Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Aktuāli
Rīgā +14 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 14. maijs
Elfa, Elvita, Aivita, Krišjānis

Lauma Spridzāne

Latviski melnbaltais trauslums

Brīvība dod iespēju kļūt par cilvēku – saka Krišs Zilgalvis. Viņš kopā ar tēvu mākslinieku Dzintaru Zilgalvi Doma baznīcas logā izvei­dojis piemiņas zīmi nākotnei – barikāžu laikam veltītu vitrāžu. Bez acīs krītošām spilgti košām krāsām un stereotipiskām ainām. Kā saka paši māksli­nieki – tīru un dzidru. Kā dimants, kas neko vienu neuzsver, bet neko arī neizslēdz.

Parunāsim par brīnumiem

Kāpēc cilvēki nereti tik ļoti alkst brīnumu? Kas tajā, ko mēs neizprotam un nespējam izskaidrot, šķiet tik pievilcīgs? Un kāpēc tad, kad tiešām piedzīvojam to, ko varētu saukt par brīnumu, nemaz nevēlamies tam ticēt un pie­ņemt?

Nemirstīgie(28)

Kas vieno slavenu dziedoni, skandalozu politiķi, filmas kārtējo sēriju un varbūt pat dušas želeju, kas mums katram vannasista­bā uz plaukta? Skan jau dīvaini, taču princi­pā uz visu no iepriekš nosauktā mūsdienās var attiecināt vārdu "nemirstīgs". Uz katru gan pilnīgi citādi un pavisam par citiem nopelniem.

Cenzūras DNS(3)

Neredz, nedzird, nerunā. Trīs slavenie mērka­ķi ar aizklātām acīm, ausīm un muti, kas mūsdienās sen iemantojuši ikonisku nozīmi un iegūluši pat viedtālruņu sarakstes sim­bolu skaitā, visiem ir labi pazīstami. Taču, vai XVII gadsimta Japānā ar tiem tika saprasts tas pats, kas mūsdienu Rietumu pasaulē?

Četri izsmēķi un dopings

Pasaule ir viena traka būšana – kamēr vienā malā šauj, izmēģina kodolraķetes, gāž diktato­rus un atkal sagrābj varu, citā priecājas par sportistu uzvarām, piešķir balvas kultūrā, raud par laikapstākļiem un galu galā varbūt pat pievēršas bohēmai. To visu uzskaitot, nebūt negribu teikt, ka kaut kas no tā ir vairāk vai mazāk svarīgs. Lielais un mazais, skumjais un priecīgais, smagais un vieglais vienmēr ir blakus. No sīkajām lietām jau sastāvot lielās, un vienā brīdī tās jau vairs nemaz neesot atdalāmas, saka gudri cilvēki. Un viņiem nevar nepie­krist.

Tādi mēs tipi(2)

Tā pasaule apkārt tomēr ir viens liels joks. Tikko vēl bija zaļa, nu jau krāsaina. Tikko vēl tevi sauca par bērnu, nu jau jāiet vēlēt un jāizdara nopietnas izvēles. Tikko vēl biji nolēmis būvēt mājas, pēkšņi atskārsti, ka tava impērija patiesībā slēpjas kurpēs. Tikko vēl bezcerīgi mēģināji paspert mazu solīti, te pēkšņi attapies lielu atklājumu priekšā un pārbīdīji zinātni gaismas ātrumā uz priekšu.

Bokseru miega zāles(1)

Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Kad tā padomā, šis vecais labais teiciens par to pašu kopbildes ieraudzīšanu vien runā.

Veidenbaums, Soross un mizgrauži(8)

Viss ir joks, par visu smejies,/ Laid, lai citi raud un vaid, – tā savulaik rakstīja Eduards Veidenbaums, un, šķiet, šo viņa pantu tā nopietni ņēmis igaunis Marguss Konnula – viņš Veidenbauma 150. jubileju nosvinēja, skrienot no Tartu līdz Kalāčiem. Varētu teikt – tāds labs joks, ja vien 170 kilometru nebūtu distance, kurā gauži viegli var sagrīļoties. Bet Veidenbauma virziens, tā teikt, ieturēts.

