Bet varbūt tas gluži vienkārši ir jaunais reālisms – Trampa reālisms, kurā gribi negribi jāiekļaujas arī Latvijai.
Savā ziņā tieši par to šonedēļ runājam arī ārlietu ministri Baibu Braži, kura cita starpā par jauno Trampa administrāciju saka: "Pie tā, ka retorika atšķiras no agrākās retorikas, ka ir cits sarunu veids vai iesaiste, būs vienkārši jāpierod un jāmācās ar to strādāt. Mūsu atbildība ir nevis gaidīt un čīkstēt, kā būs vai nebūs, bet savas intereses – gan kā Latvijai, gan kā Baltijai, gan kā sabiedrotajiem – caur jauno administrāciju aktīvi virzīt. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs."
Jeb, tautas klasiķu teikto nedaudz pārfrāzējot, – neviens to Laimes lāci pie mums nevedīs, jātiek vien būs galā pašiem. "Nevajag par sevi šaubīties," ministre vēl arī aicina, un, jāatzīst, šā brīža apstākļos, kad neidentificēti droni lidinās virs mūsu lidostas, bet nacionālā aviokompānija tikmēr vāra tikai ziepes, šo aicinājumu piepildīt ir visai grūti.
Un tad uz visas šā brīža dīvainās pasaules realitātes fona nāca ziņa par režisora Deivida Linča aiziešanu. Sirreāli. Šķiet, pat tiem, kas īpaši nav sekojuši viņa veikumam, izdzirdot nosaukumus Tvinpīka vai Malholanda ceļš ausīs ieskanas nemirstīgās šo filmu melodijas un acu priekšā uzburas atsevišķas ainas – tādas nedaudz mistiskas, kaut kas pa vidu starp iespējamo un neiespējamo.
Tas, kas manī vienmēr paliek pēc Linča filmu skatīšanās, ir sajūta – sajūta par sirreālu pasauli, kuras daļa arī es patiesībā esmu. Kovidlaikā režisors veidoja mazus videomirkļus (tā tos gribētos nosaukt) ar laika ziņām. Kritiķi tos skaidro pa savam, meklējot dziļāku jēgu, bet man patīk pati ideja – dienu no dienas gluži vienkārši runāt par to, ar ko mēs katrs saskaramies. Runāt par to, kas vienlaikus ir gan jēgpilnākais, gan virspusīgākais sarunas temats, kāds vien iespējams. Sirreālais reālisms vai reālais sirreālisms. Lūk, kādā gredzenveida kompozīcijā šonedēļ ved pārdomas par tik ļoti dažādo notikumu un cilvēku sasaisti.
Nu ko – jāmēģina šajā visā sirreālisma ēnā nepazust. Ne tikai mums katram atsevišķi, bet arī valstij un varbūt pat visai Eiropai kopumā.
Šīs nedēļas, 24.-30. janvāra, žurnālā SestDiena lasiet:
SestDienas SALONS. Latvija Trampa realitātē
Ārlietu ministre Baiba Braže (58) par gatavību sastrādāties ar ASV jauno administrāciju, par to, kas jādara ne tikai bruņotajiem spēkiem un to, kas Latvijā ir labāks nekā citur
PASAULĒ. Losandželosas ugunsgrēki – no cēloņiem līdz politikai
Kamēr šonedēļ Vašingtonā ritēja ASV 47. prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija, ASV rietumu piekrastē turpināja kvēlot divi lielākie no kopumā 31 meža ugunsgrēka, kuri, sākot ar 7. janvāri, plosījās Losandželosas rajonā. Postījumu dēļ jau nodarīti zaudējumi vairāk nekā 150 miljardu ASV dolāru apmērā, un ugunsgrēkos bojā gājuši vismaz 27 cilvēki. Kas izraisīja šo dabas katastrofu, un kādēļ neizdevās apturēt uguns izplatību?
FOKUSĀ. Rastorgujeva sekotājus meklējot
Biatlons ir dārgs sporta veids un nav pamata gaidīt masveidību, taču izcilnieki šajā sporta veidā Latvijā ir bijuši un būs
IN MEMORIAM. Deivids uz Malholanda ceļa
Grūti aptvert, ka Deivids Linčs (1946–2025) aizgājis. Attiecības ar šī režisora filmu visumu ne vienam vien kino cienītajam kļuvušas par svarīgu pieturpunktu savas gaumes un viedokļa izkopšanā
INTERESANTI. Tuvojas vēl viens Jaungads
Vairs tikai dažas dienas, un daudzviet pasaulē atkal grandēs svētku salūti un ļaudis pulcēsies pie gardumu klātiem galdiem, lai godam nosvinētu Koka Čūskas gada sākumu. Saskaņā ar ķīniešu un citu Dienvidaustrumāzijas valstīs pieņemto daļējo Mēness kalendāru Jaungads sagaidāms 29. janvārī
IZPĒTĪTS. Acis patiešām ir daiļrunīgas
Pētījumā noskaidrots, ka primāti ar lielām acu zīlītēm un spilgtu varavīksneni tiek uzskatīti par draudzīgākiem
LAIKA MAŠĪNA. Cullinan – visu dimantu karalis
Pirms 120 gadiem raktuvēs netālu no pašreizējās DĀR galvaspilsētas Pretorijas tika uziets dimants, kura svars pārsniedza 600 gramus, un līdz pat mūsdienām prāvāki atradumi šo dārgakmeņu meklētājiem nav gadījušies. To nosauca par Cullinan, galu galā uzdāvināja britu karaļnamam, saskaldīja un noslīpēja slavenie Amsterdamas meistari, bet lielākie briljanti kļuva par daļu no Tauera muzejā aplūkojamiem tā sauktajiem britu kroņa dārgumiem