Jūs būtu gatavi strīdēties ar Dievu, ja Viņu pēkšņi satiktu? Un par ko? Par politiku, ikdienu vai filozofiju? Ir kaut kas, par ko esat tik ļoti droši, ka nebaidītos sākt diskusiju un pieļautu iespēju, ka šajā strīdā ar visvarenu pretinieku varat arī uzvarēt?
Varētu šķist, ka gluži kā Lāčplēsim ausīs, tā Āboltiņai matos tas spēks. Redz – nogrieza, un partijai reitings krīt, pati līderes krēslu zaudē. Bet nav tik vienkārši. Atpazīstamībai ir gan plusi, gan mīnusi, politiķe lepni saka SestDienai un, gandrīz uz jebkuru jautājumu atbildot, pagūst arī pati sev uzsist uz pleca.
Kas ir izdomāts, kas īsts? Kādus trikus atmiņa ar mums izspēlē, un vai paši to vispār pamanām? Nav nemaz tik sen, kad bērni vēl savā starpā apsprieda leģendas par melnām volgām ar skeletiem tajās, tā īsti līdz galam nekad nenoticot, ka tie varētu būt tikai joki, un pat visnotaļ nopietnu un cienījamu radu sanākšanās un mazajās mājas viesībās karstākais temats pie siļķes kažokā bija Nezināmi Lidojoši Objekti un Mazi Zaļi Cilvēciņi. Tagad par zaļajiem cilvēciņiem gan runājam jau pilnīgi citā nozīmē, bet, redz, varbūt abas leģendas kaut kā ir saistītas – varētu papētīt.
Vieni sauc par zirga galvām, otri saka, ka mums visiem seši kāju pirksti, bet mēs nepaliekam atbildi parādā un mūžīgi smejam par pirmo neizsakāmo lēnību. Anekdotes par to, ko latvieši domā par igauņiem, ko igauņi par lietuviešiem un lietuvieši par latviešiem, visi būs kaut reizi dzirdējuši. Bet ko mēs – trīs Baltijas valstis – cita par citu sakām, ja metam jokus pie malas?
Visi sūdi atkāpjas, ja ir mīlestība! – pārliecinoši un stingri saka rakstniece Inga Gaile. Un valdība nedrīkst noteikt, ar ko gulēt. Punkts. Kādi gan argumenti vai iebildumi varētu būt pret tik (citējot jau drusku aizmirstus klasiķus) "cietu" pārliecību?
Diezin vai tam mūsu sencim, kuram pirmajam ienāca prātā slavenais izteiciens par mazajiem cinīšiem, kas var sagāzt lielu vezumu, bija kāda nojausma par atomu grandiozo spēku. Šajās dienās aprit 30 gadu kopš Černobiļas sprādziena, kas ne tikai skarbi nodemonstrēja šo izcili mazo "cinīšu" postošās iespējas, bet arī sagandēja tūkstošiem cilvēku dzīvi, piedevām uzskatāmi parādot, ka ir tādi spēki, kuru ļaunumu tā īsti var aptvert tikai laika gaitā.
"Kas uotruoks – zyrgs voi mašine?" Šis eksistenciālais jautājums, domāju, kādu laiku varētu būt nodarbinājis ne tikai katru kārtīgu lauku puiku, bet krietni plašāku publiku. (Paldies Dievam un, domāju, pie viena arī Svētajam Jurim, ka empīriskā ceļā tam ir atrasta atbilde un tā pat ir iemūžināta kinolentē.
Ir tādi cilvēki, par kuriem vispār nav iespējams domāt citādi, kā tikai ieliekot viņus ideālās situācijās, kas ir ārpus laika un ikdienas. Piemēram, Imants Lancmanis. Pieminot viņu, uzreiz jādomā par hercogiem un prinčiem rožu vidū lēni staigājam pils parkā, galma mūziku un aristokrātu zudušo (vai varbūt vēl zūdošo) laiku.
Kas ar mums notiek, ja no traģēdijas mūs šķir vien īss sprīdis? Ja ietiepīgi izbēgam no nāves? Ko varam teikt, ja esam ierauti cīņā, kuru neesam izvēlējušies? Vai mums tomēr ir tiesības būt laimīgiem? Nikolā Ozano dzīvo Briselē, Shārbēkā. Ar viņu nekas nav noticis. Šie ir viņa jautājumi dienās pēc pagājušajā nedēļā Beļģijas galvaspilsētā nograndušajiem sprādzieniem.
