Vasarā šo kuģi jau divas nedēļas saucām par mājām, kad pievienojāmies misionāru braucienam pa Donu. Degvielas pietika, lai pret straumi nopeldētu nepilnus 30 km. Kad degviela beidzās, kuģi parāva straume, tas gandrīz uzskrēja uz sēkļa, līdz kā nebūt tika noenkurots aizaugušā krastmalā pie vientuļas sādžas. Apkārt zivis dzenāja makšķernieki, motorlaivās trakoja pilsētas atpūtnieki, ūdenī dzēra govju bari, bet baznīca nekur nesteidzās.
Izrādās, baznīca trīs nedēļas pēc mūsu aizbraukšanas sagaidīja degvielu, tūlīt pat uzsēdās uz sēkļa, no kurienes to vēl pēc divām nedēļām novilka kravas kuģis un nogādāja klusā līcīti Pjatimorskas ciematā pie Volgas-Donas kanāla. Tagad mēs kā filmēšanas grupa esam ieradušies šeit, lai veidotu turpinājumu.
ATGRIEŠANĀS
Esam samukuši uz baznīcas klāja sildīties. Kaut arī kuģis pieslēgts vietējai apkurei, iekštelpās ir tikai nedaudz virs nulles. Novilkt varam tikai virsējo apģērba kārtu, bet tas jau ir daudz. Līdz ar mūsu ierašanos Krievijā iestājies īsts sala neprāts, kas bērniem pagarinājis skolas brīvdienas un visus reportierus nodrošinājis ar jaunumiem par sala rekordiem, avārijām un upuru skaitu vairākās Krievijas pilsētās. Par traģikomisku pasākumu izvēršas kāda francūža ekstrēmais brauciens suņu pajūgā no Vladivostokas uz Maskavu. Sals Sibīrijā bliež līdz -50°C un pat dienas saulē nepaceļas augstāk par -25°C, bet nabaga francūzis tieši tagad ir nolēmis ar savu braucienu protestēt pret globālo sasilšanu!
Pjatimorskā ar klimatu viss ir kārtībā - naktī sola 35 grādus zem nulles, turpmākajās dienās būs nedaudz siltāks, toties pūtīs spēcīgs vējš. Te, stepē, tam ir kur ieskrieties.
KRISTĪBU SALS
"Nē, nē, mana ticība vēl nav tik liela, lai ūdenī lēktu. Un vēl jau tas plaušu karsonis nav izslimots. Ja batjuška teiktu, ka noteikti jālec, es arī krustu pārmestu un āliņģī iekšā... Bet, re, pats patriarhs saka, lai netrako! Ar to jau ticību nemēra. To jau tauta pati iesāka! Nu i lec, visā Krievijā lec… Jakutskā šodien -52 grādi bija, un tad morži* peldēja!" Andrejs pacietīgi skalda ledū āliņģi.
Viņš ir kuģa matrozis, baznīcas kalpotājs un batjuškas uzticības persona. Viņš cērt ar cirvi, baksta ar lauzni. Viņa kalsnais stāvs dreb no katra cirtiena un tikko manāmi trīc no aukstuma. Viņa acis ir lielas, brūnas un nolemti skumīgas. Nodriskātā fufaika un velteņi nespēj pasargāt no spalgā sala, kas krāšņi uzplaucis pat šajos Krievzemes dienvidos. Ir 18.janvāris - diena, kad iesākas pareizticīgo Kristīšanas svētki. Laiks, kas gadsimtiem sevi pierādījis kā visaukstākais Krievijas ziemā.
"Iročka gan lēks ūdenī. Kā batjuška iesvētīs un dievkalpojums beigsies, tā arī lēks. Viņa katru gadu svētās, nu un neko - slimot vispār vairs neslimo. Agrāk pa slimnīcām vien dzīvoja, bet tagad pavisam vesela, ar Dieva palīgu. Puikas gan tikai ar ūdeni apliesies, pagalmā, lai ātri siltumā var tikt. Rīt pa dienu. Svētki naktī sākas, bet pēc tam vēl dienu var āliņģī lēkt. Un visu dienu ūdens ir svētīts. Gadu tīrs un dzidrs nostāvēs, nevienas duļķes nebūs."