Stiprums un tilpums(2)

Ideālās pasaules mūsu prātā ir kaut kas ļoti skaists. Ne tāpēc, ka utopiski sapņi ļauj neredzēt vai aizmukt no skaudrās realitātes, bet gan tāpēc, ka tieši skaidra sapratne par to, ko uzskatām par nevainojamu, ļauj pa īstam apzināties, kas tad vainas tai mūsu ikdienai un objektīvajai apkārtnei. Turklāt – ja nav vīzijas vai sapņa (sauciet, kā gribat), ko un kā vēlamies un varam īstenot, tad kā lai zina, kuras zvaigznes vispār jāaizsniedz?

Starp tautas svārstībām un kafijas šļakatām(3)

Šonedēļ, ceļojot drusku laikā un ciemojoties vietā, kurā atmiņu man krietni vairāk nekā tur esošo pastāvīgo iedzīvotāju, ļāvu atklātās jūras vējam izpūst galvu tukšu un domāju par to vietu, kur sākas krasts. Ziemā tās smilšu līnijas šeit vispār nav, vienmēr šķiet, ka ūdens jau tūlīt, tūlīt smelsies mājās un kāds lielāks vilnis taisni no gultas aizskalos jūrā. Nebūs pat sērfa dēlis jāmeklē. Un varbūt vēl pēc gadiem simts šajā vietā tiešām skalosies ūdens – nez vai tad būs vēl kāds, kas zinās stāstīt par to pasauli, ko būs apseguši viļņi un ūdens padarījis par zemūdens fantāziju.

Pegazs kā pildīta pīle(1)

Ir tādi brīži, kad nekas nav ne slikti, ne labi, vienkārši ziņu apkārt par daudz un galva mūžīgi nogurusi no mēģinājumiem saprast un atlasīt svarīgo; notikumi rausta uz visām pusēm tā, ka nevar ne izsekot; interesantais jau ir nokavēts, bet priekšā esošais paredzami garlaicīgs un pārāk sauss, pat ja vajadzīgs. Vārdu sakot – īstā dzīve, šķiet, notiek citā dimensijā, iedvesmas nav un tās avoti pilnīgi izsīkuši. Ko darīt?

10 tūkstošu tukšā telpā(1)

Ko var darīt ar tukšumu? Un ko tieši jūs iesāktu ar tukšu telpu, ja jums tādu iedotu? Uzreiz piepildītu vai atstātu, kā ir, – lai dzīvo savu dzīvi un pati sevī atrod pilnību?

Par jauniem un īpašiem sākumiem

Savu pirmo 1. septembri atceros ļoti skaidri. Biju sarkastiski noskaņota pret visu apkārt notiekošo, bet īpaši pret skolotājas droši vien visnotaļ labi domāto dāvanu – papīra gaili zīmuļa galā; uzreiz ieņēmu vietu pēdējā solā, uz ilgiem gadiem noslēdzot ne tikai nesalaužamu mīlestības derību ar šo novietojumu gan mācību iestādēs, gan jebkurā citā auditorijā, bet arī blakussēdētājiem; un visbeidzot – tā arī paliku neizpratnē, kāpēc tieši 1. septembris ir tas sākuma datums.

Bēgot no plakanā

Cik drošticamas zināšanas, jūsuprāt, ir par to, vai Zeme ir apaļa? Un ko īsti domājat par gravitācijas teoriju? Esat pārliecināti? Redz, ir cilvēki, kas mēģina pārliecināt vēl arī citus, ka Zemes apaļums ir sazvērestības teorija un plakanums ir īstais virziens. Ko jūs tādiem atbildētu, kā argumentētu savu nostāju (protams, ja tā ir citāda)?

Visīstākie indiāņi un skaudība

Zāle ja ne zaļāka, tad noteikti bija mīkstāka, jūra daudz plašāka, saldējums vispār nu krietni garšīgāks, spēles interesantākas, par citām lietām nemaz nerunājot. Ir kaut kas ar tām atmiņām par bērnību – varbūt tāpēc, ka tad tik daudz kas bija pirmo reizi.

Pūtvējiņi politika(3)

Gandrīz svēta, teju himnai blakus stāvoša un tikai īpašos mirkļos dziedama vai tomēr kroga dziesma par naudas nodzeršanu? Pūt, vējiņi!, šķiet, vienmēr kaut kādā ziņā iemiesojusi latviešu cilvēka dilemmu par to, ko gribētos un kas patīk, un to, ko vajadzētu un kas būtu piedienīgi.

