Nakts uz asfalta. Ar salūtu
Marnalavalas pilsētiņā 30 km uz austrumiem no Parīzes, kur brīnumzeme izpletusies 200 hektāros, iebraucam vēlā septembra sestdienas vakarā. Sagaidīti tiekam brīnišķīgi - ar salūtu. Deviņos vakarā atrakcijas slēdz ar krāšņu uguņošanu.
Pa ceļam tūrisma ceļvežos noskaidrojam, ka Disnejlendā ir ne tikai divi tematiskie parki, daudzzāļu kinoteātri, naktsklubi, veikali un sava dzelzceļa stacija, bet arī kempings un padsmitiem viesnīcu ar dažādu zvaigžņu skaitu. Plānojam kādā no tām pārnakšņot, lai svētdienas rītā jau agri virpuļotu karuseļos.
Pa Eiropu braukājam ne pirmo gadu. Līdz šim ne reizi, pat tūrisma karstākajos mēnešos un vietās nav gadījies palikt bez naktsmājām. Ne reizi. Izņemot Disnejlendu sestdienas vakarā. Kad jau ceturtajā hotelī saņemam vienaldzīgu - vietu nav, jautājiet kaimiņiem, bet kempings izrādās asfaltēts, vienīgi mobile home mājelēm pielāgots laukums, saprotam to, ko vajadzēja saprast dažas nedēļas iepriekš Rīgā. Braukt prom? Tādu nodevību pret meitenēm nevaram atļauties, turklāt tuvojas pusnakts. Vienīgā iespēja - nejēdzīga nakts mašīnā blakus treileriem. Koplietošanas telpās vismaz tīra virtuve, dušas un tualetes. Bērni laimīgi, mēs sapūtušies - tā kā kauns, tā kā šķiet, ka otrs vainīgs.
Atlidojām. Dzīvi
Labā vēsts šim muļķīgajam stāstam seko nākamajā rītā, kad Ērkšķrozītes pilī ieejam paši pirmie (mašīnā ilgi nepagulēsi). Pa ceļam pie biļešu kasēm nākas atgaiņāt izpalīdzīgu vīreli, kuram "tieši četri cilvēki no grupas nav atnākuši", un viņš neatnākušo biļetes gatavs pārdot pa lēto. Mēs tomēr izvēlamies "pa dārgo" - kopā samaksājam 200 EUR un turpmākās 12 stundas abos parkos dzīvojamies uz nebēdu. Par atrakcijām atsevišķi vairs nav jāmaksā. Dienas beigās gan kļūst skaidrs, ka būtu ietaupījuši 40 EUR, ja izvēlētos ieejas kartes tikai pirmajam parkam. Diena par īsu vienam, kur nu vēl abiem parkiem.
Pirmajā brīdī nesaprotu, ko Disnejlendā meklē tīņi, kas bariem slāj garām. Nu, piemēram, spiedzošās īru pusaudzes, kuras par katru cenu grib iepazīties gan ar manu, gan citiem vīriešiem? Drīz tomēr saprotu. Mīlīgie virpuļi parka sākumā "trakajās tējas krūzītēs" vai cirka zirdziņu mugurā, kur esam iestrēguši mēs, ir nevainīgas bērnu spēles! Tāpat kā Pītera Pena ceļojums uz Nekurzemi. Pat brauciens Karību jūras pirātu kuģī un Zvaigžņu kari kosmosā domāti zīdaiņiem un bailīgām mammām. Nopietni piedzīvojumi jāmeklē dziļāk parkā, un tīņi zina, kur skrien! Indiana Jones un Space Mountain: Mission 2 ir īstā lieta! Tīņi arī zina, ka stāvēt stundu rindā uz pieprasītākajām atrakcijām nav jēgas, tādēļ izmanto Fast Pass service. Iepriekš reģistrējoties, var saņemt biļeti ar konkrētu laiku, kurā atrakcija pieejama bez rindas.