Andreja dzelži un neatlaidība dara savu. Milzīgajā ledus klajumā mazs un vientuļš parādās krusts. Āliņģis krusta veidā.
Līdz Kristīšanas jeb Dieva parādīšanās svētkiem Andrejam ik stundu jāiet āliņģi apraudzīt. Lauznis jāņem līdzi, jo kāds noteikti būs aizsalis. Tas, kas krusta formā, atrodas metrus divsimt no baznīcas ārā no līcīša. Šo āliņģi naktī batjuška svētīs ūdens ņemšanai. Cilvēki jau laikus sanesuši pudeles, kannas, bļodas un spainīšus svētā ūdens smelšanai vissvētākajā brīdī. Līdz nākamajiem Kristīšanas svētkiem ūdens spējot dziedēt visu - miesu, garu, cilvēkus, dzīvniekus, mašīnas un mājas lietas. Vajag tikai ticēt, saka Andrejs un, ceļos nometies, atkaro svētāmo ūdeni salam.
Peldamā āliņģa vieta iezīmēta ar sniegā iespraustām milzu smilgām. Tas ir pusotru metru liels kvadrāts, kas jau paspējis pārvilkties ar ledu. Līdz kuģim te metru trīssimt, līdz krastam kādi piecdesmit. Te vēl var dibenu aizsniegt. Andrejs atnesis dēļu paliktni, lai vienā malā var ārā izrāpties. "Citādi gadās - pirksti sastingst, rokas slīd, ledus grubuļains - tā līdz asinīm var ādu noplēst. Bet citur nirst dziļumā tā, ka dibenu nevar aizsniegt. Tad vispār aiz rokām tur un vēl virvi apsien ap kāju. Iru vienreiz divi zaldāti peldinājuši. Šie viņu ārā rauj, bet paši par viņu daudz īsāki, tālāk par ceļiem nevar izvilkt... Nu un apdauzīja līdz asinīm ceļgalus nabadzīte."
Atceros kādu stāstu par sportistu, kurš Kristīšanās svētku laikā ar straumi parauts zem ledus. Viņam nekādas virves ap kāju nav bijis - tik vien kā paša spēks un Visaugstākā žēlastība. Nedz viena, nedz otra nav trūcis. Sportists veiksmīgi zem ledus aizpeldējis līdz krastam, atspiedies ar kājām pret zemi un ar muguru izlauzis ledu.
Secinu, ka šeit ledus ir tik biezs, ka Dieva žēlastībai jau jābūt brīnumam. Taču noteikti ir citas situācijas, kur Dieva brīnumus pārbaudīt, tāpēc nolemju šonakt ūdenī nelīst.
SVĒTKI UN PELDE
Uz svēto baznīcas rituālu ieradušies cilvēki divdesmit. Dažus popa sieva paspēj sazvanīt un personiski uzaicināt uz dievkalpojumu, kamēr kuģa virtuvē kapā olas salātiem. Viņa iesaka nebīties no sala un domāt par dvēseli. Kopā ar batjušku viņi ir atbraukuši no Volgogradas un gatavojas sešu stundu garajam rituālam. Tas sākas astoņos vakarā un prasa intensīvu iesaistīšanos. Tiek sūdzēti un atlaisti grēki, dziedātas lūgšanas, lasīti svētie teksti un noturēti baznīcas rituāli. Daži tikai aizdedzina svecīti pie sev svētīgākās ikonas un nodzied pāris lūgsnu, citi godbijīgi izpilda visas krāšņā rituāla prasības.
Tā kā esmu ietērpusies dūnu kostīmā un izskatos pēc Michelin riepu reklāmas apaļīgā vīriņa, baznīcā neeju. Visu rituālu noklausos no kuģa virtuves puses. Apbrīnoju dziedājumu labskanību un lūdzēju izturību - nakts, aukstums, gavēnis, piecas stundas kājās stāvot, bet viņi tikai dzied un dzied! Viņos visos jūtama kāda īpaša enerģija. Ne velti pareizticīgo rituālus uzskata par visspēcīgākajiem un enerģētiski iedarbīgākajiem kristietībā. Tie ir noslēpumaini, senatnīgi un aizraujoši. Tie dod cilvēkiem spēku, nevis abstrakti sprediķo, un ļauj noticēt brīnumam.
