Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +12 °C
Daļēji saulains
Otrdiena, 7. aprīlis
Helmuts, Zina, Zinaīda

Tekla Šaitere

Uztur optimisms un kustības

Visgrūtāk rakstīt par cilvēkiem, kurus pazīstam. Ar korektori un literāro redaktori Skaidrīti Vaivari mani ceļi krustojušies, mediju jomā darbojoties. Abas sākām strādāt Preses namā 1978. gadā, kad tika uzcelta 22 stāvus augstā ēka Daugavas kreisajā krastā. Ja ne citur, tad ēkas četros liftos vai kafejnīcā visi burzījās, cits citu zināja. Toreiz iepazinu arī Skaidrīti Vaivari, elegantu, šmaugu, neliela auguma sievieti ar mirdzošām acīm. Pēc četriem gadu desmitiem Skaidrīte tikpat kā nav mainījusies.

Ticiet, ceriet, meklējiet un atradīsiet(3)

Tumši pelēkā slapjā novembra nogales rītā portālā Facebook ierakstīju: "Skumji. Šorīt pie manis vērsās garāmbraucošs velosipēdists, sakot – uz Lielvārdes ielas gājēju celiņa starp Astras un Biķernieku ielu sēž maziņš sunītis. Vai es varot aiziet paskatīties, varbūt viņam var palīdzēt. Puisim bija jāsteidzas uz darbu, nevarot kavēties. Aizgāju. Jā, sēž tāds dīvānsunītis, nosalis, nobijies, trīcošs. Garām minas cits velosipēdists. Lūdzu paturēt manu suni, mēģināšu to nabadziņu dabūt rokās, pēc tam kaut ko izdomāšu. Puisis paņēma manu Beibi, es mēģināju satvert trīceklīti, taču neveicās. Sunītis bija pārbijies, pat ar kārumiņu, kas man vienmēr kabatā, nevarēju pievilināt. Mazais radījums kāpās atpakaļ, vēl solis un būs uz ielas, kur traka mašīnu straume. Tad suņuks pagriezās un nozuda Biķernieku slimnīcas virzienā. Sapratu, ka es viņu nepanākšu. Paliek vien cerība, ka šo ierakstu izlasīs saimnieki un meklēs norādītajā rajonā. Vēl padomāju – melns izmisums tajā pārbiedētajā sirsniņā un lielas sāpes tiem, kuri viņu pazudēja. Turies, bēdu kamoliņ, varbūt vēl palaimēsies..."

Labdarībai 365 dienas gadā(2)

Skan Ziemassvētku labdarības aicinājumi palīdzēt svinēt prieku, sniegt mīlestību, cerību un atbalstu. Nerimstošs gars jo daudzus urda atbalstīt grūtdieņus, kuru sirds salst, kuriem nav siltu māju, nav veselības, nav tuvinieku. Šoreiz par diviem cilvēkiem, kuru sirdis cauru gadu atvērtas nelaimē pamestiem dzīvniekiem.

Kaķiem kā lidmašīnām ir savi ceļi(2)

Sniegavīrs pie oranžas divstāvu koka mājas Rīgā, Elizabetes ielā 25, laipni aicina iegriezties salonā Elizete. Pie durvīm uzraksts – Veikalā mīļi kaķi. Izrādās, te mīt trīs mīļi kaķi, daudz ziedu un to kārtojumu, latviskas mīļlietiņas, gaumīgas apsveikuma kartītes un sirsnībā starojoša Elizetes saimniece floriste Sanita Cipruse. Te ir vieta, kur ievilkt elpu un tad mesties Ziemassvētku apskāvienos.

Divi pavisam parasti stāsti par visdārgāko(1)

Nav maza bērna, kurš negribētu sev sunīti, kaķīti, kāmīti vai ko citu, ar kuru būt līdzās, lepoties un izjust pieķeršanos. Saprast vienam otru, nedarīt pāri un saskanīgi nodzīvot kopā tik īso un tik bezgalīgo laiku šajā dzīvē, kas atvēlēts cilvēkam un viņa mīļotajam dzīvniekam, ir liela laime.

Ņemu tos, kuri citiem nav vajadzīgi(2)

Kurzemē, vidiņā starp Pūri, Enguri, Tukumu, Talsiem un Kandavu, līkumojot pa lauku ceļiem, nonākam līdz Ružciemam. Tā ir bijusī Lamiņu pusmuiža, kura vēstures avotos minēta jau XV gs. Šai vietai pāri gājušas četras deportācijas, mājā bijis pasts, pienotava, slaucēju kopmītne, vienu laiku mitis kāds tulpju audzētājs. Viss aizlaists postā. Apkārt aug diži koki, plešas pļavas, meži, dīķi. Tieši tādu apkārtni meklējot, pirms divdesmit gadiem no savrupmājas Langstiņos uz dzīvi šurp pārcēlās Laila Kelle – ekstravaganta un vienkārša, talantīga un strādīga māksliniece un pedagoģe, kuras gleznas atrodas daudzos muzejos un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Žurku ķērāju un sīpolpuķu mīļotājas ideālā dzīve(1)

Ja ne navigators, diez vai mēs meža ceļu līkločos atrastu meklētās mājas dārziņu kooperatīvā. Sirdī ieplūst siltums, kad no mājas pretī iznāk rakstniece, māksliniece un mūsu bijusī kolēģe, izdevniecības Dienas žurnāli kādreizējā maketētāja Rūta Mežavilka. Viņai pie kājas turas Austrumeiropas aitu suns, vēl pusaudzis, Buze. Par viņu un kaķenēm Hekati un Mīci šad tad lasu Rūtas un viņas dzīvesbiedra reklāmas cilvēka Sandra Ratinīka vēstījumos portālā Facebook. Esam atbraukuši četrkājainos špicbukus apraudzīt klātienē.

