Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +14 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 7. aprīlis
Helmuts, Zina, Zinaīda

Tekla Šaitere

Gribu domāt, ka viss iet uz labo pusi(2)

Lai arī šogad Latvijā ir garākā vasara visu meteoroloģisko novērojumu laikā, rudens jau zogas klāt. Par to laukos liecina tukšās stārķu ligzdas un satītie siena ruļļi pļavās. Trīs kilometrus no Zaubes pie milzu ozola mūs sagaida Krūčēnu māju saimniece Skaidrīte Švarte. Rokās viņai divi atbalsta spieķi, jo pirms Jāņiem zemniecei Rīgā "traumās" veikta ceļgala locītavas endoprotezēšana. Taču Skaidrīte atsakās no pasniegtās rokas, lai palīdzētu aizsoļot pārdesmit metru līdz mājām: "Es visu varu pati!" Šajos vārdos ir sīkstās lauku sievietes būtība.

No čūskas var mācīties dzīvot mierā

Cilvēks baidās no tumsas, no nezināmiem trokšņiem, no dažādiem rāpuļiem un daudz kā cita, ko nepazīst. Es neesmu izņēmums. Nav jau tā, ka uz tikšanos ar Sandri Zvirgzdiņu un viņa tīģerpitonu albīnu Čārliju eju ar bailēm, taču nemelošu – netaisos samīļot vai noglaudīt austrumos par gudrības, gribasspēka, miera un izsmalcinātības simbolu uzskatīto čūsku. Skaidrs – es viņai neesmu vajadzīga, un arī viņa man ir tikai objekts rakstam. Taču atzīstu – aiz terārija stikla sienas gulošais pitons Čārlijs ir fascinējošs, graciozs radījums, kurā manāms kaut kas liktenīgs un mūžīgs.

Maziņa, sīciņa, bet krampis riktīgs

Maijā trīspadsmito dzimšanas dienu nosvinējusī Ance Anna Katkovska ar māmiņu Anitru Eglīti jau gadu jebkurā gadalaikā un laika apstākļos mēro 70 km garo ceļu Valmiera–Inčukalns–Valmiera. Anitra savu tiešo darbu var veikt attālināti, tāpēc pienākumus pakārtojusi meitas padsmitnieces lielajai aizrautībai – zirgu mīlestībai un jāšanas sportam. Piecas reizes nedēļā pēc Ances skolas gaitām abas sēžas mašīnā un dodas uz treniņiem Jauno jātnieku skolā Inčukalnā. Mērķtiecīgs un neatlaidīgs darbs, mīlestība, emocijas un Ancei Dieva dotā spēja jau no astoņu gadu vecuma saprast un iemīļot zirgus ļauj meitenei pieveikt arvien augstākus šķēršļus.

Dzīvnieku dakteris: Pasaule ir līdzsvarā, arī labais(2)

Lietus gāž kā ar spaiņiem, un Ķengaraga veterinārajā klīnikā Gabītis divu stundu laikā neierodas neviens cilvēks. Tā nevilšus pēc saspringta rīta darbu cēliena atelpa tiek veterinārārstam Mārim Kamerādam, bet man labs laiks netraucētai sarunai.

Veģetārietis ar zobiem kā asmeņiem

Spriežot pēc šīs vasaras laika apstākļiem un meteorologu solījumiem par globālām klimata pārmaiņām, man jau šķiet, ka drīz arī Latvijā zaļos palmas, pa tām nebēdnīgi lēkās mērkaķīši, bet pie ūdenstilpēm kokos dzīvos iguānas. Manu iedomu ainu spilgti raksturo tā aina, ko vēroju Rīgā, kādas privātmājas nelielajā zaļajā pagalmā.

Vajag taču prast – ierasties no Arābu Emirātiem un Rīgā izlidot pa logu

Pagājušajā vasarā Taņai pēkšņi šķita, ka gar logu ārpusē nolido kāds sainītis. Viņa izskrēja uz lodžijas un ieraudzīja lejā zālē guļam baltu kaķi. Lidojošais brīnums bija iesprucis pagraba loga ailē. Ko nu? Vīrs izmeta frotē dvieli, un Taņa izvilka pārbijušos kaķi dienas gaismā. No kura loga dzīvnieks izlidoja?