Ir divi naktī, kad Andrejs mani modina no salda snaudiena un ziņo - šis ir pēdējais dziedājums. Batjuška dosies svētīt ūdeni, un tad jau arī peldēšanās sāksies. Ārā ir mīnus trīsdesmit pieci, un tēvs Genadijs visu dara ātri - salst taču! Divi vīrieši nes baznīcas karogus, pašam rokās krusts, bet desmit uzticīgajiem lūdzējiem - svecītes un fotoaparāti. Laiks ir tik stindzinošs, ka svecīšu iedegšana ir īsts pārbaudījums. Pēc minūtes nevienas šķiltavas vairs nedarbojas. Mūsu ideja aplikt krusta āliņģi ar svecēm nobeidzas dabiskā nāvē. Arī kamera atsakās darboties, tāpēc steigšus tiek aizstāta ar rezerves variantu. Tas ir īsti laikā, jo tēvs Genadijs iemērc ūdenī sudraba krustu, noskaita lūgšanu, un ūdens ir iesvētīts. Batjuška un citi vīri dodas atpakaļ uz kuģi, bet Andrejs pavada uz peldamo āliņģi trīs drosmīgas sievietes.
Ira, Andreja sieva, ir nirēja ar pieredzi. Ātri izmetusies peldkostīmā, viņa spiegdama lec āliņģī. Jāiegremdējas ir trīs reizes un pēc katras jāpārmet krusts - Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā. Tad jāraušas ārā un steigšus jāapģērbjas. Zeķbikses, svārki, apģērbi un apavi ar rāvējslēdzējiem te neder. Tikai ātri uzraujamas bikses, velteņi, kāda jaka un kažoks pāri. Slapjais dvielis acumirklī piesalst pie ledus, matos parādās lāstekas. Nākamā peldas Nataša, labi noaugusi, sportiska sieviete. Pēc pirmā ieniriena viņai apstājas elpa, un šķiet, ka sirds tūlīt izlēks pa muti. Andrejs jau tver viņas roku, taču Nataša atgūstas un pabeidz rituālu. Viņa tikai uzmet kažoku un apledodama aizskrien uz kuģa pusi.
To visu mirdzošām acīm ar sajūsmu ir vērojusi Juļa - pavisam jauniņa un ļoti aizrautīga lūdzēja, kas nu negaidīti arī grasās lēkt āliņģī. Atturēt viņu nevar, tikai pieturēt, tāpēc slapjā Ira metas vīram palīgā drošināt mazo nāriņu. Tā ielec ar visu kreklu, kliedz un sprauslo, laimīga neizskatās, bet visu izdara. Kad Juļa ir izdabūta ārā, viņa vairs saģērbties nevar - pirksti savilkušies čokurā. Seja meitenei sastingusi tādā kā izbrīnītā grimasē, un viņa ļauj sevi saģērbt Andrejam un Irai, kas pati vēl ir pusplika.
Pēc brīža visa nelielā draudze jau sēž ap svētku galdu uz kuģa, ēd Iras un Andreja sarūpētos salātus, dzer batjuškas atvesto vīnu un saviesīgi tērzē. Visas trīs nāras ir spriganas un enerģiskas, toties pārējie klepo un šķauda kā uz sacensībām.
TAUTA
Nākamajā rītā esam saskatījušies ziņu sižetus par āliņģī lēcējiem visā Krievijā. Daudzviet tas padarīts par izklaides, reprezentācijas un komercpasākumu žurnālistu, ātro palīdzību un kiosku ielenkumā. Tauta zina, ka trakie lec āliņģī, bet normālie stiepj mājās svēto ūdeni. Kas pats pakaļ netiek, atsūta radus vai kaimiņus, ja citādi nevar - salej pudelēs savu akas vai krāna ūdeni un nes uz baznīcu svētīt.
