Lidodama uz Austrāliju (Rīga-Londona-Dubaija-Pērta), lasīju Salgales (tagad Sidrabenes) pagasta zemnieku dēla Arnolda Apses grāmatu Klosterkalns. "...Savu zemi jūs neaizmirstiet. Kaut jūs svešumā zeltu izraktu un namus uzceltu, jūs būsiet vēl vairāk nekā gājputni. Gājputni dzimtenē atgriežas reizi gadā, jūsu dvēsele turpu lidos bieži... Man šeit ir labi, tomēr neesmu laimīgs. (..) Visu mūžu bieži esmu jutis savādu nemieru, it kā mana vieta būtu citur un mans darbs darāms citur."
Par Austrāliju gribas teikt: paradīze zemes virsū - silts un tīkams klimats, īpaši no vēsās Latvijas atbraukušam cilvēkam; svaigi augļi, dārzeņi un zaļumi visu cauru gadu, puķes arī. Austrālijas latvieši nesaprot, ko nozīmē ieziemot ābelītes. Par to viņi lasījuši, bet nezina, kā to dara un kāpēc. Kas nekait cilvēkiem, pat ziemas mētelis nav vajadzīgs, piemēram, Brisbenā, bet Adelaidā un Melburnā mētelis noteikti reizēm noder. Austrālija ir liela! Mājokļus šad un tad gan kurina, bet ziemās nav jābaidās, ka lielpilsētās uz ielas varētu paslīdēt kāja vai no kādas mājas jumta kores virsū uzgāztos sniegs un pie reizes galvu caurdurtu asa lāstekas adata. Turīga zeme, ar neskaitāmām pazemes bagātībām.
LEKNI ZAĻŠ VAI IZKALTIS DZELTENS
Triju nedēļu laikā apciemoju sešas pilsētas - Pērtu, Adelaidu, Sidneju, Melburnu, Kanberu un Brisbenu, bet, pat ar acīm meklēdama, nepamanīju nevienu nabadzīgu būdiņu rajonu. Tādi tomēr esot, saka latvieši. Neredzēju arī nevienu invalīdu ubagu ne ar, ne bez suņa. Arī tādi parādoties, piemēram, Melburnas centrā - sēž sakrustotām kājām, ar nodurtu skatienu un augšpēdus naģeni vai tarbiņu blakus, bet viņu neesot pārmērīgi daudz.
Daba ir skaista un dažāda arī krāsās: tur, kur tiek laistīts, valda mūžīgs zaļums, piemāju dārzos un parkos plaukst un birst rozes, ziedoši vīteņaugi, ielu malās brīnumaini zied džakarandas, koki ar tik intensīvi zilu krāsu kā holandiešu vecmeistaru gleznās. Ir gada beigas, un uzplaukuši arī jasmīni. Tie nesmaržo, tāpat kā lielākā daļa puķu. "Vajadzēja atbraukt mazliet ātrāk," saka latvieši, pavasarī, tad gan varot redzēt krāšņumu. Grūti iedomāties vēl ko skaistāku, bet jātic ir.
Taču Austrālijas ainavai ir arī otra puse: dažādu toņu dzeltena un brūna, izkaltusi. Kārtīgs lietus nav bijis divus gadus, bet lauksaimnieki runā pat par 10 gadu sausumu - ūdens krīze plešas plašumā un par to tiek diskutēts valsts mērogā. Protams, nav patīkami, ka mašīnas nedrīkst mazgāt pat no spaiņa un dobes (ne mauriņu) ļauj laistīt divas noteiktas dienas nedēļā. Tomēr daudz nopietnāka problēma ir tā, ka lopiem nav zāles, ko ēst, nav arī ūdens, ko dot dzert, un savvaļas dzīvnieki ķenguri nakts tumsā nāk mieloties Kanberas savrupmāju zālītē.
