Acis smeldz no celtniecības putekļiem, kas ielaužas visur. Šoferi taurē kā negudri un brauc, kā iepatīkas. Ielu pāriet ir vesels varoņdarbs, bet aiz mašīnu straumes dūmo šašliki un gozējas Kaspijas jūra. Azerbaidžānas galvaspilsēta Baku godam attaisno savu vēja pilsētas nosaukumu un lielpilsētas kontrastos sakausē naftas ieguves miljonus ar proletārisko bezcerību.
Cilvēki vai nu ļoti steidzas, vai dīkdienīgi nīkuļo. Vieni saka — bardaks, citi — biznesa vēriens. Pilsēta samilzusi līdz trim miljoniem oficiālo iedzīvotāju. Vietējie stāsta — kopā ar bēgļiem un viesstrādniekiem ir vēl divi miljoni klāt. Pilsētu krāšņās joslās apjož gan milzīgu betona villu kvartāli, gan bēgļu apdzīvoti grausti, kam cauri jābrauc stundām. Tikai tad var izlauzties no pilsētas žņaugiem, lai plaušās un sirdī ievilktu svaigu Kaukāza gaisu.
Noskatos, kā pilsētas nomalēs simtgadīgi naftas pumpji strādā bez apstājas. Zeme samirkusi melnajā zeltā, bet apkārt posts un bezcerība: grausti, atkritumi, ekoloģiskais piesārņojums. Starp naftas pumpjiem spēlējas bērneļi. Daži ieķeras sarūsējušajos dzelžos un šūpojas jēlnaftas ritmā. Tad viņi smejot atrāda naftā sasmērētās plaukstas un aizskrien spēlēties uz vilciena sliedēm.
Uzvilnī skaudra nolemtības sajūta — visas iespējas un strupceļi ir līdzās, tikai katram tiek savs. Nodrebinos un nokratu fatālās domas. Man jādodas uz kalniem, kur nav nedz naftas radītās naudas, nedz tās atkritumu.
KUBA BEZ FIDELA
Šoferis Ahmeds darbavietas jauno volgu lolo kā vienu no savām piecām meitām. Viss ir tīrs un spodrs, virs paklājiņiem vēl pārklātas avīzes — drošs paliek nedrošs! Mums jānokļūst Kubā (vietējā izrunā — Guba), ko novada patrioti dēvē par skaistāko nostūri Azerbaidžānā. Gara acīm zīmēju palmas, saules pielietas ielas un nesamākslotus cilvēkus.
Ceļš sākotnēji ved gar jūras krastu. Zeme tik sāļa, ka nekas neaug. Tāda tuksnesīga nekuriene, kur pa vidu rosās daži spokaini aitu bari. Smejos, ka šašliks iesālās jau dzīvā veidā. Kad senais Zīda ceļš uzmet jūrai līkumu, viss kļūst zaļš un dzīvespriecīgs. Kubas novads izsenis slavens ar saviem augļu dārziem, kas tagad ir pilnā plaukumā. Lepnuma vērts ir arī šikākais olimpiskais komplekss Kaukāzā, kas pulcē starptautisko sporta eliti un, protams, nosaukts prezidenta vārdā.
Pilsētas galvenajā laukumā mūs sagaida ģipša skulptūras un plastmasas kaktusi, aiz tiem lepni slejas mošeja. Svaigs gaiss, klusums, tīrība un rāmi cilvēki — tas ir pirmais iespaids par Kubu un tās 50 000 iedzīvotāju.
Kultūras pārvaldes priekšnieks Elhans ir bijušais bokseris un tāpat kā teju vai visi citi iepazītie azerbaidžāņi ir dienējis Latvijā. Elhana pakļautībā ir 650 rajona kultūras darbinieku, tāpēc amats ir nozīmīgs. Kabinetā kuras dīvaina dabasgāzes krāsniņa, visi darbi ir jāsasteidz, jo no pulksten 13 līdz 17 tiek atslēgta elektrība. Vai taupībai, prasu. Taupībai gan, un kāds vēl labi nopelna, saņemu atbildi.
Dzeram tēju, lokām spīdīgos konfekšu papīrīšus, līdz elektrība tiešām pazūd. Esmu iepazīstināta ar kādiem desmit kultūras darbiniekiem — nopietniem vīriem uzvalkos, no kuriem godājamākais ir aksakals* Hemdula. Tas ir īpašs gods, ka 72 gadus vecais kungs mūs pavada un uzņem ģimenē.