Rīgas zoodārzam 105 - paši brieduma gadi(1)

Nozīmīgs ieguldījums turpmākajiem gadu simteņiem Latvijas vēsturē notika 1912. gada 14. oktobrī, kad pirmajiem apmeklētājiem vārtus vēra Rīgas Zooloģiskais dārzs.

Tāds superīgs pašpuika ar streļķa raksturu

Pārliecinos, ka viņš mākslinieku ģimenei nes prieku. Tikai pirms pusgada mājās atvestais četrkājainais blondais jauktenis ir kā milzīgs enerģijas lādiņš. Kaut Valsts kultūrkapitāla fonda ilggadējais direktors Edgars Vērpe sevi uzskata par mazražīgu mākslinieku, rau, Kultūras Dienā nupat anotācija par Vērpes personālizstādi Intereses. Konflikts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupolu zālē. Anotācijai pievienotajā fotogrāfijā pirmo reizi Vērpem līdzās demonstrējas šunelis profilā. Vienlaikus iznācis iespaidīgs Vērpes devumu dziļi analizējošs mākslas albums, kuram roku pielikusi arī viņa dzīvesbiedre gleznotāja Sandra Krastiņa. Domājams, ka vērienīgos notikumus zināmā mērā iespaidojusi mākslinieku ģimenes jaunā līdzgaitnieka Brekša labvēlīgā klātbūtne.

Baudīt dzīvi visās krāsās(5)

Kāpnes mani vienmēr biedējušas, it īpaši stāvas, šauras un ļodzīgas. Tieši pa tādām mani savā mājā Lielupē uz otro stāvu ved Aivija Bārda. Viņa ir biedrības Es redzu – Baltija dibinātāja un valdes priekšsēdētāja. Biedrības darbība saistīta ar neredzīgo bērnu un jauniešu integrāciju sabiedrībā. Aivijas septiņpadsmit gadus vecais dēls Georgs sagaida ar ciešu rokas spiedienu un dzirkstošu smaidu, vācu aitu suns Hēra gluži vai staro no laimes – ciemiņš atnācis! Tikai Georga stingrā balss liek Hērai apvaldīt kūsājošās emocijas. Puisis piedāvā apsēsties, ir drošs, enerģisks. Šķiet, ka Georgs mani vērīgi nopēta, kaut zinu, ka tā nav. Viņš ir neredzīgs.

Domā, ka ir miniatūrs karatē meistars

Plašo darbnīcu Baznīcas ielas augstajā bēniņu stāvā kopā ar mākslinieku Kārli Dobrāju dala viņa skolniece Una Lekuze. Jaunā sieviete mūs sagaida, tērpusies modes mākslinieces un draudzenes Anetes Vizbules darinātā kleitā. Tērpa audums ir kā no Unas gleznām izkāpusi krāšņa ziedu kompozīcija. Una ir trausla, tumšmataina, pirmajā brīdī šķietami ēteriska būtne. Viņa drīz beigs Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, bet Unas gleznas jau nopirktas ASV, Lielbritānijā, Austrijā, Zviedrijā, Šveicē, Francijā, Ukrainā, Krievijā, Norvēģijā, Dānijā, Spānijā, Portugālē. Tās ir arī Baltijas valstu gleznu kolekcionāru īpašumā. Una nopietni apgalvo, ka uz katras viņas gleznas savu parakstu varētu likt arī Gustavs Klimts.

Ar baltu kleitu uz plīts sēdēt

Izlīkumojuši pa daudzajām Tukuma ieliņām, uzkalnā nonākam pie divstāvu mājas. Dārzā zied kupli hortenziju krūmi, ābeļu un plūmju koku zari līkst no rudens ražas. Aiz vārtiem mūs skaļi aprej augumā sīks, bet dūšā liels suņuks Valters. Dace Zenne nāk pāri pagalmam, sarāj rējēju, un Valters, sapratis, ka šie ir saimnieces gaidīti cilvēki, pieraujas, sak’, nāciet vien iekšā, ja jau esat atbraukuši. Valteram ir vienpadsmit gadu, viņš ir Daces draugs un sirsnīgākais atbalstītājs.