Dienas gaitā to visu apgūstam arī mēs, un "īstajās" atrakcijās nokļūst arī mana Sāra kopā ar savu tēvu. Pēc pirmās saņemu īsziņu - dzīvi ejam pie jums, pēc otrās ziņa ir lakoniskāka - atlidoju. Kad vēlāk satiekamies, ne viens, ne otrs nespēj saprotami izstāstīt, kas īsti noticis - kūleņi, griešanās 360 grādu leņķī. Trīcošas rokas un sarkanas sejas. Abiem.
Mēs ar Ruti pa to laiku paliekam "krūzītēs", jo man bail, bet Rute vēl nav izaugusi līdz atļautajam metram un 32 centimetriem. Drošības standarti te stingri reglamentēti, un personāls tos skrupulozi kontrolē. Pat vienkāršākajos karuseļos katram pārbauda, vai piesprādzētas drošības jostas, vai esi pareizi apsēdies. Atrakcijas laikā neatrauj aci no monitoriem, kuros pārredzama trase kopumā. Katrai atrakcijai - vairāki uzraudzītāji. Tas viss kopā rada drošības sajūtu, kādu nekad neesmu jutusi, piemēram, izklaides vietās Latvijā.
Izrādās, pat Vāģu mašīnīti Rute nedrīkst vadīt viena pati. Nelīdz apvainojumā savilktā sejiņa. Skaista melnādaina meitene nostata Ruti pie kontroles lineāla - stiepies, kā gribi, līdz arī šeit vajadzīgajiem 1,32 m neaizstiepsies. Jāsēž kopā ar tēvu.
Loba olas un mētā naudu
Ja būtu plānojuši, noteikti būtu iedomājušies, ka nedēļas nogales Disnejlendai nav labākās dienas. Cilvēku tūkstoši. Lielākā dienas daļa paiet, gaidot rindā, nevis traucoties kosmosā. Tomēr neviens negrūstās un bez rindas nelien. Lai 5-10 minūtes pakuģotu, uz dažām atrakcijām stāvējām rindā pusotru stundu. Taču pirmajā reizē arī tas ir interesanti. Ziņkārīgi vēroju cilvēku sejas un attiecības. Melnas acis un mati, svešādi vaibsti un nedzirdēti vārdi. Tiek apsaukts Kasans un samīļota Fabia. Franču, spāņu un itāliešu valoda. Pa retam kāds ierunājas angliski. Uz līdzenas vietas saplēšas kāda spāņu ģimenīte. Viņu mazā meitiņa ieskrien kādā stabā un sāk raudāt. Mamma žēlo, tēvs sabļauj. Vārds pa vārdam, līdz sieviete demonstratīvi uzgriež muguru, bet ģimenes galva met viņai žūksni ar naudu un vicinādamies aizskrien citā virzienā. Dienas atlikušo daļu katrs laikam izklaidēsies atsevišķi. Mēs abi saskatāmies. Tik muļķīgi no malas izskatās sveši strīdi, bet abi jau zinām - arī paši tā protam.
Nožēlojam, ka neesam iedomājušies līdzi paņemt kaut ko ēdamu. Uz vietas pirktās picas un desu maizes nav pārāk garšīgas, turklāt maksā nejēdzīgi dārgi. Ir paredzētas vietas arī piknikošanai, taču liela daļa apmeklētāju līdzpaņemtās sviestmaizes notiesā turpat, rindā stāvot. Ģimenes izvelk polietilēna kulītes ar vārītām olām, nesteidzīgi loba un ēd. Pret vakaru tomēr pazuduši arī kafejnīcu kruasāni un krepes. Palikuši vien sintētiski košie čupačupi. Pieci eiro gabalā. Nepirkšu tādus, neceriet! Taču, ieskatījusies savu meiteņu acīs, neizturu. Jūtu, ka citādi mūžīgā atmiņā paliks nevis aizraujošās atrakcijas, bet čupačupa brīnišķīgā garša, kuru viņas nebaudīja.
Kompānijas Berlitz izdotajā Pocket Guide par Franciju lasu: "1992.gadā atvērta un sākotnēji franču preses vienbalsīgi zākāta, tagad Disnejlenda, šis visa amerikāniskā iemiesojums vecās Eiropas sirdī, kļuvis par kārdinājumu nr 1."
Ko tur liegties, arī mums šis kārdinājums tīri labi patika.