Amerikā indiāņi audzējuši topinambūrus Helianthus tuberosus tāpat kā mēs, eiropieši, kartupeļus. Tāpat notiesājuši, toties dzīvojuši veselīgāk – saprata, ka ēd labus bumbuļus. Mēs joprojām šaubāmies un mizojam vai tāpat vārām kartupeļus. Tie jānovāc, jāizlasa no zemes septembrī vai oktobra sākumā, tikai agrie jau ap Jāņiem.
Ja zeme nav sasalusi, topinambūrus, kas ir daudzgadīgi sakņaugi, var izrakt pat decembrī vai februārī. Un apēst vai atkal iestādīt sprīža dziļumā. Neticami? Taču topinambūri ir izturīgi, sals tiem neko sliktu nenodara.
Ilmārs savā palielajā dārziņā Sēlijā nolēma topinambūrus izmēģināt pirms pāris gadiem un dažus bumbuļus iestādīt. Ne jau pavasarī... Kad oktobra sākumā paziņa raka savus topinambūrus un atvēlēja cienāties ar kādu groziņu bumbuļu, Ilmārs dažus iestādīja dobē, kur meta ēnu lieli koki, smilšmāla zemē aptuveni sprīža dziļumā. Aplēja tā, lai zeme mitra, un gaidīja pavasari – vai dīgs un augs? Protams, pacietīgie tupeņi auga. Un turpina vēl tagad gatavoties ziemai 2017.
Pagājušajā rudenī stādītais topinambūrs augustā bija izaudzis 1,6 metrus augsts. Tā tam jābūt.
Iestādi nākamajam gadam
Novembra sākums ir īstais laiks topinambūru bumbuļu novākšanai. Arī stādīt tos var tagad – pavasarī būs mazāk darbu dārzeņu dobēs. Bumbuļus var pirkt tirgos, veikalos, kur tos tirgo kā dārzeņus, līdz pavasarim glabāt vēsumā, kur mitrs gaiss, vai aprušinātus ar kūdru. Ja ziema nav auksta, var jau iestādīt.
Ja bumbuļus nestādīs, tie jāapēd 7–14 dienās. Dažus olas lieluma gludākos var tūlīt iestādīt vai glabāt līdz pavasarim un iestādīt pēc sniega nokušanas, augsnes atlaišanās. Vairums audzētāju topinambūrus stāda pavasarī – aprīlī, maija sākumā. Bumbuļi jāglabā divu grādu temperatūrā.
Ja stādāmo topinambūtu maz, tos var dalīt līdzīgi kā kartupeļus – sagriež gabalos tā, lai katram būtu 1–3 pumpuru acis.
Topinambūri labi aug daļēji noēnotās vietās jebkur, izņemot slapjas, applūstošas dobes kā šoruden daudzviet Latgalē u. c. Jārok grāvīši, kur ūdenim notecēt līdz pavasarim.
Stāda rindās 70–100 centimetru attālumā. Bumbuļus ierušina sprīža dziļumā (vismaz 15 centimetru). Vislabāk, ja tā ir vaga.
Ja bumbuļus rudenī nenovāks, tie dzīvo zem sasaluma kārtas līdz pavasarim un atkal augs, dobei plešoties aizvien tālāk. Tā tas var turpināties 3–4 gadus. Pēc tam ieteicams dārzeņnezāles izrakt, lai iestādītu dažus labākos, gludākos bumbuļus citur.
Ziedus visiem nevajag
Vasaras nogalē ap 1,4–1,6 metrus augstie augi skaisti zied prāviem dzelteniem ziediem. Ja dārza skaistums nav svarīgs, ziedus nopļauj, nogriež. Dienvidos ziedēšanas sākumā augus nopļauj, atstājot ap 2/3 laksta, lai augi netērē spēku ziediem, bet atdod to bumbuļiem.
Ja no topinambūriem nevar atbrīvoties, tos izrokot (sīkie bumbulīši, sakņu daļas u. c. var turpināt augt), nākampavasar tie regulāri jāappļauj, neļaujot zaļot.
Garšīgi, veselīgi
Topinambūrus grūti mizot un tīrīt. Jāņem talkā birstes, švammītes, vecas zobu birstes. Tad atliek sagriezt plānās ripiņās un ar sāli, pipariem u. c. pannā izcept, izsautēt. Garšīgi!
Topinambūros ir daudz dažādu B grupas vitamīnu, dzelzs un fosfora, inulīns, tie ir kartupeļu aizstājēji diabētiķu ēdienkartē, skaidro endokrinologi. Topinambūros nav cietes kā parastajos kartupeļos, bet ir inulīns, kas rūpējas par labu imūnsistēmas darbību. Lai gan bumbuļi ir nedaudz saldi, tajos nav glikozes.
Lai apēstu visas vērtīgās vielas, topinambūrus nemizo, bet kārtīgi nomazgā. Rīgas labākie pavārmeistari tos sauc pat par delikatesēm (piemēram, šefpavārs Ingmārs Ladigs no restorāna Ostas skati).
Ne velti tos dēvē pat par Jeruzalemes artišokiem. To garša mazliet atgādina riekstus, tos var ēst svaigus (sagraužot vai rīvējot, sagriežot salātos) vai ceptus. Tāpat sautētus, pat ievārījumā.
Svaigus sakņu bumbuļus notīra, smalki sagriež vai sarīvē un pievieno salātiem kopā ar citiem dārzeņiem, kas garšo. Topinambūri šos salātus papildinās. Tos var pievienot zupai, sautējumam, dārzeņu krēmzupai ar apceptām sastāvdaļām un saldo krējumu, gatavot mērces, desertus.
Garšīga ir topinambūru sula kopā ar ķirbja un ābolu sulu.