda. ASV dzimušajam, vēlāk Singapūrā izaugušajam un dažādās vietās pasaulē pabijušajam komponistam Džeikinam Edvardam Pusonam nav ilgi jādomā, lai uzskaitītu visu, kas viņam patīk Latvijā.

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesionāļu rezultātiem ikdienā neseko un pats nesporto, vienalga galvenajās līnijās par to ir kas zināms? Var, protams, minēt hokeju, taču jāatzīst, ka par to lielākā interese ir tieši izlases spēļu līmenī. Arī no pārējiem sporta veidiem – šķiet, interese ir tad, kad ir panākumi augstākajās līgās vai kad, profesionāļiem pārstāvot Latviju, jūtam ne tik daudz līdzi sasniegumiem konkrētajā sporta veidā, cik savai valstij.

Jau nobrieduši

Kopš Ukrainas kara sākuma Lāčplēša dienu un valsts svētkus atzīmēju savādāk. Ne tikai domas, arī sajūtas ir gluži citas. It kā pēkšņi mēs kā valsts būtu pieauguši. Un pēdējā laikā ko līdzīgu no apkārtējiem dzirdu bieži. Laikam jau ļaunuma tuvums un apdraudējuma sajūta daudziem likusi citādi paskatīties arī jau uz it kā pierastām lietām. Pierastām, bet, kā izrādās, ne pašsaprotamām.

Nevajag bažīties

Vieni to skatījās ar popkorna tūtām kā viskošāko šovu, citi pārdzīvoja par amerikāņu nācijas izvēli, vēl citi analizēja un prognozēja, ko pārmaiņas ASV prezidenta krēslā nesīs pārējai pasaulei. Tā īsumā varētu raksturot aizvadīto nedēļu, kas neapšaubāmi pagāja ASV vēlēšanu zili sarkano kaislību zīmē. Kāda izrādīsies realitāte, un ko piedzīvotās pārmaiņas pasaulei nesīs, vēl noteikti lūkosim un vērtēsim, taču šajā SestDienā lēnām iesoļojam lokālākā gultnē – novembris pienācis ar sarkanbaltsarkanām lentītēm pie krūtīm un valsts svētku nedēļu, kad nedaudz patriotisma, šķiet, jūtams pat gaisā.

Apmaksāts. It kā

Nevis vienkārši garas rindas, nevis vienkārši ilgi jāgaida, bet jau ilgi gaidītais un beidzot sagaidītais tiek atcelts un pārcelts. Protams, runa ir par veselības aprūpi, kur atkal uzbangojusi garo rindu problēma.

Par tango, (mākslīgo) intelektu un zābakiem ziemai

... jeb citiem vārdiem – šonedēļ par cilvēcību. Tās tik dažādajām šķautnēm un aspektiem. Tūdaļ paskaidrošu sīkāk. Vispirms par skaisto. Par filmu Dzīves tango jeb to, kā mūzika spēj dziedināt un draudzība iedvesmot. Par to, kā materiāli it kā tik netverama lieta kā skaņa un deja spēj ietekmēt cilvēka fizisko ķermeni, tā funkcijas un spējas, veselību.

Pret karu. Par sāpīgo. Arī krieviski

Dziedātāja Zemfira pēc savas pēdējās uzstāšanās Maskavā 2022. gada 24. februārī sociālajos tīklos ierakstīja: "Man ir skumji, smagi, es raudu. Es negribu karu. Un es neesmu gļēvule." Pēc tam viņa aizbrauca no Krievijas, vairs nav tur uzstājusies un no lielvalsts varasiestāžu puses oficiāli tika piepulcināta slavenajiem "ārvalstu aģentiem". Viņa vairākkārt un dažādos veidos paudusi savu nosodījumu Krievijas politikai un agresijai Ukrainā. Intervijas gan māksliniece šobrīd atsaka, taču ar savām dziesmām un atsevišķiem ierakstiem skaidri pauž pretkara nostāju.

Meklējot lielāko sēni

Kaut kad jau pirms daudziem gadiem kolēģis Egīls Zirnis īsi un kodolīgi formulēja to, kas katru rudeni notiek gandrīz katra latvieša sirdī un prātā. Proti, "latvieša gēni liek meklēt sēni". Arī šis gads nav izņēmums, un skumjas par pēkšņo septembra siltuma zudumu var aizdzīt, tikai ejot uz mežu un skatoties pēc tās lielākās, pēc tās smukākās un neparastākās sēnes. Galu galā latvieša sēņotprieks beidzot līdz galam novērtēts pat oficiāli, iekļaujot sēņošanu Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Nu pavisam oficiāli var teikt, ka sēņojot kopjam savu mantojumu.

Dauku sevī meklējot

Brīžam šķiet, ka tik tiešām viss mūsdienu pasaulē atduras pret drošību. Latvijā pavisam konkrēti tā tiek izteikta naudas formā, veidojot valsts budžetu, kur drošība nešaubīgi nolikta prioritāšu sarakstā. Jau citādi par to jādomā, ja runājam par vietām pasaulē, kur patlaban notiek karadarbība. Vēl citādi – ja mēģinām analizēt draudus, kas nav saistīti gluži ar dzīvību, taču dažādos veidos var nodarīt būtisku kaitējumu valstij un sabiedrībai, kurā dzīvojam.