Pie mūsu āliņģiem rosība ir liela. Pat no divus kilometrus attālā pretējā krasta brauc ar motocikliem un velosipēdiem, velk ragavas, veļ mucas, stiepj maisus un kulītes ar dažnedažādiem traukiem. Stalti vīri, večiņas, mazgadīgi resgaļi un smalkas dāmas, pa vienam vai ģimenēm pulcējas pie āliņģiem un, rokas līdz elkoņiem iegremdējuši, pilda traukus.
Pie peldamā āliņģa rosās potenciālie nirēji. Viens piebrauc ar džipu, izmetas jūrnieka kreklā, apskrien trīsreiz apkārt un, mašīnā ielēcis, turpat pie stūres izdzer kagora pudeli. Blondīne uzkaras brašajam šoferim kaklā, un džips aiztriecas vizināties pa ledu. Viņu rituāls ir beidzies.
Nākamās grupas ir nopietnākas. Vispirms atdauza āliņģi, noslauka celiņu, atnes paklājiņus un paplātes ar uzkodām. Vidū degvīna pudele, apkārt kristāla glāzītes, skābi gurķīši un sviestmaizes. Vīru kompānijas demonstrē īstu krievu temperamentu - nirst, met krustus, skaļi par sevi priecājas un pliki pozē radinieku fotoaparātiem, cienā visus ar šņabi un dievvārdus samij ar necenzētām tautas gudrībām. Vīri visu skaidro vienkārši - ko gan īsts krievu mužiks nevar izdarīt? Un ja vēl Dievs piepalīdz un ir šņabis, ar ko sasildīties!
Vispārējā eiforijā arī es saprotu, ka ūdens taču ir krietni siltāks nekā gaiss. Palūdzu Iru un Andreju par pieskatītājiem un lecu iekšā. Ienirstu, tikai galvu zem ūdens nepabāžu. Sajūta man patīk ļoti. Asinis riņķo strauji un silti, enerģija kā zvēram un priecīgs prāts. Mitrās zeķes gan paspēj velteņos iesalt un bizes sastingušas kā Pepijai Garzeķei. Manuprāt, tauta ir izgudrojusi ļoti veselīgus svētkus, kas iejūsmina ne tikai garu, bet arī miesu.
BESI
Pie zemes mani noliek tikai Andreja māte - eksaltēta, reliģiski apsēsta, valdonīga pilsētniece, kas ir slavena dzejniece. Vispirms viņa manu nevainīgo peldēšanos nosauc par augstāko ticības izpausmi, ceļu uz mūžīgo dzīvošanu un Dieva žēlastības izpausmi, bet, uzzinājusi, ka nepabāzu galvu zem ūdens, atlec no manis kā spitālīgās. Visi besi taču galvā dzīvojot! Tikai svētais ūdens var tos nogalēt! Tagad besi no visa ķermeņa manā galvā esot saskrējuši… Miera labad apsolu nākamgad ienirt ar visu galvu un klusībā gūstu apstiprinājumu savai pārliecībai, ka slimus nervus baznīca neārstē.
"Bez gribasspēka ticība nav nekas," apstiprina arī batjuška. "Cilvēks ir vājš, bet besu ir daudz. Viņi ir stipri un viltīgi. Ticība palīdz ar besiem cīnīties, ja vien pats to gribi," viņš skumji smaida zem Krievijas pēdējo caru bildēm.
Mēs atvadāmies, lai mājās montētu filmu par peldošās baznīcas vasaru un ziemu, par kopīgu peldējumu cauri kļūdām un grēkiem pie cilvēcības. Par dzīvi, kurā jāprot atbrīvoties no besiem. Kā - tas jau ir katra personiskās pieredzes stāsts.
Arī Latvijā pirms kara pareizticīgo arhibīskaps Jānis Pommers cirtis krusta āliņģi Daugavā un svētījis ūdeni Rīgā. Mūsdienās Daugavas ūdens ir pārāk piegānīts, lai derētu svētiem rituāliem, atzīst pareizticīgo priesteris Nils, taču svētku būtību tas nemaina - lielā ūdens iesvētīšana notiek arī Latvijā. Dažiem besiem pienāk gals, ja vien paši to gribam.
*Besi - nelabie gari, kas mājo cilvēkā
**Morži - sala izturīgi un to mīloši cilvēki