Uzzinot par to, es saraucu pieri. Mans vīrs visu mūžu bijis smēķētājs, bet pirms četriem gadiem atmeta. Nezinu, vai daudziem tas izdodas tik vienkārši, bet viņam pietika ar pirmo randiņu. Redzot, ka es nesmēķēju, viņš smalkjūtīgi cigaretēm pat nepieskārās, paciņa neatvērta palika kabatā. Kopš tā vakara vairs nav smēķējis. Stāsta, ka negribas, jo labi ir tāpat. Tiesa, smēķēšanas niķis pa reizei tiek aizstāsts ar saldumiem, kam agrāk nav pat skatījies virsū.
Būdama nesmēķētāja, es spējo un šķietami ļoti vienkāršo atmešanu uztvēru kā pašu par sevi saprotamu. Jaukais stāsts par vīra vectēvu, kuram izdevies samānīt vecomāti visa mūža garumā, lika man aizdomāties. Radās vēlēšanās iebāzt degunu visās mūsu dzīvokļa atvilktnēs un skapīšos. Kauns, bet es to izdarīju. Nav grūti iedomāties manu sašutumu, atrodot nodevīgo paciņu. Ne gluži acu priekšā. Taču par drošāko iespējamo slēptuvi jakas kabatu uzskatīt nevar. Vectēva metode! Mans ideālais dzīvesdraugs! Gandrīz apraudājos. Neuztvēru to kā nodevību vai melus. Vienkārši bija žēl vīra plaušu.
Pēc pirmā sašutuma viļņa nomierinājos un apdomājos. Vai katram cilvēkam nav tiesību uz maziem noslēpumiem? Vai ir godīgi otram uzspiest savu ideoloģiju (smēķēt ir kaitīgi, un tas nav apstrīdams!), par katru cenu pieprasot rīkoties tā un ne citādi? Atcerējos visas tās reizes, kad pati biju izdarījusi izvēles, kurās vīrs, iespējams, nesaskatīja milzu vērtību, taču nebilda ne vārda. Viņš vienmēr ir lojāls pret manām vēlmēm. Bet es?
Nolēmu vienkārši izrunāties. Viss izrādījās daudz vienkāršāk. Četrus gadus nesmēķējis, mans dzīvesdraugs vienīgo nodevīgo paciņu bija nopircis kādā kolēģu ballītē. Viņš neslēpa, ka tajās retajās reizēs, kad svinībās iedzer, gribas ar citiem smēķmaņiem kopā uzraut dūmu. Teicu, ka viņu labi saprotu. Tas bija netiešs akcepts šīm ļoti retajām reizēm. Tomēr cigarešu paciņa no kabatas pazuda. Tika izmesta - nevis demonstratīvi, bet paklusām.