Zivju eksperts un viņa viļņu kodējs(1)

Pēc izskata Raivo Skrastiņš atgādina jūras braucēju vikingu. Igaunis ar perfektu latviešu valodu. Pa pilsētu pārvietojas tikai ar riteni. Zivju eksperts, zivju aprakstnieks, Makšķerēšanas rokasgrāmatas un izdevuma Plēsīgo zivju makšķerēšana, kā arī simtiem zivīm un makšķerēšanai veltītu rakstu autors, vienpadsmit grāmatu līdzautors, gadiem raksta arī Makšķernieku gadagrāmatā: "Rakstīšanā mani ievadīja sporta žurnālists, izcilais makšķernieks un spiningotājs Juris Robežnieks jeb Ruduļu Juris."

Kodes, blaktis, prusaki: Tie, kuri nav izpelnījušies cilvēka mīlestību(2)

Viņi ar mums kopā ir ik uz soļa – lidojošie un rāpojošie bezmugurkaulnieki zirnekļi, ērces, mušas, odi, lapsenes, blusas, prusaki un daudzi citi. Latvijas Universitātes vadošais pētnieks biologs Voldemārs Spuņģis min konkrētu skaitli – Latvijā vien to ir ap 13 000–14 000 sugu. Salīdzinājumā pavisam maza daļa dzīvo ciešā kontaktā ar cilvēkiem viņa mājoklī. Tie ir sinantropi, kas ārpus cilvēka vides nespēj ilgstoši dzīvot un vairoties.

Bruņnesis Kasandra kā balerīna uz pirkstgaliem

Rīgas zooloģiskā dārza kuplo iemītnieku saimi papildinājusi jauna dzīvnieku suga. Jūnija sākumā no Varšavas zoodārza Rīgā ieradās dienvidu trīsjoslu bruņnesis Kasandra. Tagad viņa uz laiku laikiem paliks kā pirmā Latvijā ieceļojusī savas sugas pārstāve. Vai viņai būs arī citi sugas brāļi un māsas, pagaidām grūti spriest, taču būt pirmajai – tas ir pagodinoši. Savukārt zoodārza apmeklētājiem interesanti pavērot dzīvnieku, kurš nāk no aizlaikiem, domājams, ka bruņnesis dzīvojis jau pirms piecdesmit vai vairāk miljoniem gadu.

Kur met acis, tur kinoaktieris staigā(1)

Ciemojos pie saimniecības Mazveģi īpašnieces Dailas Ermanes Tukuma novada Tumes pagastā, kur daudz mājputnu, zirgu, ir kazas, poniji, govis, suņi un kaķi. Nejauši uzzinu, ka esmu nokļuvusi latviešu kino pasaulei pietuvināto sabiedrībā. Kur met acis, tur kāds kinoaktieris!

Mājās dzīvojošie skunksi gaisu nebojā

Pavisam nesen portālā Facebook redzēju interesantu videosižetu – pa smilšainu lauku ceļu raiti tipina skunksu māmiņa, un aiz viņas simetriski abās pusēs izkārtojušies vēdekļa formā, viļņodamies gluži kā mirdzoši spārni, cieši cits aiz cita viņai seko melnbalti kucēni. Ģimenīte pienāk pie fotogrāfa, aposta viņa apavus un velosipēdu un, secinot, ka miera stājā sastingušais tipiņš nav nekas īpaši interesants, turpina ceļu.

Dienesta suņi ķepu nedod(6)

Jau esmu ceļā uz sarunāto interviju, kad Valsts policijas Rīgas Reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Patruļpolicijas pārvaldes (VP RRP KPP PPP) Kinoloģijas nodaļas priekšniece kapteine Gunda Šabanova piezvana – viņa ar suni Nato devusies uz izsaukumu un nevar pateikt, kad īsti atgriezīsies. Satiekamies pēc pāris stundām Valsts policijas Kinoloģijas nodaļā, kas atrodas zaļā meža ielokā Imantā. Gunda ir neliela auguma sportiska tumšmate ar ciešu rokas spiedienu. Viņas darba biedrs un kompanjons vācu aitu šķirnes suns (VAS) Nato ar saulē mirdzošu melnu apmatojumu acīmredzami ir gandarīts par izbraukumā gūtajiem rezultātiem, suņa kalsnais augums vibrē no prieka. Gunda apstiprina – Nato kriminālpolicijas darbiniekiem veiksmīgi palīdzējis. Suns spriņģo mums apkārt pa pielijušo jūnija zāli, tad pieskrien klāt un es saku – dod ķepu! Nekā nebija! Gunda smej: "Dienesta suņi ķepu nedod!"

Notikušo atceras miegā, tad žēli kauc(2)

Iespējams, daudzi atceras 2013. gada jūnija satraucošo notikumu Vaidavas ielā, kad kādā mājā no piektā stāva kāpņu šahtā nokrita vai tika nogrūsts sešus gadus vecs takšu šķirnes suns Ringo. Dzīvespriecīgais un gudrais dzīvnieks gulēja uz flīzēm, noplūdis asinīm. Sētniece izsauca palīdzību un lūdza Dievu, lai sakropļotais sunītis nemokās un ātrāk nomirst. Par notikušo toreiz rakstīja masu medijos, negadījumu sāka izmeklēt kriminālpolicija. Kopš tā laika pagājuši četri gadi.