Laiva lēni slīd pa Mekongas upi, motoram tikšķot tik tikko manāmi un gandrīz nepārtraucot apkārt valdošo klusumu. Līdz saulrietam vēl kāda stunda, un upes krastos rimti rit diena. Kāda meitene melnu spaini vienā rokā un alumīnija lejkannu otrā jau reizi desmito žonglē lejā līdz upei un atpakaļ — līdz garšaugu dārziņam tās krastā. Viss krasts nosēts zaļojošām, rūpīgi iekoptām terasēm, kas spoguļojas viegli iebrūnajā, mazliet eļļainajā ūdenī.
Mekongas upe ir Laosas sirds, vienpadsmitā garākā upe pasaulē, savienojot Ķīnu, Laosu, Kambodžu, Mjanmu (Birmu), Vjetnamu un Taizemi. Kāds puisis labo laivu, ar krāsainu lupatiņu rūpīgi izslaukot katru motora detaļu. Raibās sarongās ietinušās, upē matus mazgā bariņš sieviešu. Zobu sukas mētājas turpat blakus uz akmens, un viņas smejoties ļaujas ūdenim. Pretim laivā mājup uz Luangprabangu atgriežas bariņš mūku. Viņu safrāna dzeltenajiem kostīmiem uz rietošās saules un kalnu fona piemīt tāda savāda, ievelkoša maģija. Trausls mirkļa skaistums, kas pēc minūtes pazudis līkumā. Kaut upes krastos pulsē dzīve, visapkārt ir tāds neizskaidrojams, visaptverošs miers. Tāds, ar kuru gribas saplūst un kuru negribas pazaudēt. Pat mana trīsgadīgā meita ir pieklususi un veras ūdens eļļainajos atspīdumos. Turklāt jau krietnu pusstundu.
Kaut pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš esmu atgriezusies no Laosas, šī dīvainā, neizskaidrojamā miera sajūta joprojām ir manī. Precīzāk, es to varu atminēties. Kā retu dārgumu.
Kaut Laosas bijusī karaliskā galvaspilsēta Luangprabanga kopš laika, kad tā kļuva atvērta tūrismam, ir ļoti mainījusies, miers ir palicis. Daudzi šurp atbrauc tikai uz pāris dienām, lai apskatītu leģendāros 32 tempļus un kopš 1995.gada UNESCO aizsardzībā esošās pilsētas unikālo arhitektūru — koloniālā un tradicionālā stila sajaukumu. Taču Luangprabangas lēnais ritms ir tik ievelkošs, ka, šķiet, tikpat labi te varētu palikt arī mēnesi un vairāk. Un daudzi tā arī izdarījuši. Un šis būs stāsts par divām no viņiem.
SMAIDĪT IR PAŠSAPROTAMI
Luangprabanga ir izstaigājama kājām — tā nav liela un vienlaikus pietiekami liela. Kā skatuve ar spilgtām mizanscēnām. Mekongas upe ir visas Laosas sirds, bet Luangprabangas Sakkaline Road — ne tikai tās galvenā iela, bet tāda kā visas pilsētas dzīsla, kur viss sajaucies rimti raibā jūklī. Motorolleri, divriteņi, mašīnas. Mūki oranžos kostīmos un tūristi — mugursomnieki un luksusa kategorijai piederoši. Pēdējo kļūstot aizvien vairāk, kaut masu tūrisma invāzija joprojām šai pilsētai nedraud — UNESCO aizliedz jebkuru jaunu apbūvi (līdz ar to — monstrozas ķēžu viesnīcas) un arī esošās restaurācija tiek stingri kontrolēta. Ne velti Luangprabangu dēvē par vislabāk saglabāto Āzijas pilsētu.
Uz kāda stūra, piedāvājot piekraut šķīvi ar kaudzi par 50 centiem, iekārtojusies veģetārā bufete. Publika ir tikpat raiba kā Le Cafe Ban Vat Sene kafejnīcā, kur katrs iesāk rītu kā nu kurš — cits ar klēpjdatoru, vienlaikus laužot kruasānu (īstu, autentisku, pēc Parīzes smaržojošu), cits — ar Lonely Planet. Blakus nelielā veikaliņā strādā vesela ģimene. Kamēr mazmeita turpat pie ielas malas letes atuto ciltsmāti, tēvs veic pārdevēja pienākumus. Lielā, melnā katlā uz oglēm tiek vārīta zupa un reibinoši smaržo citronzāle. Kāds mugursomnieks hipiju kreklā uz akmens soliņa pie bijušās karaļa pils lasa grāmatu un pa mirklim pamet skatu garām slīdošajā dzīvē. Vakaros kāda tempļa pagalmā tiek izlikts ekrāns — Cinema Tuk-Tuk, vienīgais kinoteātris pilsētā. Dienas laikā (īpaši, kad tā ir jau kāda ceturtā) vairākas reizes nostaigājot pa galveno ielu, ir jau sajūta, ka jūs visi pazīst — pavada un sagaida ar smaidu. Sabaidi (labdien) kļūst ierasts un dabisks. Sākumā neizpratnē sarāvusies, arī mana meita vairs neiebilst, kad kāds atkal grib pieskarties viņas blondajiem matiem. Jo smaids te ir ikdiena, pašsaprotama daļa no komunikācijas.