Virs Austrālijas palielinās ozona caurumi, un vairāk nekā citās pasaules vietās te cilvēki slimo ar ādas vēzi. Mazi bērni nedrīkst saulē staigāt bez cepures, un pat peldēšanās kostīms pludmalē ir pusgaras bikses un piedurknes līdz elkoņiem. Valdība cer, ka tādējādi izaugs paaudze, kas par sevi rūpēsies un aptvers saules nežēlīgo spēku. Līdz šim jauni cilvēki uzskatījuši, ka viņus tas neskars.
Austrālijā esot, pazūd tāluma sajūta un pa laikam jāatceras globuss vai pasaules karte. Tad kontinents un arī es pati nostājos savā vietā: ak Dievs, viņā zemeslodes pusē! Aptvert attālumu nepalīdz pat tas, ka salīdzinājumā ar mūsu platuma grādiem Austrālijā viss ir otrādi. Kad Latvijā ir ziema, tur vasara. Siltie vēji pūš no ziemeļiem un aukstie - no dienvidiem. Augošs mēness izskatās pēc dilstoša un dilstošs - pēc augoša. Saule pusdienlaikā rādās ziemeļos. Kad Latvijā diena, tur vistumšākā nakts.
KUĢI AR LATVIEŠIEM
Kad Austrālijā ar kuģi pēc Otrā pasaules kara ieradās pirmie latviešu bēgļi, kāds esot rakstījis savam brālim uz nometni Vācijā: "Mīļo brālīt, Tu noteikti nepērc pulksteni, te viņiem ir pavisam cits laiks!" Šis vairāk nekā pusgadsimtu vecais joks smīdina joprojām, jo laiks patiesi ir cits, bet Austrālija neliekas tik tālu varbūt tāpēc, ka tur tik daudz savējo.
Kopš pagājušā gadsimta 40.gadu beigām, kad šeit pietauvojās pirmais kuģis, kas atveda latviešu bēgļus, mūsējie izklīduši pa visām apdzīvotajām vietām un gada lielākie svētki arvien bijis 18.novembris. Šis datums iegravēts ārlatviešu sirdīs un nav no tās izraujams. Arī būvuzņēmējs Aldis Birzulis, rādīdams šauro vietu, pa kurieni kuģis pirms turpat 60 gadiem ieslīdējis Sidnejas ostā, saka: "Tas bija 18.novembrī, un uz kuģa toreiz rīkoja Valsts svētku atceres sarīkojumu."
Bēgļu ceļš uz Austrāliju no Vācijas vai Itālijas ostām toreiz ilga ap mēnesi. Citas iespējas atkļūt šurp nebija, tikai kuģis. Sadrūzmējušies braucēji ziņkārīgi vērojuši krastu, kas tuvojās, un sagaidītājus - likās, ka tie sirsnīgi māj, un latvieši māja pretim. Tuvāk piebraucot izrādījās, ka ļaudīm krastā rokās viciņas, ar ko tie atgaiņājās no uzmācīgajām mušām. Mušas šķita nieks salīdzinot ar šaušalīgajām baumām, ko bēgļi dzirdēja, vēl Eiropā esot: par čūskām, kas, saņēmušas asti mutē, milzīgā ātrumā ripo pakaļ bēgošam cilvēkam.
Kuģi no Eiropas toreiz nāca cits pēc cita, uz katra vairāk vai mazāk latviešu no bēgļu nometnēm Vācijā. Austrālijas valdība toreiz sekoja tā dēvētajai baltajai politikai - aicināja darbā vienīgi baltos cilvēkus. Austrumeiropas bēgļi, tai skaitā baltieši, šim nolūkam lieti noderēja.
Kāpēc latvieši devās tādā tālumā uz zemeslodes otru pusi? Iemesli ir dažādi. Galvenokārt tāpēc, ka Austrālija bija pirmā valsts, kas pieņēma veselas ģimenes. Vismaz vienu cilvēku no ģimenes saistīja divu gadu obligātais darbs - tā bija maksa par braucienu. Cits atbrauca, jo bija Vācijas nometnēs tā pārsalis, ka gribējās mūžīgu siltumu, bet pievīlās: pirmā ziema (Eiropas vasarā) izrādījās ļoti auksta. Sākumā nācās dzīvot metāla barakās, kurās ziemā sala, bet vasarā bija karsts kā ellē. Vēl citi gribēja pēc iespējas tālāk no Padomju Savienības.