AKSAKALS UN KINO
Hemdula atbild par pilsētas kinoteātri. Kopš 1992.gada, kad Azerbaidžāna pasludināja neatkarību no PSRS un līdz ar to zaudēja arī lielās valsts privilēģijas, kinoteātrī nav noticis neviens seanss. 15 gadus aksakals Hemdula glabā zāli darbošanās kārtībā. Viņš nevienu nelamā un ne par ko nežēlojas. Īsti islāmiskā mierā viņš ir pārliecināts, ka kino te atkal rādīs. Tas ir tikai tāds laicīgās varas radīts pārpratums, kam nav nozīmes lietu patiesajā kārtībā.
Hemdula pašrocīgi izvēlas jēra gaļu tirgū un līdz ar Elhanu dodas rādīt mums Kubas apkārtnes skaistākās vietas. Kā vienmēr — īstais skaistums sākas aiz pilsētas, kur kalni, upes un ielejas ļauj ieskrieties skatienam. Debesis ir zilas, zāle jau sazēlusi, un visi koki saplaukuši ziedos. Galvenā ceļa malās slejas pilsētnieku bagātās villas, bet īstā dzīve rosās senatnīgajos ciematiņos.
Desmitiem vīru satupuši ceļmalās — dzer tēju, spēlē nardus*, pīpē vai vienkārši gozējas saulē, kamēr sievietes stiepj ūdeni, ravē dārzus un mazgā logus. Visi izskatās mierā ar dzīvi un savu vietu tajā. Tā īsti strādā tikai viens vīrelis panēsātā uzvalkā — notupies viņš ceļmalā cītīgi krāso elektrības stabus koši sarkanus, cik tālu var aizsniegt. Prasu — drošībai vai smukumam? Tak ne, man skaidro kā mazam bērnam. Vienkārši stabs maksā nu, teiksim, 100 dolārus, bet krāsots — jau 150. Tātad krāsotājs savus bērnus pabaro, bet kādam atkal nauda kabatā!
Šašliki tiek cepti brīvā dabā nojumē virs kalnu upes. Upes čaloņa ir vislabākais stresa kāvējs, smaidot nosaka gudrais aksakals. Viņa teikto neviens neapstrīd. Kad vakariņojam gudrā vīra mājās, saprotu, ko nozīmē kārtība ģimenē. Galds ir klāts otrā stāva ēdamistabā, zem kuras atrodas virtuve. Kad aksakalam kaut kas ir vajadzīgs, vecais vīrs piesit ar kāju pie grīdas. Kad sit vienu reizi — mazbērni uznes tēju. Kad divas — vedeklas uznes trūkstošo ēdamo. Kad atskan trīs piesitieni — ir laiks spēlēt nardus un novākt galdu.
Lielākais pārsteigums ir filma. Esmu skaļi izrādījusi sajūsmu par Hinaligas noslēpumaino ciemu un tautu, ko kāroju iepazīt klātienē. Kamēr ceļš nogruvumu dēļ nav izbraucams, palieku Kubā. 1971.gadā par Hinaligu uzņemta filma Sala kalnos, saka aksakals. Īsi pirms tam te bija arī Rīgas kinostudija, paklāju audējas filmēja, viņš turpina. Vai filmu redzēt gribi? Saku jā un lūkoju pēc video vai DVD, taču mani sēdina mašīnā.
Sasēžam kinoteātra čīkstošajos koka krēslos. Ož pēc pelējuma un celuloīda sapņiem. Virs galvas karājas milzīga kristāla lustra no Staļina laikiem, atsauktais kinomehāniķis izdzēš gaismu. Uz lielā kinoekrāna atdzīvojas melnbalti kalnieši. Es sajūtos kā bērnībā, kad mirdzošām acīm dzīvoju līdzi indiāņu piedzīvojumiem un ticēju, ka arī dzīvē labais vienmēr uzvar, bet sliktajiem noņem skalpu — vajadzīgs tikai varonis, nu, tāds kā Gojko Mitičs...
