Ja piekrītam slavenajam teicienam, ka jebkurā valstī vai pilsētā apskates vērtas ir vismaz divas vietas – kapi un tirgus – un ka tieši tās vislabāk raksturo konkrēto vietu un tās cilvēkus, tad par Latviju varētu iezīmēties visai interesanta aina.
No tiem laikiem, kad viltus ziņas vēl nebija izaugušas pašas līdz savam terminam un tika dēvētas vienkārši par jokiem, ko mēdza šad tad atļauties arī spalvas meistari, dzīvojot pārliecībā, ka ir lietas, kam neviens cilvēks ar veselo saprātu noticēt nespēs, klīst leģenda par ziņu, kas tika publicēta kādā pirmajā aprīlī, proti, ka Gaujā (vai varbūt citā upē, kas to vairs atceras!) pēkšņi iedzīvojušies krokodili.
Sapņi var būt ļoti dažādi. Vienam japānim, piemēram, pēkšņi var rasties sapnis par Latviju. Savukārt politiķim – par jaunu veco partiju. Kādam citam – par Austrumu un Rietumu sadarbību vai mākoņiem. Bet vēl kāds tūkstoš un vienā naktī tā arī nenosapņos pilnīgi neko. Kas labāk, droši vien pat vilki nezina, bet pilnīgi skaidrs, ka bez sapņiem un tālām idejām līdz augstiem mērķiem nenonākt.
Somu bērzu ziedputekšņi sasnieguši Latviju. Sahāras smiltis – Austriju. Arktika sāk kust, un to iekāro Ķīna. Kur nu vēl skaidrākas zīmes globalizācijai?! Bet vai tas nozīmē, ka pēc kāda laika Rīgas vietā varētu būt, piemēram, tuksnesis? Tās jau nu būtu pārspīlētas nākotnes vīzijas, varētu domāt. Bet varbūt vienkārši – līdz šim neaptverts scenārijs?
"Nestāstīšu" un "neatklāšu" sarunā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju Jēkabu Straumi nav reti sastopami vārdi. Vecais joks par Jānīti, kurš "neteiks, kā viņa mazo māsiņu Ilzīti sauc", viņa gadījumā nedarbojas – gluži tāpat kā daudz pieredzējis makšķernieks vai patiesi kaislīgs sēņotājs nekad tās savas labākās vietas neatklās, tā Straume mēģina izvairīties no konkrētības, tiklīdz jautājumi skar atsevišķas lietas vai kāda uzvārda pieminēšanu.
Esat kādreiz pāris dienu laikā cita starpā pastaigājušies Sanseta bulvārī, sajutuši uz savas ādas 400 sitienu smagumu, pavisam skaidri sagaršojuši kafiju un cigaretes, kopā ar saviem sešiem draugiem vienkārši pavadījuši laiku, varbūt vēl arī aizpeldējuši mūzikas skaņās, dejojuši pēdējo tango Parīzē un paguvuši pazust tulkojumā?
Skaitīt minūtes līdz kaut kam pat tikai šim konkrētajam brīdim nozīmīgam vienmēr ir grūti. Ja tas ir svarīgs mirklis visai cilvēka dzīvei, tad vēl jo grūtāk. Bet kā ir skatīties uz pulksteņa kustību, ja tā rādītājs un "minūtes", kas virzās uz priekšu vai atpakaļ, saistītas ar visu cilvēci un tās pastāvēšanu vai bojāeju?
Sarindot skaļus un visiem pazīstamus uzvārdus nav grūti. Jau krietni sarežģītāk ir sadalīt tos varoņos un antivaroņos. Jo – kas vienam būs šķeltnieks, gaisa jaucējs un galēji noskaņots ekstrēmists, tas citam varonis, kas nenodod ideālus.