Sākuma laiki atdzīvojas vienīgi atmiņās, tagad latvieši dzīvo kā visi, varbūt pat labāk, jo ir cītīgi mācījušies un strādājuši. Paaudzes nomainījušās, un ne visās ģimenēs izdevies turēties pie latviskā vārda un gara. Latviešu centri, savulaik ar ziedojumiem un talkām būvēti, vēl ir pilni ļaužu, ja notiek kas nozīmīgs un
interesants. Arī latviešu baznīcas ir nozīmīgs garīgais centrs, kas tur mūsu ļaudis kopā - baznīca ir pati par sevi saprotama dzīves sastāvdaļa: cits iet biežāk, cits retāk, bet ir reizes, ka baznīcas stāvgrūdām pilnas. Ārlatviešiem ticība bija dvēseles mājas arī tajos gados, kad patiesās mājas - dzimtene nebija sasniedzama.
KRŪMIŅI, BĒRZIŅI UN BALOŽI
Mūsējo Austrālijā ir varbūt kādi 20 000, no kuriem daudzi pārtautojušies, gadi un attālums darījuši savu. Vecajiem cilvēkiem sirdī joprojām bezgalīgas ilgas, jaunākie vai nu aizgājuši no latviskās vides, vai dzīvo tajā ar pilnu krūti - no darba un mācībām brīvajā laikā. Latvieši ir visur, un saziņas iespējas mūsdienās ļoti labas, tagad daudzi izmanto internetu un e-pastu: gan savā starpā, gan sarakstoties ar Latviju un - galvenais - sekojot Latvijas notikumiem. Dažs katru rītu apskatās un pastāsta citiem, cik grādu šodien sola Latvijā, vai būs putenis vai vējš. Laika joslu dēļ mazliet vēlāk nekā dzimtenē Austrālijas latvieši uzzina, kas jauns Latvijā, un daudzi aktīvi seko mūsu iekšpolitikas un ārpolitikas mušām un ziloņiem, korupciju un citiem atgadījumiem, pārdzīvo negodīgās spēles un shēmas. Atmazgāto naudu un mahinācijas. Brīnās: kā tā var? Un sajūsminās par kultūru, jo tā ir gandrīz vienīgā no latviešu izpausmes jomām, kas dod spēku mīlēt Latviju no tālienes.
Par Austrālijas latviešiem domājot, vissatriecošāko iespaidu uz mani atstāja mūsu tautiešu kapi. Saules nežēlīgi sakarsētā smiltī kapu kopiņu rindas ar akmens maliņām. Tur neaug kapu mētras, un arī smalklapu krūmi nedod pietiekami ēnu. Dažs gan centies iestādīt kādu izturīgu zāles paveidu, un cilvēki vienmēr ieliek vāzēs puķes, kad atnāk apciemot savējos, kaut arī tās pēc desmit minūtēm jau novītušas. Un apbedīto vārdi - Krūmiņi un Baloži, Smilgas un Bērziņi! Dzimuši Latvijā vai pat Krievijā Pirmā pasaules kara bēgļu gados un miruši dažādās Austrālijas vietās. Pa kapu celiņiem klaiņojot, sirdi sažņaudz liela sāpe: viņiem visiem būtu vajadzējis nodzīvot savu dzīvi Latvijā un tagad atdusēties dzimtenes kapu kalniņos - Rīgā un Liepājā, Jūrmalā, Limbažos, Madonā un Jelgavā, Balvos un Apē, Cēsīs, Saldū, Sunākstē - visur, visos Latvijas kapos!