Kas ir vislabākais psihoterapeitiskais pretkrīzes līdzeklis? Skaidrs, ka dārzkopība. Vismaz latvietim. Vismaz Salaspilī, jo mūžam smaidīgais Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns tam ir staigājošs pierādījums. Lai cik ilgi ievilktos ziema ārā, viņa oranžērijā pavasaris ir vienmēr, un par tur atrodamajiem brīnumiem pats botāniķis stāsta tā, ka ne tikai pavasari, bet pat tropus spēj pieburt.
Savulaik mēdzu iztēloties un pie sevis spriest, kādi izskatītos cilvēki, ja viņiem būtu astes. Joprojām domāju, ka, atstāti bez tām, esam negodīgi apdalīti. Nu, iedomājieties, cik daudz krāsaināku un arī vienkāršāku tas padarītu dzīvi – pavisam viegli varētu pateikt, kurš draudzīgs un uz jokiem noskaņots (nebēdnīgi kūļīga aste), kurš tikko izbārts (kājstarpē iežmiegta), kurš drusku augstprātīgs un stīvs (stingri izslieta) un kurš jau trešo dienu ar sievu kašķējas (drusku tā kā noplukusi aste). Tas jau, kā pie kaķiem, jūs sakāt? Bet kurš teicis, ka kaķu pasaule nav ideāla?
Pirms vēl bija anekdošu sērijas par blondīnēm un vidējiem latviešiem, bija joki par visdažādākajām situācijām, kas vienmēr sākās ar stāsta varoņu tautību uzskaitījumu: "Latvietis, krievs un…" Viņi mūžīgi iekūlās visdažādākajās situācijās, no kurām katrs izkūlās pa savam. Stereotipu atražošana, teiksiet? Varbūt.
Kāda atšķirība starp Boņuku un Oskaru? Principā jau nekāda, ja nu vienīgi materiāls – viens no Latgales māliem taisīts, otrs Holivudas zelta apspīdēts. Viss pārējais kopīgs – tā ir atzinība par talantu, par īpašu varēšanu, par uzdrošināšanos mēģināt un piemēru pārējiem. Gluži tāpat kā vēl pavisam svaigi Berlīnē režisora Renāra Vimbas filmas _Es esmu šeit nopelnītais Kristāla lācis_. Mazliet pārfrāzējot slavenus teicienus par vēsturiskiem notikumiem, pat varētu teikt – maza statuete cilvēkam, liela iedvesma pārējiem.
Strīdi par to, kas īsti ir māksla, kur tā sākas un kur beidzas, kādēļ Rotko gleznas priekšā viens var pazaudēt laika izjūtu, bet cits redz tikai izkrāsotu kvadrātu un "pats tā varētu", droši vien nebeigsies nekad. Tāpat kā leģendas par māksliniekiem un viņu bohēmu. Tāpat kā vēlme pēc kaut kā koša un krāsaina – gan vizuāli, gan skaņās un sajūtās – Latvijas ziemas pelēkajā laikā.
Ikviens mīlasstāsts sākas ar dopamīnu. Kad tā daudzums ir sasniedzis vajadzīgo līmeni, iesaistās testosterons un estrogēns, un ķimikālijas piešķir mums spējas, kas iepriekš nav piemitušas. Skan pārāk zinātniski? Tā jau ar to mīlestību ir – nekas, izrādās, nav vienkārši. Un gluži vienalga, vai ļaujamies vispasaules mīlestības drudzim noteiktā datumā vai, līdzsvaroti audzējot un saudzējot sevī sajūtas un pieķeršanos, ejam viens otram aizvien tuvāk, noārdot mūrus un attīrot svarīgo.
Pērtiķa figūriņu komplekts no cikāžu nomestajiem apvalkiem un magnoliju pumpuriem – rietumnieka ausīm skan tā eksotiski nereāli. Ķīnas pusē tūlīt svinēs Jauno gadu, un notiek gatavošanās ne pa jokam. Galu galā – jāsvin vismaz piecpadsmit dienu. Turklāt jaunais Pērtiķa gads būšot ugunīgs. Visi, kam saknes austrumzemju pusē, šajā laikā brauks pie savām ģimenēm, kā katru gadu, radot arī problēmas transporta sistēmā un, ja ne apstādinot, tad vismaz krasi samazinot biznesa straujo ritmu. Kaut kā tomēr skaisti tas izklausās – tieši tik sparīgi un bez kompromisiem svinēt. Svinēt dzīvi.
Ja tā pavisam agri iziet pilsētas ielās, kad centīgi sētnieki vēl nav paspējuši sakaisīt sāli un rūpīgi uzskaitītas tehnikas vienības visu baltumu sašķūrēt vienā neglītā čupā, var redzēt pēdas. Tās paliek kā klusi liecinieki par ceļu, ko ļoti vēli vai pavisam agri gājēji paspējuši iemīt, vientuļi dodoties savās nakts gaitās vēl pirms jums.