Dzīvo ar krietnumu sirdī un dižozola svētību(10)

Ceļš no skaista meža Ropažu novadā izved klajumā. Skats pievēršas kuplam dižozolam pie mājas. Vēlāk uzzinām – tam jau gandrīz pusotra gadsimta, apkārtmērs – seši metri! Pļavā ganās zirgi, aplokā žiperīgi lēkā četras kaziņas. Mūs sadzirdot, pretī nesas bariņš suņu, taču ir skaidrs – šie nav kodēji. Viņiem sirsniņas pilnas ar mīlestību un labāk par kārumu noder lielo un mazo suņu apmīļošana. Pretī nāk Ziedkalnu saimniece Jūlija Troksne. Kaut kur tālāk dzirdu ripzāģi. Tur darbojas Jūlijas vīrs Aleksejs. Ziedkalnu dunduri, šķiet, ir vienīgie niknie radījumi visā apkārtnē, tie brūk mums virsū kā šovasar vispār neēduši. Jūlija smej – viņas asinis mošķiem jau apnikušas, bet mēs nešpetņiem esam īsts deserts.

Visu mūžu esmu kinematogrāfists

Cilvēka liktenī nejaušības nosaka viņa dzīves gaitu. Iespējams, ka Latvijas dokumentālā kino scenārista, autora un režisora Tālivalda Margēviča dzīves ritējums būtu pavisam citāds, ja ne fakts, ka viņš 1946. gadā piedzima Vācijā Lībekā, kur vecāki nokļuva Otrā pasaules kara beigu posmā.

Latvijas dzēlējkukaiņi ir draudzīgi(5)

Nakts. Atlaižos gultā un izslēdzu gaismekli, cerot uz labiem sapņiem. Nekā nebija! Pēc minūtes saklausu pretīgu skaņu. Kaut kur istabā savu nakts danci sāk ods. Aizdedzu gaismu – klusums, nodzēšu – sīc atkal. Odam savs režīms. Viņš ieradies vakariņot, un viņam nospļauties uz manu vēlēšanos kārtīgi izgulēties. Ak, ja es būtu intervējusi Latvijas Universitātes vadošo pētnieku biologu Voldemāru Spuņģi vismaz vasaras sākumā, cik daudz mierīgu vasaras nakšu būtu manā kontā!

Pie cilvēka rokas glaužas gluži kā kaķēni(1)

Pirmo reizi neparastās zivis redzēju Taivānas galvaspilsētas Taibejas parkā, kur dīķos peldēja desmitiem lielu daudzkrāsainu karpu. Izskatījās, ka upē peld krāšņi ziedu pušķi. Agrā rīta stundā taivānieši vienatnē pie dīķiem klusi vēroja zivju rotaļas. Bērni noliecās pie ūdens, un zivis gar iemērktajiem pirkstu galiņiem glaudās kā kaķēni. Toreiz nedomāju, ka interese par dekoratīvajām zivīm pamazām augs arī mūsu zemē.

Tuksnesis vienā, tropi – otrā stūrī(1)

Kādu dienu sētniece man stāsta: "Tikko bija atbraukuši glābēji, ķēra bērzā uzrāpušos iguānu." Izmukusi iguāna? No kurienes? Kam pieder? Bez lielām pūlēm noskaidroju, ka vistuvākajiem kaimiņiem Bērziņu ģimenei, kuru "caur suņiem" pazīstu jau ilgus gadus, pieder lieliska eksotisko dzīvnieku kolekcija.

Čubināma dīvānsuņa godam nederēs(1)

Pirms došanās uz interviju gūglē sameklēju Česapīka līča atrašanās vietu. Patālu gan, Amerikas kontinentā virzienā no Ņujorkas uz Kanādas pusi. Tieši tur Amerikas Kennelklubs 1878. gadā atzina izveidoto suņu šķirni Česapīka līča retrīveru, bet 1964. gadā šī šķirne atzīta par Merilendas štata oficiālo suni. Dodos uz romantisku tikšanos pie Kalnamuižas ezera Skrīveru novadā ar Latvijā vienīgo šīs šķirnes pārstāvi.

