Svētdienas vakarā vienīgais prātīgais lēmums šķiet mediķu apmeklējums, jo pa ceļam pārbaudītās aptiekas ir slēgtas. Kuldīgas slimnīcas uzņemšanas ārste izvaicā mani par alerģiju un medikamentu panesamību, izmēra asinsspiedienu, paklausās sirdi un liek māsiņai iešpricēt man devu pretalerģijas zāļu, kā arī uz stundu pievienot sistēmai, kas manā vēnā lēnām ievada pa puslitram kaļķa un vēl viena organisma pretošanās spējas veicinoša medikamenta šķīduma.
Ārste secina, ka negaidīto reakciju uz lapsenes dzēlienu, visticamāk, veicinājusi Saule, no kuras skaistajā dienā pat negrasījos izvairīties. Medmāsa stāsta, ka tagad lapseņu sakostie mediķus apmeklē bieži, un sevišķi asi uz šo toksīnu reaģējot bērni. Daktere iedod ceļamaizei pretalerģijas tabletes un piekodina tādas nēsāt līdzi somiņā - ja nu atkal kas līdzīgs gadās? Tagad visi grib mieloties ar ogām un augļiem, un lapsenēm arī tie garšo. Pēc piespiedu atpūtas un spēcinošās medicīnas jūtos sprigana kā kalnu kaza, un mājupceļš 200 kilometru garumā pat pie auto stūres neliekas grūts.
Aizvakar, lejot mašīnā degvielu, atgaiņājos no kārtējas kārumnieces, kas cerīgi lidinās ap uzpildes pistolēm - vai nu nesen te bijis kāds ar saldi lipīgiem pirkstiem, vai arī lapseņu gaume kļūst aizvien daudzveidīgāka…