Latviskā kosmosa eksistenciālie jautājumi jeb tīri statistikai būtu interesanti zināt, cik daudziem kādreiz izvērsušās diskusijas par to, ko īsti nozīmē zīmīgais Tomuļmātes komentārs "balts piens vien bļodiņā" vai cik mīkstas pankūkas tad īsti Silmaču saimniece cep. Tikko Lieldienas pagājušas, jūnijs pat vēl nav pienācis, bet jau sanācis par dažādajām Antonijām runāt. Protams, nav jau tas tikai par teātri vien.
Kas ir sakrāls? Kas – sakrāla telpa? Vienam tūdaļ nāk prātā baznīca – celtne, kur ķieģelis pie ķieģeļa likts ar ticību, ka patiesībā tiek celts kas pavisam cits un daudz lielāks. Bet varbūt tajā ir kaut kas no sastingušas klišejas? Varbūt kādam vissvētākā telpa būs bibliotēka, kādam citam – paša māja. Un, ja vēl plašāk, – varbūt tas sakrālais mums visu laiku ir visapkārt? Kāpēc ne?
Diena beidzot kļuvusi garāka par nakti, un arī pavasaris vismaz de iure jau sācies – tagad vien jāgriež pulkstenis un jāgaida tā atnākšana arī de facto.
Reizēm tiešām šķiet, ka Latvijai saistībā ar virtuālo vidi uzlikts kāds ļaunais vaiņags – kā dienaskārtībā kāds e-projekts vai, kā šajā gadījumā, e-rinda, jau iepriekš ar garantiju var pareģot, ka nekas nenotiks, kā cerēts, viss ies šķērsām, būs cietušie, būs ironiskie un tikai daži laimīgie.
Kluss solis, kas acīmredzot ilgi rūga, līdz izvērsās plašā rezonansē. Skaļas aizturēšanas un ažiotāža, kas, cerams, nenoklusīs tāpat vien. Tā divos teikumos varētu raksturot divus pēdējo nedēļu notikumus, kas katrs citādi un tomēr kaut kādā dīvainā veidā gandrīz iederīgi sekoja viens otram.
"Kāda ir ātrās palīdzības devīze Igaunijā?" "Laiks dziedē."
Nē, nepārmetiet, lūdzu, stereotipu veicināšanu – esmu atvērta jokiem arī par latviešiem un visām citām tautām!
Zinu cilvēku, kurš tikai Emīla Dārziņa Melanholiskā valša dēļ iemācījās spēlēt klavieres, nopirka pat vecu flīģeli un joprojām uz tā neko īsti nespēlē. Vismaz klausītājiem ne. Nekad neesmu pajautājusi, vai viņam vairāk tā melanholija vai valsis saista, bet, domājot par viņu un viņa flīģeli senas lauku mājas un meža vidū, vienmēr kļūst silti.
Pēdējos mēnešos tik daudz piesauktā e-veselība kā neatmežģināmi sarežģīta sistēma, kura baro pati sevi, bet ārā neko "izspļaut" nespēj. Mūžīgi ekrānam pievērsts skatiens kā mūsdienu komunikācijas forma un viedtālrunis kā mūsu trešā acis un jaunā reliģija. Arī citvalstu līderi savos bērnišķīgajos izgājienos, vides problēmas un Maira Brieža apņēmīgā spīts pirms gaidāmās lielās cīņas.
Pirms neesat nonācis patiesi dramatiskās, biedējošās vai pārcilvēcīgi sāpīgās situācijās, nekad nespēsiet līdz galam apzināties, cik apziņas plūsma ir netverami brīnišķīga lieta. Varētu šķist, ka bailes, sāpes un vēl citas sajūtas paralizē domāšanu, taču tā nebūt nav.
Brīvība dod iespēju kļūt par cilvēku – saka Krišs Zilgalvis. Viņš kopā ar tēvu mākslinieku Dzintaru Zilgalvi Doma baznīcas logā izveidojis piemiņas zīmi nākotnei – barikāžu laikam veltītu vitrāžu. Bez acīs krītošām spilgti košām krāsām un stereotipiskām ainām. Kā saka paši mākslinieki – tīru un dzidru. Kā dimants, kas neko vienu neuzsver, bet neko arī neizslēdz.
