Jauni viedie ragaviņās uz mežu

Paaudžu dialogi, savstarpējās attiecības, beznosa­cījuma atbalsts vai, tieši otrādi, nepārkāpjamas sienas un neatrisināmi konflikti ir kaut kas, no kā nevar izbēgt neviens, kam kritis tas gods piedzimt un dzīvot šajā pasaulē.

Ne jau velti visu laiku filozofiskākais jautājums ir un paliek pat nevis hamletiskais "būt vai nebūt", bet gan neatbildamais vaicājums, kura tad pirmā – vista vai ola?

Gudrāki ir bērni ar savu nevainī­go un vēl nevajadzīgu rāmju nepiemēsloto skatu vai sirmgalvji, kas piedzīvojuši un pārdzīvojuši tik daudz, ka jau atkal no jauna spēj atsijāt svarīgo un patiešām vērtīgo no īslaicīgā, laicīgajā ieraudzīt pārlaicīgo? Vai varbūt tie, kas pa vidu, – spēka pilni, drusku apdedzi­nāti un vīlušies, bet vēl cerīga pragmatisma pilni?

Šīs nedēļas SestDienā sarunas tieši par to. Gan par to, kā skatīties uz vēsturi un kā tā iespaidojusi cilvēkus, gan to, kā kolektīvos zemapziņas stāstus no vispārī­giem padarīt konkrētus un līdz ar to atkal vispārīgus un ikvienam noderīgus. Par to, ko nozīmē un cik viegli ir sarunāties paaudzēm savā starpā, cik tas ir svarīgi un cik nozīmīgs tajā visā gribi negribi atkal ir nekur nezūdošais vēstures fons. Par to, ko tad īsti nozīmē mūžīgas vērtības, ko dažādu vecumu mijiedarbība un viedums, ko vērts glabāt, nododot un saņemot no paaudzes paaudzē. Arī par to, ka ne vienmēr tas ir vienkārši. Un to, ka varbūt kāda kolektīvā trauma arī pārdzīvojama ir tikai kolektīvi un veselai paaudzei kopā. Kā, piemēram, Latvijā attieksme pret krievu valodu.

Nesenos svētkus sanāca svinēt vietā, kur kopā līgoja veselas četras paaudzes. Jaunākais vēl tikai pirmo vārdu pateicis, vecākajam stāstu tik daudz, ka visu nakti no dīvāna var necelties klausoties. Varbūt tā arī ir tā visīstākā un visvērtīgākā uguns, kas ļauj pārdzī­vot naktis, izgaismot un sasildīt vistumšākajā brīdī, ja vien ir kāds, kas to liesmu uztur, ogles rušina un ik pa laikam malku arī klāt piemet. No mazākā uz lielāko un atkal atpakaļ – ir laiks, kad vairāk ņemam, tad atkal vairāk dodam. Laiks, kad klausāmies, laiks – kad vairāk stāstām. Galvenais – neaizmirst sarunāties.

Šīs SestDienas,  28. jūnija – 4. jūlija, numurā lasiet:

SestDienas SALONS. Nāvessods desmit minūtēs. Represēto piemiņas kopējs Aleksejs Babijs par atšķirību starp Ļeņinu un Staļinu, latviešu spiegu ciemiem Sibīrijā, par to, ko viņš nepiedos Hruščovam, un par socioloģijas cenu.

PASAULĒ. Feisbuknaudai spozmi nesola. Nule kā par savas kriptovalūtas veidošanu oficiāli paziņojis arī sociālais tīkls Facebook. Tomēr šī ziņa tiek komentēta ar skepsi un pretēji tam, kā varētu domāt, lielu uzvaras gājienu eksperti tai neparedz.

SARUNA. Mitoloģiskā un reālā vecmāmiņa. Dramaturģes Justīnes Kļavas produktivitāti labticīgi var apskaust jebkurš, kas uz jautājumu par ikdienas nodarbošanos cēli atbild, ka raksta. Viņas visjaunākais darbs Vecmāmiņu valsts tiks pirmizrādīts 29. jūnijā Cēsu Pilsmuižas klētī sarunu festivālā Lampa. Pēcāk paredzētas izrādes arī Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī un Rēzeknē.

TĒMA. Paraledus Latvijā jeb Atveram jaunu frontes līniju. Parahokejs – sporta veids cilvēkiem ar invaliditāti – Latvijā ir jaunums, par ko iepriekš droši vien ir dzirdējis tikai retais. Lai gan pirmo reizi paralimpiskajās spēlēs šo sporta veidu pasaule ieraudzīja 1994. gadā Lillehammerē, tā aizsākumi meklējami ziemeļvalstīs jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Kādēļ Latvijā tikai šogad esam likuši kamanas uz ledus?

TUVPLĀNĀ. Zirneklis nekad neguļ. Aleksandrs Aleksandrovs un grupa Ņikto gūst arvien vairāk cienītāju ar savām dziesmām krievu valodā. Lielākā daļa apmeklētāju viņu koncertos ir jaunā latviešu paaudze, kas krievu valodu nesaprot, bet saklausa vēstījumu valodas intonāciju saspēlē ar mūziku.

CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ. Nevainības laikmets. Ja gribat atgriezties bērnībā vai vietā, kas daudzos aspektos šķiet nereāla, ceļojums uz Baltkrieviju būs īstā izvēle visam: nostalģijai, naivumam, sirsnībai, dzīvei pēc likumiem, kurus it kā ievēro, tomēr, šķiet, neviens vairs neņem nopietni. Lukašenko ēra ir ieilgusi un tautu ieaijājusi gan labajā, gan sliktajā – kā samierināšanās šūpulī, kurā vitalitātei tomēr ir palicis daudz, daudz vietas.

Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, SPORTS JŪLIJĀ, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.