Turpinājums sekos

Es jūtos kā pieaugušais lēnām jau. Sāku saprast lietas, kuras ir jādara un jāizdara. (..) Ir grūtāk, ka nav tā brīvā laika, bet, nu, tāda ir tā mūsu dzīve – ka tu audz, audz un audz, – saka Kārlis, viens no filmas Turpinājums. Pieaugšana varoņiem.

Par nodokļiem, līdzatbildību un visdārgāko podu

Nav vēl noklusis un līdz galam izpreparēts skandāls saistībā ar topošo dzelzceļa līniju cauri Latvijai, kad jau dienaskārtībā jauni jautājumi, šoreiz saistībā ar nacionālo aviokompāniju, un nodokļu reformas peripetijas, kur, šķiet, dūksnājs dziļāks nekā jebkad.

Līdz Oskaram?

Vienmēr ir grūti sākt. Tā sarunā ar SestDienu šonedēļ atzīst animācijas filmu veidotājs Gints Zilbalodis. Tikai par režisoru viņu būtu nepilnīgi saukt – savos darbos viņš pilda daudzfunkcionālu lomu un nu licis sarosīties cerībām, ka reiz arī no Latvijas izvirzīta filma varētu sasniegt pasaulē tik daudzu kāroto Oskara statueti

Baltijas un samuraju ceļš

Varbūt mēs, Baltijas iedzīvotāji, vēl pirms visiem citiem zinājām, ka, ja kaut ko ļoti, ļoti gribas, pasaule sadodas rokās, lai to piepildītu... Par to, kas katram saglabājies prātā par Baltijas ceļu – šo emocionāli spēcīgo un neaizmirstamo akciju –, augustā tiek runāts katru gadu, un par tās īpašo spēku liecina arī nebeidzamās interpretācijas, kas arvien no jauna uzvirmo – mēģinājumi šo ceļu izskriet, izbraukt vai izstaigāt, restaurējot un atdzīvinot to katram citādā veidā.

Kolāžas no bildēm

Kamēr visā pasaulē valstis vēl skaitīja medaļas un dzīvoja līdzi sportistu uzvarām un zaudējumiem, šajās dienās notika būtisks pavērsiens Krievijas sāktajā karā Ukrainā. Ukraina sasparojās atbildēt. Nevis vienkārši atbildēt uz uzbrukumiem, bet atbildēt ar uzbrukumu.

Sīpolciema valdzinājums

Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš aukstā kara. Visi vārdi šajā teikumā šķiet nepareizi un šim gadu skaitlim neatbilstoši. Varbūt kaut kad pirms pusgadsimta, iepriekšējās vai pat vēl iepriekšējās paaudzes laikā, bet ne jau tagad…

Ķer, kamēr vari

Bērnībā jau neviens nezina, vai dzīve būs gara. Ķer, kamēr vari, vēlāk nebūs laika lasīt, – šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka dzejniece Inese Zandere, un man tas iekrīt smadzenēs un joprojām tur sēž.

Olimpiskie SIMTS

Tālāk, augstāk, stiprāk jeb atkal esam nonākuši līdz tam olimpiskā cikla punktam, kad sportisti no visas pasaules satiekas vienuviet, lai ne tikai sacenstos savā starpā, bet arī pierādītu, ka cilvēka ķermenis un prāts var pārspēt pats sevi, arvien no jauna izstiepjot iespējamā robežas un pārrakstot rekordus. Turklāt Latvijai šīs būs īpašas olimpiskās spēles – precīzi pirms simt gadiem Latvija pirmo reizi ar savu komandu piedalījās olimpiādē, un arī tad tā notika Parīzē.

(Ne)iespējamais MIERS

Kāda ir miera cena, un vai izvēli piekāpties agresora priekšā vispār var saukt par izvēli? Par to jādomā katru reizi, dzirdot kārtējo piedāvājumu miera plānam Ukrainai un analizējot nākotnes scenārijus gan gadījumā, ja šāds plāns tiešām tiks īstenots jau tuvākajā laikā, gan gadījumā, ja līdz tam tik viegli vis nenonāks.

Svinēt laiku, dabu un cilvēkus

Iespējams, šī ir pēdējā vieta uz Zemes, kur var atrast laiku. Mūzikas un vārda pasākums Aigu om! Igaunijā apvērš festivāla ideju kājām gaisā – skaļa pūļa un burzmas vietā tas piedāvā meditatīvu mūziku dabas vidū, meža taku dziedinošo spēku un cilvēku sirsnību. Bez lielām skatuvēm, ar dažādām norisēm vairākos mazos Dienvidigaunijas ciemos tas aicina piedzīvot dabas klātbūtni un uz mirkli apstādināt ikdienas tempu, lai labāk saprastu sevi un pamanītu pasaules ziedēšanas skaistumu.

Mākslīgais un dabiskais

Mākslīgā intelekta izmantošana, lai atjaunotu sen zudušu mūziku, un aicinājums atgriezties vairāk pie dabas, ieraudzīt tās skaistumu un ieklausīties vietējos cilvēkos, kuru stāsti un tradīcijas bagātina pasauli mums apkārt. Kas no tā ir mūsdienīgāk?

Par cēloņiem, nevis sekām

Ar visu to, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk ielaužas ikviena dzīves un ikdienas norisēs, cilvēka faktors joprojām ir un paliek noteicošais. Vai tas labi vai slikti?