Viedtālrunis senioram – uzspiesta vai kārota un dzīvi atvieglojoša ierīce(17)

Senioru Dienas aptaujātie vecāka gadagājuma cilvēki neslēpj – skārienjutīgā tālruņa apgūšana prasījusi pacietību ne vien pašiem, bet arī viņu bērniem un mazbērniem, kuri mācījuši ar to apieties. Taču visumā process ritējis mierīgi, bez dramatiskām kolīzijām un, tā sacīt, ar laimīgām beigām.

Imigrants. Izmest nevar, nospiest arī(3)

Pagājušā gada oktobra vidū Ildze Klesmane, nejauši un pašai to nezinot, atveda no ceļojuma pa Vāciju birztalu vīngliemezi. Viņš izrādās daudz mazāks nekā man pazīstamie un ne reizi vien redzētie cēlie parka vīngliemeži. Šim gaiši citrondzeltena, gluda un spīdīga lodveida čaula ar konisku vītņojumu. Ieejas maliņa, ko sauc par lūpu, tāda kā uzbiezināta.

Ar lolojumdzīvnieka pasi pasaulē(1)

Pēkšņi nobruka iecerētā intervija, fotogrāfs jau ir klāt, bet man nav rezerves varianta. Gandrīz vai jāraud. Pēkšņi atceros, ka mūsu mājā dzīvo Igors Storoževs ar savu mammu Margaritu, un viņiem esot divi kaķi Kanādas sfinksi, no kuriem viens ir liels ceļotājs, bet vasara taču ir ceļojumu laiks.

Nav, par ko sūdzēties, jādzīvo!

Tiekamies teātra kritiķes Gundegas Saulītes darbavietā laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija redakcijas telpās. Par ko runāsim? Protams, par dzīvi, kas Gundegai Saulītei ir spilgta, aizraujoša, dažādu notikumu pilna. Par dzīvi, kas sniegusi iespēju sastapt daudzus interesantus cilvēkus un kuru pašai būtu vērts apcerēt autobiogrāfiskā grāmatā.

Mīlestība uz baložiem asinīs no vectēva(2)

Jaunie laiki grauzuši un plēsuši kādreiz tik slaveno Kauliņtēva saimniecību Lāčplēsis, bet ļaudis ir cīnījušies par savu zemi un saimniecības vērtībām, turpina dzīvot un strādāt. Viņu vidū arī lielvārdietis Ainārs Ludboržs. Viņš pilnībā atbilst reiz dzirdētajam apgalvojumam, ka baložu kolekcionāri ir interesanta un aizrautīga sabiedrība. Aicinājumam tikties Ainārs piekrita nekavējoties, kaut nekad nav alcis publicitātes, nav arī piedalījies baložu izstādēs, jo tas prasa daudz brīva laika, un tā viņam ir ļoti maz. Kolekcionārs stāsta par savu dzīvi, kas nesaraujami saistīta ar Lāčplēsi, un mūža mīlestību uz baložiem.

Pateicīgi par mīļumu un pilnu punci(6)

Pārdaugavā Meža ielā uz ietves kā pildīta pankūka pavasara saulītē sildās ruds runcis. Nāku iepazīties ar kafejnīcas Cepiens talismanu Velsas korgiju pembroku Norī, bet izrādās, ka iestādījuma saimniecei Denīzei Lapinskai četrkājaino kompanjonu ir vairāk nekā viens.

Garlaikoties un sagumt nav laika

Tā ir sagadījies, ka, pateicoties Elitai Dzelzskalnei, pirmo reizi nokļūstu 1695. gadā celtajā un pirms pāris desmitgadēm restaurētajā Mencendorfu namā. Elita mani vadā pa senās ēkas stāviem, kur telpās izveidota XVII un XVIII gadsimta turīga rīdzinieka mājokļa noskaņa. Seniore par visu stāsta kā profesionāla gide, taču arī viņas pašas dzīvesstāsts ir aizraujošs.

Suns pret suni? Tas vēl jāpierāda

Suņu saimnieki bieži nezina, kā rīkoties, kad viņu sunim uzbrucis svešs suns. Diemžēl agresīvu suņu mūsu sabiedrībā joprojām ir daudz. Dzīvnieka agresija jebkurā izpausmē var radīt nopietnas problēmas.