Kāpēc cilvēki nereti tik ļoti alkst brīnumu? Kas tajā, ko mēs neizprotam un nespējam izskaidrot, šķiet tik pievilcīgs? Un kāpēc tad, kad tiešām piedzīvojam to, ko varētu saukt par brīnumu, nemaz nevēlamies tam ticēt un pieņemt?
Kas vieno slavenu dziedoni, skandalozu politiķi, filmas kārtējo sēriju un varbūt pat dušas želeju, kas mums katram vannasistabā uz plaukta? Skan jau dīvaini, taču principā uz visu no iepriekš nosauktā mūsdienās var attiecināt vārdu "nemirstīgs". Uz katru gan pilnīgi citādi un pavisam par citiem nopelniem.
Neredz, nedzird, nerunā. Trīs slavenie mērkaķi ar aizklātām acīm, ausīm un muti, kas mūsdienās sen iemantojuši ikonisku nozīmi un iegūluši pat viedtālruņu sarakstes simbolu skaitā, visiem ir labi pazīstami. Taču, vai XVII gadsimta Japānā ar tiem tika saprasts tas pats, kas mūsdienu Rietumu pasaulē?
Pasaule ir viena traka būšana – kamēr vienā malā šauj, izmēģina kodolraķetes, gāž diktatorus un atkal sagrābj varu, citā priecājas par sportistu uzvarām, piešķir balvas kultūrā, raud par laikapstākļiem un galu galā varbūt pat pievēršas bohēmai. To visu uzskaitot, nebūt negribu teikt, ka kaut kas no tā ir vairāk vai mazāk svarīgs. Lielais un mazais, skumjais un priecīgais, smagais un vieglais vienmēr ir blakus. No sīkajām lietām jau sastāvot lielās, un vienā brīdī tās jau vairs nemaz neesot atdalāmas, saka gudri cilvēki. Un viņiem nevar nepiekrist.
Tā pasaule apkārt tomēr ir viens liels joks. Tikko vēl bija zaļa, nu jau krāsaina. Tikko vēl tevi sauca par bērnu, nu jau jāiet vēlēt un jāizdara nopietnas izvēles. Tikko vēl biji nolēmis būvēt mājas, pēkšņi atskārsti, ka tava impērija patiesībā slēpjas kurpēs. Tikko vēl bezcerīgi mēģināji paspert mazu solīti, te pēkšņi attapies lielu atklājumu priekšā un pārbīdīji zinātni gaismas ātrumā uz priekšu.
Viss ir joks, par visu smejies,/ Laid, lai citi raud un vaid, – tā savulaik rakstīja Eduards Veidenbaums, un, šķiet, šo viņa pantu tā nopietni ņēmis igaunis Marguss Konnula – viņš Veidenbauma 150. jubileju nosvinēja, skrienot no Tartu līdz Kalāčiem. Varētu teikt – tāds labs joks, ja vien 170 kilometru nebūtu distance, kurā gauži viegli var sagrīļoties. Bet Veidenbauma virziens, tā teikt, ieturēts.
Ideālās pasaules mūsu prātā ir kaut kas ļoti skaists. Ne tāpēc, ka utopiski sapņi ļauj neredzēt vai aizmukt no skaudrās realitātes, bet gan tāpēc, ka tieši skaidra sapratne par to, ko uzskatām par nevainojamu, ļauj pa īstam apzināties, kas tad vainas tai mūsu ikdienai un objektīvajai apkārtnei. Turklāt – ja nav vīzijas vai sapņa (sauciet, kā gribat), ko un kā vēlamies un varam īstenot, tad kā lai zina, kuras zvaigznes vispār jāaizsniedz?