PATEICĪGIE EBREJI
Kubai cauri tek upe, un tās krastos valda dažādas ticības. Vienā pusē islāms, otrā — jūdaisms. Te atrodas Krasnajas Slobodas ciems, kas patlaban pārvērties par ekskluzīvu piļu rajonu. Tā ir vieta, ko apdzīvo ebreju kopiena — vienīgā kalnu ebreju diaspora pasaulē. Vēsturiski ebreji ir vajāti dažādos laikos un meklējuši patvērumu daudzviet. XVIII gadsimta vidū vajātie ebreji lūguši patvērumu Kubas hanam Fatali, kurš to arī sniedzis. Viņš pat licis ebrejiem iedegt ugunskurus, ja kāds uzbrūk, un steidzies palīgā. Kopš tā laika ebreji dzīvo Kubā un joprojām katrā lūgšanā piemin savu glābēju hanu Fatali.
Te bija 13 kvartālu un 13 sinagogu, skaidro Boriss Samandujevs, kopienas priekšnieks. Viņu satiekam pēcpusdienā, kad Krasnajas Slobodas ielas ir laiski tukšas. Te ir tikai milzīgas pilis. Neviena veikala, darbnīcas, iestādes. Plīvo sajūta, ka te visiem viss jau ir. Vienīgais birojs uz galvenās hana Fatali vārdā nosauktās ielas ir aviobiļešu aģentūra.
Katram ebrejam goda lieta ir atjaunot sava tēva mājas, stūrīti, kur viņš izaudzis, skaidro Boriss. Jā, daudzi te nedzīvo, viņš saka. Bizness ir Maskavā vai Telavivā, vai Baku. "Mans dēls Rīgā strādā — par ārstu, kad var, tad atbrauc. Bet cilvēku mums pietiek. Mums lūgšana nav notikusi, ja bez rabīna nav vēl vismaz 10 cilvēki sanākuši. Kopš ticības brīvība iestājās, pēc PSRS sabrukuma, neviena lūgšana nav tukšā pagājusi. Bet lūdzamies mēs trīs reizes dienā! Arī padomju laikā lūdzāmies, tikai ne tik atklāti. Neviens mūs nenodeva.
Mēs visi te draudzīgi dzīvojam. Skatieties — pa mūsu sinagogas logu ir redzama mošeja. Viņi tāpat uz mums skatās, un naida nekāda." Šalom nozīmē "miers, laime un pārticība," — tā Samandujeva kungs skaidro ebreju reliģisko devīzi un aizver sinagogas durvis.
Par Krasnaju Slobodu brīnās pat Baku miljonāri. Kā tas var būt — visjaunākais automodelis, nav pat vēl pārdošanā palaists, bet Kubā jau ir!
DZĪVE UZ JUMTA
Kubas rajonā vien dzīvo 13 tautību, no tām vairākas ir izolētas un veido atsevišķas kopienas — hinaligieši, budukci, krizi u.c. Visas šīs tautas ir sastopamas tikai Azerbaidžānā un savā ziņā ir kā etnogrāfijas muzeji brīvā dabā. Būtiska atšķirība ir viena — ļaudis tur dzīvo pa īstam.
Hinaligas ciema un tautas izcelsme joprojām ir nezināma. No kā viņi tā bēguši, tik tālu un augstu kalnos, no kā slēpušies, nav zināms. Varbūt kādu grēku izdarījuši? Varbūt izredzētie? Leģendu cienītāji apcer, ka mazās tautiņas priekšteči ir izglābušies uz Noasa šķirsta, etnogrāfi pēta sarežģītos kalniešu ceļus cauri laikiem un zemēm.
Hinaliga atrodas 2300 metru virs jūras līmeņa nepieejamā un gleznainā kalnu rajonā. Agrāk ciemu ar bezceļu auto varēja sasniegt tikai divus mēnešus gadā. Pagājušajā rudenī izbūvēja asfaltētu ceļu, ko patriotiskā kinožurnāla beigās jau 1971.gadā solīja padomju vara. Ceļš ved caur ļoti kalnainu un sarežģītu apvidu, ko varu nosaukt par vienu no skaistākajiem pasaulē. Sarežģītais ceļš uzbūvēts trīs mēnešos, katrus 100 metrus būvējusi cita brigāde.
Kamēr ceļu nav pārpludinājušas tūristu straumes, hinaligieši dzīvo savu mierīgo un noslēpumaino dzīvi. Tālāk ceļa vairs nav, tikai ganības un pēc pārdesmit kilometriem — robeža ar Krieviju. Ciema senākā mošeja būvēta pirms 1290 gadiem — tā vēsta senie raksti. Agrāk kalnu ciemā dzīvojuši septiņi astoņi tūkstoši hinaligiešu, tagad palikuši 2500. Arī to ir grūti aptvert, jo ciema lielums ir grūti apjaušams — mājas pa daļai slēptas zemē. Kas vienai mājai jumts, nākamajā līmenī — iela. Kaut kur izspurdz bariņš bērnu, pa māju logiem noraugās vecas kundzes īpatnējos lakatos. Vecie aksakali arī šeit ir cieņā un, sapulcējušies galvenajā laukumā, apspriež svarīgas darīšanas.