Sēnes un vibrācijas(3)

Pietika Latvijai ar dažām tiešām karstām dienām, lai būtu arī pārkarsušie. Tā jau laikam vienmēr – galu galā to, kas pa vidu, tak sen zināms, ka izspļaus. Tātad – vai nu karsts, vai auksts. Vidus nekam neder.

Mūsdienu kulti(7)

Kurā brīdī jūs pazaudējāt jūsmu par puķītēm? Kad pieķērāt sevi, ka pēkšņi vairs neesat tas, kurš brīnās, bet gan tas, kurš ar šķībi viszinīgu smaidu klausās, kā to dara kāds cits? Un vai tas kaut kā saistīts ar to iekšējo bērnu (negantnieku, kāpēci, saulstariņu) sevī, ko tik bieži mūsdienās kādam prātniekam patīk atgādināt kā absolūti nepieciešamu vienību? Dzīvo viņš kaut kur vēl jūsos vai sen jau aizbēdzis zilajās tālēs (uz vulkāniskām salām, piemēram, lai interesantāk)?

Par korupciju, jēgu un piejūras klimatu(2)

Kāda ir dzīves jēga? 104 gadus vecā Marta Melgalve uz to atbild īsi un konkrēti: neesi blēdis, neesi skau-dīgs, tā arī būs tā jēga. Otrus simt gan viņa dzīvot negribētu. Grūti.

Uztaisīt konfekti

Ārstu streiki, sarunu skandāli, šķiet, nebeidzami garas diskusijas par nodokļiem, negaidīta Valsts prezidenta uzruna pēc diviem gadiem amatā utt., u. t. jpr. Ziņas virknējas garā lentē, neļaujot nesteidzīgi sajust zemeņu dzelzi asinīs, bezrūpīgi spļaut ķiršu kauliņus un klausīties putnu dziesmās, sēžot kaut kur prom no pasaules uz kādas zuduša laika stacijas mājas jumta, piemēram. Ir liels kārdinājums klusi nopūsties, paziņot, ka esmu vājais dzimums, un vienkārši tālāk vairs ne par ko neinteresēties. Bet nesanāk jau. Gribas, lai problēmām būtu gudri risinājumi, lai visas tās lielās lietas sakārtotos. Kā to varam ietekmēt mēs?

Par egoismu un laimi(5)

Nesen aizsēdējos kādā stacijā. Biju vienā Latvijas galā (varētu teikt otrā, bet kas tad būtu pirmais?), biļetes uz tuvāko vilcienu, kam bija nolikts traukties uz galvaspilsētu pēc pāris stundām, jau bija izpirktas, nācās gaidīt vēl nākamo – pēc četrām. Jums šķiet, ka četras stundas ir daudz? Nebūt ne – brīvam cilvēkam brīvā valstī tā ir tikai iespēja vērot, prātot un beidzot aizmirst, ka kaut kas un kaut kur būtu jāpaspēj.

Ugunskuru skanējums(10)

Nezinu, cik tajā no daudz piesauktās latvju dzīvesziņas, bet pirmsjāņu laiks ir kā visu Latvijas iedzīvotāju pozitīvās noskaņas esence – parasti tik nerunīgie skatieni vēršas draudzīgāki, un, šķiet, visos jau dzirkstī kaut kas no tām ugunskura oglēm, kas vienmēr ļaus sagaidīt rītu. Laimas slotiņas aizslaucījušas visu slikto, Saule nešķiro, spīd visiem vienādi (pat ja aiz mākoņiem), un pavisam parastos jumtos pēkšņi var saskatīt sargājošo Dieva zīmi.

Ja neesi vista, olu neizdēsi(8)

Ko nozīmē būt Latvijas patriotam? Šodien, gandrīz 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas. Un vai paaudze, kas uzaugusi šajā laikā, ar kaut ko atšķiras? Domāšanā, darbībā, dzīves un pasaules uztverē. Vai tā ir spērusi soli tālāk, sapratusi dziļāk, domā plašāk, spēj vairāk?

Ideālists un iekšējā ģorga(16)

Vienreiz sēdējām redakcijā un skatījāmies laukā pa logu. "Nāk virsū ģorga," teica Viens. "Tad jāpanāk, lai iekšējā ģorga ir stiprāka par ārējo," gudri pamācīja Otrs. "Nez ko par to teiktu Gūtenmorgens?" pie sevis nodomāju, uzreiz arī apzvērot pie izdevības paprasīt. Jo Gūtenmorgens, ja tā padomā, patiešām zina visu. Vai gandrīz visu, jo lasa žurnālu Ko Politiķi Tev Nestāsta, apceļo laukus un ir strādājis Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojā.

