Par plašo dzīvojamo istabu, ko rotā balta podiņu krāsns, dzīvokļa saimniece stāsta — sākumā viņai radusies sajūta, ka tā ir zāle un kaut kur vajadzētu būt izejai, taču durvis nekur nav bijušas. Izklauvējot sienu, durvis atradušās. "Ļoti loģiska sajūta! Iespējams, šis bijis namsaimnieka dzīvoklis."
Sākot mājokli remontēt, Anda plānojumā neko nemainīja, tikai iekārtoja ēdamzonu, atjaunoja oriģinālās durvju ailas un koka dēļu grīdas. "Tās ieraugot, sapratu — ir jāatjauno!" Viņa arī uzslavē meistaru Artūru. Anda saka: "Platās palodzes ir gluži kā Venēcijas mājās. Varam sēdēt uz palodzēm un sasaukties ar kaimiņiem..."
Gandrīz visi Andas dzīvoklī redzamie lampu kupoli gādāti Grīziņkalna stikla rūpnīcas veikalāi. Talkā ar padomiem dzīvokļa iekārtošanā Andai nākusi viņas draudzene Ieva Lejasmeijere, par kuru A.Buševica teic — tāpat kā citiem ir absolūtā dzirde, Ievai ir absolūtā gaume. "Es apsolīju visu, ko viņa grib un vilku līdzi uz būvmateriālu veikaliem, lai sapratu, kas ir skaista lieta un kas — nē. Man pašai bija ļoti grūti orientēties." Savukārt dzīvoklī izvietotās mēbeles uzkrājušās gadu gaitā, un mājā, kas celta pagājušā gadsimta sākumā, viņasprāt, iederas ļoti organiski.
Viena istaba dzīvoklī atvēlēta Andas dēlam Miķelim. Grāmatplauktus istabai gatavojis meistars, bet aprēķinus veicis Andas bijušais vīrs, kuram ļoti daudz nācies rēķināt — cik platiem plauktiem jābūt, lai tajos varētu izvietot visu bibliotēku. Zilās griestu lampas kādreiz pirktas veikalā Senukai par ļoti saprātīgu cenu.
Plašā dzīvokļa apkurināšanai Anda izmanto gan oriģinālo podiņu krāsni, kas saglabājusies dzīvojamā istabā, gan pie virtuves izbūvēto krāsniņu. "Gaidu brīdi, kad sāksies apkures sezona, jo man patīk skatīties liesmās." Malkas sagāde nav problēma, jo to no laukiem atved Andas tēvs.
Anda par savu mājokli lepni saka: "To iekārtoju tā, kā man gribējās. Bet, ja arī citiem te patīk, tad man ir prieks!"