NE KARU, NE ŠĶIRŠANĀS
Ciems pilnībā saglabājis savu vēsturisko veidolu. Par jauniem laikiem un tikumiem liecina vienīgi satelītantenas un telefoni. Jaunās būves — skola, veikals, robežkontroles stacija — tiek celtas uz citām nogāzēm un nebojā kopējo skatu. Bet senajā ciemā — viss kā no tāliem seniem laikiem. Mājām logi ir tikai priekšpusē, dziļākajās istabās to nav vispār. Jumtā ir caurums, pa kuru izplūst dūmiem, pēc stipra lietus jumtu
speciāli noblietē ar īpašu akmeni — lai mitrums nesūcas cauri. Ziemā te ir kārtīgs sals — līdz pat mīnus 30, tāpēc kurināmā vajag daudz. Tie ir saulē kaltēti mēslu ķieģelīši, kas jau kopš pavasara žāvējas uz visiem jumtiem. Uz jumtiem te noris gandrīz visa dzīve: spēlējas bērni un žāvējas paklāji, pastaigājas cilvēki un iebrauc ciemiņu mašīnas.
Cilvēki ir smaidīgi un pašcieņas pilni. Varbūt viņos iekodēts gadsimtu miers? Cik tālu sniedzas atmiņas un pētījumi, Hinaligā nekad nav bijis karš. Ne padomju laikā, ne tagad nav arī policijas — kam tā? Noziegumu nav, bet ar strīdiem tiek galā aksakali — izlemj, kam taisnība.
Mūsu tautā nekad nav bijis nevienas šķiršanās, lepojas Rasuls Kasumovs, kultūras nama direktors (paša nama gan nav, tikai amats). Kāzas joprojām notiek pēc senām tradīcijām un tiek svinētas ar vērienu. "Visbiežāk vasarā svinam, kad nav jāiet uz tālajām ganībām. No kā mēs pārtiekam? Mūsu aitām nekas nespēj līdzināties. Šādā augstumā un vēl ēdot mūsu īpašo zāli — tā ir vislabākā gaļa un visskaistākā vilna. Uzpircēji paši brauc pakaļ. Tā mēs arī savus bērnus skolojam. Tagad pat — islāma pamatus māca mūsu puisis, ko uz Ēģipti aizsūtījām studēt. Bērneļiem patīk. Mēs, pieaugušie, no oktobra līdz maijam dodamies uz tālajām ganībām. Tagad valdība saka — būvēšot bērniem internātskolu, lai labāk būtu. Bet mums jau tāpat ir labi! Tik tiešām labi!"
LAIMĪGS TAS, KAM PIETIEK
Laimīgas nejaušības pēc jau pirmajā vakarā biju viesos pie leģendārās filmas Baltā tuksneša saule scenārija autora Rustama Ibrahimbekova. Viņš ir slavens, cienīts un bagāts. Īsts bajs* pēc izturēšanās un dzīvesveida. Baku iegriezies uz pāris dienām un pašrocīgi nokāvis cūku par godu saviem draugiem. Viņam ir personiskais pavārs, šoferis un māja vecpilsētā, kur pie bagātīga galda sapulcējusies draugu kompānija. Tosti ir cits par citu smalkāki, sirsnīgāki un interesantāki. Jūtama pat zināma konkurence, jo sapulcējušies taču intelektuāļi, kas spēj novērtēt domas līkločus.
Namatēva vienkāršais tosts ir par šodienu. Par dienu, ko Dievs ir devis un kura nekad vairs neatkārtosies. Par visu labo, kas tajā ir bijis, un par to, ka katra diena ir brīnums.
Kuru no Azerbaidžānā dzirdētajiem tostiem man gribētos paturēt sirdī?
Laimīgs ir nevis tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram pietiek!
*aksakals — godbijīga uzruna gados veciem un cienījamiem cilvēkiem
**nardi — austrumos iecienīta galda spēle
***vostok — ģelo tonkoje — austrumi ir smalka lieta. Citāts no filmas Baltā tuksneša saule
****bajs — bagāts, ietekmīgs vietvaldis austrumos