Kapos ir tik spoža gaisma, ka nevar bez saulesbrillēm. Vispār Austrālijā nevar bez saulesbrillēm, citādi acis drīz vien sāk grauzt. Vēl pirms brauciena Anita Andersone-Apsīte man rakstīja: "Man vienmēr dīvaina sajūta šajā gadalaikā. Jums kļūst dienas īsākas un vēsākas; mums pretēji. Jūtos it kā vainīga, ka man nākamos mēnešos spīdēs bezgala daudz saules un Latvija iestāsies drūma pelēcība..."
Ar Anitu mūs saista seni laiki: viņas vecmāmiņai Alīsei Frišfeldei mans vecaistēvs veltījis dzejoli. Alīse apprecējās ar profesoru Paulu Jureviču, Edvarts Virza - ar Elzu Stērsti. Anitas tēvs Ziedonis Apsītis mācījās vienā Franču liceja klasē ar manu māti Amarillis Lieknu-Virzu. Viņas māte Velta Jureviča-Apsīte arī bija licejiste. Visi viņi aizsaulē, Anitas māmuļa ar saviem vecākiem apglabāti Melburnas latviešu kapos, tētis pie diviem no saviem brālīšiem un mammiņas Rīgas Meža kapos, arī mani vecvecāki un mammiņa Meža kapos. Mēs runājam par Franču liceja klases biedriem kā par savējiem. Par Juri Stauni un Andreju Nukšu Parīzē, par Annu Auzeri Amerikā un Rūtu Semjonovu tepat Latvijā.
Viktorijas pavalsts prokurora padomdevēja Anita no darba brīvajā laikā ir Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē kultūras daļas vadītāja un 3x3 Austrālijā padomes priekšsēde. Arī meitas Jāna un Lija blakus augstskolai un skolai kopj latviešu kultūru. Vīrs, pavalsts tiesnesis Greiems Andersons, mācījies latviešu valodu un dedzīgi atbalsta viņu darbību.
Savā ziņā Austrālijas latvieši dzīvo savā, ideālā Latvijā, bet dzīve te, dzimtenē, ir tik reāla, ka reizēm mums var būt grūti saprast vienam otru. Patiesībā ir tikai viens vienīgs, tiesa, stiprs un plats saskarsmes tilts, kas mūs saista un apvieno, un šis tilts ir kultūra. Var brīnīties un apbrīnot, kāds dzinulis liek visiem šiem cilvēkiem, kuriem pietiek gan naudas, gan darbu, gan rūpju, lai mierīgi dzīvotu savā malā, kur viņi nonākuši, un jaunākie - arī piedzimuši. Kāds spēcīgs gēns pāriet no paaudzes paaudzē un tura pie latviešu valodas, dod iespēju saviem bērniem to mācīties, runāt, dziedāt, interesēties? Kas liek, piemēram, Dārziņu ģimenei - skolotājai Dacei, viņas vīram ārstam Andrim un dēlam advokātam Dāvidam - un daudziem citiem salīdzinājumā ar "vienkāršiem" austrāliešiem "pazaudēt" stundas (diennaktī), dienas (mēnesī), un tā gadu no gada, lai tautieši turētos kopā?
Gaisma ir tā, kas Austrālijā pārsteidz visvairāk. Var būt, ka spožajā gaismā cilvēki izgaismojas savādāki, taču radās iespaids, ka šai pusē latvieši ir kā liela ģimene, ko veido visas paaudzes, kas dzīvas, un arī vēl tās, kas aizmūžos. Kā jau ģimenē, gadās arī pa strīdam, bet tas nav traucējis lielas lietas: centru būvniecību, kultūras sarīkojumus, sadarbību ar valdību, savstarpēju palīdzību un palīdzību atjaunotajai Latvijai.
Lidodama mājup (Sidneja-Kualalumpura-Vīne-Rīga), lasīju Anšlava Eglīša romānu Laimīgie: "Kas notiks, ja kādreiz šīs abas puses satiksies - emigranti, dzimtenē palikušie un Krievzemē izkaisītie? Vai viņi vispār vairs spēs saprasties un sadzīvot? Vai arī vajadzēs nākt jaunām paaudzēm, lai atkal izveidotos tauta, kas vienādi domā, vērtē un jūt?"