Šauj! Un šauj pa īstam. Tās ir manas atmiņas par barikādēm. Biju par mazu, lai mani laistu uz Doma laukumu pie ugunskuriem un lai mani tajās janvāra dienās skartu tāds patriotiskā pacēluma vilnis, kāds uzbangoja pieaugušajos. Pēc tam – jā. Vēlāk arī manā bērna apziņā kļuva skaidrs, ka mums tagad ir sava valsts un cik ļoti svarīgi tas ir.
Reizēm savus elkus vajag satikt. Tas var ne tikai iedvesmot, bet pat atvērt jaunus apvāršņus, jo varbūt mūsu sapņi aug mums līdzi un nekur nepazūd. Varbūt nejaušas tikšanās – gan tiešas, gan it kā attālas – ir tieši tās, kuras noliek mūs īstajās vietās, ļauj doties pareizajā virzienā un satikt tos, kuri jāsatiek. Ļauj nepazaudēt dvēseli un prieku par to, ko dari.
Vai mums ir vajadzība pēc mūžīgās dzīves? Nav. Dzīvība ir brīnums tieši tāpēc, ka gaistoša, saka dzejnieks Knuts Skujenieks.Un smadzeņu vērtība ir arī aizmiršanā, jo citādi cilvēks neatšķirtos no elektroniskas ierīces. Dzejnieks Ziemassvētku eglīti jau izvēlējies savā dārzā un cer nepiedzīvot pasaules karu. Viņam to sakot, tas liekas tieši tik vienkārši. Nepiedzīvot karu, būt mazākiem žmogiem, pašiem sev nespļaut ģīmī, tad arī citi nespļaus.
Brīvība izvēlēties. Brīvība runāt to, ko domā. Brīvība doties, kur deguns rāda. Valsts brīvība. Brīvības ir ļoti dažādas. Ir tādas, pie kurām laika gaitā esam pieraduši un ar kurām saskaramies ikdienā, taisnās dusmās kvēlojot, ja tās mums tiek liegtas vai ierobežotas. Ir tādas, par kurām aizdomājamies tikai svētku vai īpašu notikumu reizēs. Un ir tādas, bez kurām brīžiem grūti sajust, ka vispār dzīvojam.
Pēc lieliem satricinājumiem bieži grūti noticēt, ka dzīve turpinās. Bet turpinās. Un tad viss, ko varam darīt, – mēģināt saprast notikušā cēloņus. Un turpināt dzīvot – varbūt ne gluži kā līdz šim, bet skaistāk, vairāk novērtējot siltos mirkļus un ieraugot spēku, kas mūsos ir, vajag tikai to apzināties.
Vienmēr ir divas iespējas. Gluži kā kurmītim mūžīgajā stāstā – var rakt un var nerakt. Var iet un var neiet. Skatoties uz "veseriem stiklā" un dažu otrreizējo atnākšanu, klausoties "vienīgajās īstajās" patiesībās, ko sludina sevi teju gaismas būtnes statusā iecēlušie deputāta kandidāti, un neslēptajā pārākuma apziņā pret "parasto" vēlētāju, kas nereti jūtama pat no pāris teikumiem TV ekrānā, varbūt gribas izvēlēties otro un nemaz neiesaistīties. Tomēr.
Premjere Laimdota Straujuma (Vienotība) sākotnēji piekrita vadīt valdību vien līdz 11.Saeimas pilnvaru beigām, tomēr pašlaik ir savas partijas premjera amata kandidāte. Par to, kā redz pašreizējās valdības problēmu risinājumus un kādi mērķi nākotnē, lasāms Ministru prezidentes intervijā laikrakstam Diena.
Pagājušajā ceturtdienā bijām šokā. Piektdien skaitījām līdzi - pa vienam, līdz 54. Sestdien, mēģinot atgūties no notikušā, sirds uz brīdi pamira līdz ar trešo nogruvumu. Svētdien atvadījāmies no cerības, ka zem drupām varētu būt vēl kāds izdzīvojušais. Pirmdien klausījāmies atrunas un vērojām, kā atbildības futbolbumba tiek sperta no viena pie otra.
Pašreizējā valdība pastāvēs līdz vēlēšanām, bet pēc tam būs jāvērtē jaunais spēku salikums. Tas, vai Vienotības partneri varētu būt arī ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), būs atkarīgs no tā, vai partija spēs atbrīvoties no Lemberga ietekmes, ceturtdien publicētā intervijā laikrakstā Diena norāda viena no Vienotības līderēm Sarmīte Ēlerte.