Elfu zirdziņi senajā Helēnas muižiņā(3)

Jocīgie, dzīvespriecīgie, nelokāmie un spraunie korgiji iekrīt sirdī ar pirmo acu uzmetienu. Tā bija arī ar mani, kad pirms gadiem piecpadsmit meklēju sunīti un, darba gaitās nokļuvusi korgiju audzētavā, nodomāju – o, šitādu gribu! Audzētavas saimniece mani prātīgi atrunāja: "Šis suns nebūs tavs. Raksturi nesapasēs. Korgijs ir valdonīgs. Gribēs skaldīt un valdīt, un tu viņam pakļausies. Nebūsiet laimīgi." Paldies Dievam, man pietika prāta paklausīt. Taču Velsas korgiji man joprojām patīk – tādi mazi čemodāniņi uz īsām kājelēm.

Boserons nedrīkst kļūt par alfa suni(2)

Nelabu nodomu māktam cilvēkam, vēlā vakara stundā ieraugot uz ielas vai nomaļā vietā Baibu Ķezberi ar viņas divus gadus veco boserona šķirnes kuci Zoru, ieteicams pierauties un steigšus mainīt kustības virzienu. Zoras iespaidīgais un stiegrais augums iedveš bijību, bet sunim uz ģīmja nav rakstīts, ka patiesībā boserons ir uzmanīgs, mīļš un draudzīgs cilvēka kompanjons. Protams, ja vien netiek ļauts izpausties šķirnei raksturīgajām valdonīgajām rakstura iezīmēm.

Tobi neinteresē ne Pudždemons, ne Katalānija(2)

Dodoties uz interviju, nolemju Roberta Koļcova taksim Tobītim uzdāvināt kaut ko mīļu. Izvēlos savas Beibes iecienīto rotaļlietu zaķi no izturīga materiāla. Sunīte ar to spēlējusies bērnībā, tagad mantiņa viņu vairs neinteresē. Uzminēju. Tobītim zaķis uzreiz dikti iepatikās. Mākslinieks nosmējās:"«Saderam, Tobis to ātri safrēzēs!" Labi, ka nesaderēju. Jau intervijas laikā Tobis no rotaļlietas dabūja laukā skanīgo pīkstuli.

Rok, šiverē, vairojas un ir laimīgi

Rīgas zoodārzs ir viens no labākajiem Eiropā, kur vienmēr ko jaunu skatīt. Pelēkā rīta stundā zoodārza teritorijā apmeklētāju vēl maz, arī dzīvnieki kaut kur laiskojas, tikai kamieļpāris, sānus viens otram piespieduši, mierīgi gremo, kā apmaldījies šajā pasaulē izskatās uz soliņa uzkāpušais pāvs, aplokā rāmi ganās ziemeļbrieži. Zoodārza runasvīrs Māris Lielkalns vedina uz pirmo apskates objektu – pēc rekonstrukcijas atvērto dzīvnieku karantīnas bloku.

Tikai nepadoties!(16)

Es vēlreiz par suņu kakām! Jo man, suņu mīļotājai, tiešām pieriebies.

Savu dzīvi nemainītu pat pret miljardu(9)

Mājupceļā no Velsas springerspanielu audzētavas Kalngalē saku fotogrāfam Aivaram: "Ja man jautātu, kādu iedomājos paradīzi, es atbildētu – tādu kā mājas, kur tikko bijām, kur visas radības dzīvo draudzīgā saskaņā, kur mīlība, dzīvesprieks un enerģija summējas pozitīvā potenciālā, kur visiem ir labi, un, ja kādam nav labi, tas tiek aprūpēts un apčubināts, kamēr atkal tiek uz kājām."

Ar bokseri slinkumu lāpīt nevar(2)

Melnais runčuks ar garām kājām un vienu baltu ūsu kaķu kolonijai pieklīda nezin no kurienes. Šis eleganti un viegli lēkāja pa kokiem, tāpēc iesaucām runci par Barišņikovu. Taču nāca ziema. Ieliku sludinājumu portālā Facebook, un pēc pāris dienām atbrauca jauna sieviete un aizbrauca projām ar runci padusē. Jaunajās mājās runčuks tika nosaukts par Leo. Viņš gāja, kur gribēja, ieviesa savu kārtību uz plauktiem un naktīs trobelēja. Tā sacīt, bija pie vietas, bet man no epopejas ar Barišņikovu tika iepazīšanās ar Zani Bierandi.