Rainītis, fasādes un plusi(1)

Man ir sapnis – ar ikoniskajiem vārdiem, runājot par arhitektūras un tik bieži pelto skrituļotāju (ko viņi te nobružā malas! rada troksni! gāž cilvēkus no kājām!) sadzīvošanu, iesāk Madars Apse. Tas sapnis pavisam vienkāršs – lai katrā Latvijas pilsētā būtu vieta skeitošanai. Un mazliet plašāk – lai vietas dzīvotu pašas savu, rāmjos neieliktu dzīvi. Lai dārgas celtnes netiktu būvētas vien izskatam, lai cilvēkiem pašiem ļautu tās apdzīvot un tajās ieraudzīt kaut ko, kas varbūt sākumā nemaz nebija domāts. Kaut ko plašāku.

Uz paklāja

Paklājs ir interesanta lieta. Ir paklāji-parastie, kurus ikviens no mums mīda kājām ikdienā. Ir paklāji, kas liecina par turību, – to košais raibums tad nosedz sienas un nelaiž cauri vējus. Nez kāpēc tieši paklājiem senās pasakās piedēvēta brīnumainā spēja lidot, bet ne tik senos izteicienos iegājies, ka "saukšana uz paklāja" neko labu nesola. Par to visu un tieši tik dažādi jādomā arī šajā SestDienā.

Paši-zināt-kas(1)

Radošums, kas uzplaukst pirmsvēlēšanu laikā, vienmēr ir apstiprinājis tēzi par cilvēkiem kā maziem brīnumiem, kas katru reiz no jauna nebeidz izbrīnīt un pārsteigt. Kampaņas uzņem apgriezienus un sasniedz patiešām jaunus un tālus apvāršņus. Tie, kam padomā tikai skaļi saukļi vai savstarpēji apvainojumi, jau sen var iet mājās atpūsties – vēlēšanu cīņā tas vairs nav ne kas oriģināls, ne pietiekami košs. Bez kārtīgas filmas vai vismaz videorullīša ar izgājienu peldkostīmā, visā krāšņumā rādot, maigi sakot, īpatnēju izpratni par domes deputāta darbu un tam piemērotām personības iezīmēm un zināšanām, vairs laikam neiztikt. Arī savdabīgas programmas ar vienu teikumu vai būtībā neizpildāmiem solījumiem nav nekas jauns.

Komēdija visā(2)

Joprojām līdz sīkumam atceros, kā mamma deviņdesmitajos no Dānijas pirmo reizi atveda Kellog’s brokastu pārslas. Toreiz gan to izskats, gan garša, gan iepakojums šķita kaut kas neiedomājami ģeniāls – ne no šīs pasaules nācis! Tāpat kā pirmais snikers, puszaļais banāns (kura garša gan toreiz likās varen gumijota, bet to nevienam neteicu, jo brīnums jau vienalga) un pirmās botas (ar uzrakstu angliski!!).

Nezaudēt ticību(17)

Piesist krustā? Vai celt godā? Viena soļa robeža un gadsimtus sena dilemma, par ko pēdējās nedēļās nācies aizdomāties. Jā, baznīca Latvijā ir nodalīta no valsts, tomēr savulaik tas netraucēja veselai luterāņu mācītāju kustībai ne tikai iestāties par pašas baznīcas pārveidi un atdzimšanu, bet arī aktīvi iesaistīties atmodas procesos un nebaidīties nostāties pret padomju varu.

Iekšārpolitika(7)

Nez vai tur vainīga globalizētā pasaule, kur viss šķiet rokas stiepiena attālumā un pat aizokeāna valstis dažu stundu laikā sasniedzamas, nerunājot nemaz par tām, kas kaimiņos un kur tikai līdz savas valsts malai jāaizbrauc, vai ziņu pieejamība, kas, nu jau vairs pat nepārspīlējot, lido ar gaismas vai, precīzāk, pikseļu ātrumu un gandrīz vienlaicīgi top un tiek jau tvertas un interpretētas tālāk, bet nošķirt kādas valsts "iekš" un "ār" politiku kļūst arvien grūtāk. Sevišķi mūžam aktuālajos un jūtīgajos jautājumos.