Tā nokļuvām Albī, pilsētiņā Dienvidpirenejos, kuru par savām mājām izvēlējušies 50 000 iedzīvotāju. To, ka esam kalnos, manījām tikai no ceļa, kas vijās augšup lejup pa maziem, mīlīgiem pakalniņiem.
Līdz ar tumsu iekritām tradicionālajā franču viesnīcas istabā, kurā vieta ir tikai gultai; šķiet, vakariņās bija vīns, un tas arī tai dienā bija viss. Nākamās dienas agrā rītā, atteikušies no jau apnikušā kruasāna, bezbēdīgi vērām viesnīcas durvis, lai dotos ārā sameklēt vietu, kur baudīt jau iztēlē izlolotus zaļo lapu salātus ar fois gras un grauzdiņiem, kad — vēl tagad atceros to pārsteigumu — sapratām, ka no iepriekšējā vakara tīkamā siltuma nav ne vēsts un patiesībā ir pat auksti! Te tev nu bija – 200 km līdz jūrai, kur varot vēl peldēties. 174 m virs jūras līmeņa, un sala kniebiens vaigā septembra beigās garantēts.
Vistradicionālākā fotogrāfija, ko tūristu ceļveži ievieto par Albī, ir skats uz Tarnas upi un Veco akmens tiltu, kas celts 1035.gadā. Astoņas sarkaniem ķieģeļiem noklātas arkas 150 m garumā veido skaistu saspēli ar upes ūdeņiem. Krastā, tikpat ilgi kā tilts, vietu sev atradis pilsētas ievērojamākais arhitektūras piemineklis — Berbī pils, kas slavena gan ar savu arhitektūru, gan arī tās patreizējo "iemītnieku" — Mulenrūžas mākslinieku Anrī Tulūzu-Lotreku, kura muzejs un visplašākā darbu kolekcija apskatāma tieši tur.
Pie Lotreka
Berbī pils apmeklētājiem atver savas durvis jau deviņos no rīta, kas bija arī mūsu glābiņš. Jāsaka, ka, sākot staigāt pa tās zālēm, nedomājām, ka par fois gras atcerēsimies tikai pēc četrām stundām — tieši tik ilgi mūsu uzmanību audiogida pavadībā saistīja Tulūza-Lotreka darbi un stāsts par viņu pašu. Līdz ar šo iepazīšanos Albī man vairs nav nezināma pilsētiņa Francijas kartē, tas ir viens no ceļiem, kas ved uz Parīzi un tās mākslu, uz laikmetu Belle Epoque, kura rosīgumu metās baudīt daudzi gan Eiropas, gan Amerikas citādas dzīves meklētāji. Turklāt ceļu no dzimtās Albī uz Parīzi mērojis arī Žoržs Pompidū, politiķis, kas bija Francijas prezidents pēc Šarla de Golla un kas savu vārdu ierakstījis cilvēku atmiņā ar Pompidū — modernās mākslas centra — izveidi.
Albī ir Parīzes naktsdzīves mākslinieka Tulūza-Lotreka dzimtā vieta. 1864.gads ir Anrī dzimšanas gads, viņa vecāki nāk no senas aristokrātu dzimtas. Kā jau tais laikos pierasts, laulības dižciltīgo vidū tika slēgtas radinieku starpā, arī grāfu Tulūzu atvase apņēma par sievu savu māsīcu, kas, iespējams, bija par pamatu viena dēla vārgajai veselībai un otra nāvei gada vecumā. Tēvs, izbijis oficieris, nodevās izklaidēm, ko mazpilsēta tradicionāli piedāvā, — medības un traka uzdzīve. Savukārt viņa dēls, nākamais mākslinieks, kas, pusaudža gados tik tikko pārsniedzis pusotru metru, vairs tālāk neaug, daudz laika pavadīja ar savu māti — dižciltīgu grāfieni, kas savā stingri organizētajā un kārtīgajā dzīvē veltīja lielu uzmanību dēla veselības uzlabošanai gan ārstu kabinetos, gan dziednieciskos kūrortos. Augšanas problēmas, kaulu trauslums, lauztas abas kājas viena gada laikā — tā ir bagāža, kas ielikta TulūzaLotreka rokās jau pusaudža gados. Atšķirtība no vienaudžiem, izglītošanās mājās, kā arī pazīstams mākslinieks, kas māca Anrī zīmēt, veidoja ceļu, pa kuru nevar neaiziet. Kā viņš pats esot teicis par sevi, paužot sev raksturīgo skumjo ironiju un stipra cilvēka spēju pasmieties pašam par sevi: "Iedomājieties, ja manas kājas būtu bijušas kaut mazliet garākas, es taču nebūtu kļuvis par mākslinieku!"
Suņi, zirgi, medību ainas ir pirmie Anrī tēlojumi. Parīzē, pilnveidojot savu māku dažādās mākslinieku darbnīcās, galvenā tēma ir ļaudis, kas rosās pa Monmartru — mākslinieki, Mulenrūžas un citu kabarē dejotājas, franču kankāna pirmsākumi, sievietes, vīrieši. Tulūza-Lotreka vērojums ir viegli ironisks, sejās tikko manāmas skumjas, māksliniekam pundurītim ar īsajām kājelēm tās ir labi pazīstamas. Cirka mākslinieku sejas, klaunu viepļi, cilvēka ķermeņa skaistums – tā bija Lotreka pasaule, paslēpusies aiz alkohola un nakts uzdzīves, kas visai ātri kā kvīti pretī izsniedza sifilisu, un kas noveda pie tā, ka viņa dzīve beidzās 36 gadu vecumā. Bet varbūt tieši otrādi, es domāju, skatoties uz Lotreka zīmētajām dejotājām, — bez tā visa, bez dzīves izgaršošanas Parīzē, viņš būtu sajucis prātā no izmisuma, veltot rūpes tikai savai veselībai.
Pēc Lotreka nāves tuvinieki atdāvināja mākslinieka darbus pilsētai, lai tajā izveidotu muzeju, kur šodien Berbī pils zālēs skatāma pati apjomīgākā Tulūza-Lotreka darbu kolekcija; vairāk kā 1000 zīmējumu, portretu, plakātu, litogrāfiju. Pēdējos astoņos gadus muzejs nodarbojies ar pamatīgu rekonstrukciju, nupat martā gaidāmas tās beigas, ko atzīmēs ar atjauninātas Tulūza-Lotreka darbu izstādes atvēršanu.
Francijas pilsētas mēdz saukt krāsās saskaņā ar to arhitektūrā vai apvidū dominējošām krāsām. Albī ir tikusi sarkanā, jo Langdokas reģiona sarkano ķieģelīšu, kas iegūti no māla Tarnas krastos, ir tik daudz ielikts pilsētas mūros un jumtos, ka sarkanās krāsas klātbūtne ir acīmredzama. Namu sarkanais kopā ar dūmaku virs upes pie Berbī pils franču stilā izkoptā dārza ģeometriskajām formām silda arī vēsā septembra rītā.
***
uz Albī
Lidojums uz Parīzi vai Nicu, tālāk vilciens vai auto īre
Vairāk informācijas: Albitourisme.com