Arī Sandra smaida, tikko pārkāpju viņas veikaliņa slieksni. Caruso Lao šajā pašā galvenajā ielā ir neiespējami nepamanīt. Īsta dizaina pērle, ar roku grebti melnkoka un rožkoka trauki, dabiskā zīda šalles, spilveni. Viss roku darbs un tapis šeit pat Laosā — pēc Sandras dizaina. Kad ienāku, viņa steigšus iespundē blakus telpā trīs skaļi kvekšķošus šuneļus. Kaut šķiet, ka vienīgā skāde, ko šie neliela pūdeļa izmēra radījumi varētu nodarīt, ir troksnis. Pagājušajā naktī esot bijis nepatīkams incidents, kāds puišelis ielauzies veikalā, suņi bijuši augšstāvā, bet apsargs šķietami neko nemanījis. Pēdējā gada laikā tas esot jau otrais gadījums. Likumsakarīgas tūrisma attīstības sekas, pirms gadiem septiņiem nekas tāds te neesot bijis iedomājams.
Sandra ir maza auguma, smalka un trausla. Kanādiete, kas lielāko mūža daļu nodzīvojusi Honkongā — jau no 17 gadu vecuma. Strādājusi modes biznesā un Luangprabangā pirmo reizi nokļuvusi 1988.gadā, pavadot kādu franču klientu. Pēc trauksmainās Honkongas ikdienas viņu burtiski šokējis šīs pilsētas miers. Sākumā viņa domājusi, ka varētu te pavadīt vecumdienas, bet liktenis bija lēmis citādi. Šobrīd viņai vairs neesot pat domas kaut ko mainīt. "Tas ir labākais, ko es varēju izdarīt. Es daru to, ko man vienmēr ir gribējies darīt. Tas ir darbs, kurā ir iesaistīti cilvēki, nevis mašīnas." Sandra savulaik bija viena no pirmajiem rietumniekiem, kas te sāka savu biznesu — sākumā pat vadājusi dažu labu prominentu pilsētas viesi pa Laosu, jo neviena cita, kas to varētu darīt, vienkārši neesot bijis.
Sandra atzīst, ka galvenais, ko viņa iemācījusies Laosā, ir pacietība un respekts. Respekts pret visu dzīvo — putniem, dzīvniekiem. Pret to, kas viņi ir un no kurienes nāk. Respekts pret visu, kas ir dabisks. "Man šī mācība bija ļoti svarīga, jo līdz šim lielākā manas dzīves daļa bija saistījusies ar Honkongu — pilsētu, kur viss notiek ļoti ātri un kur materiālām lietām un vērtībām tiek piešķirta ļoti liela nozīme."
"Es gan nežēlojos," viņa nosmej, piebilstot, ka līdzās visam minētajam Honkongā vienmēr ļoti svarīgas bijušas cilvēciskās attiecības. "Ka tas nav tikai bizness, bet mēs esam sadarbības partneri." Vienlaikus Honkongā bijis tā — jo vairāk strādājat, jo vairāk varat sasniegt. Citādi vienkārši būsiet ārā no laivas. Savukārt Laosā esot pilnīgi citādi — "ja kaut ko šeit gribat darīt, jums ir jārespektē vietējās tradīcijas, pretējā gadījumā — nekas nesanāks. Šī nav vieta, kur ierasties un mēģināt uzspiest savu patiesību. Dzīve šeit ir lēnāka, tā vairāk ir valoda un cilvēciskās attiecības. Going with the flow — ļaušanās plūsmai. Laosā cilvēki tā nesajūsminās un nepieķeras lietām. Vienlaikus tā ir ļoti ģimeniska valsts. Piemēram, Honkongā jūs nekad nevarētu pieņemt darbā veselu ģimeni, jo, ja kaut kas notiek ne tā, jums vienkārši vairs nebūs neviena, kas strādā. Laosā pie manis strādā vesela ģimene — trīs māsas, vīrs, sieva, brālēni, māsīcas — mēs esam kopā jau no pirmās dienas."
Sandra nenoliedz, ka pēdējos gados Laosa — un jo īpaši Luangprabanga un valsts galvaspilsēta Vjentjana — mainās ļoti strauji. "Valsts kļūst aizvien modernāka. No vienas puses, tas, protams, ir labi, jo tāda kā agrāk tā diezin vai modernajā pasaulē varētu pastāvēt, no otras, — nākotnē tas varētu nest arī pietiekami daudz problēmu. Dabas resursu ziņā Laosa ir ļoti bagāta valsts un šobrīd te apkārt ošņājas arvien vairāk rietumu uzņēmēju, kas pēta hidroelektrostaciju un dažādu raktuvju attīstīšanas iespējas. Protams, tā ir iespēja Laosai kļūt bagātai, bet, cik tas būs labi šejienes cilvēkiem — nezinu. Līdzīgi ir ar tūrisma attīstību. Bez šaubām, tas ir labi, jo nodrošina cilvēkiem darbu, taču tam noteikti ir jābūt sociāli atbildīgam tūrismam, jo jau tagad redzamas tās problēmas, ko bezatbildīgs tūrisms nodarījis Taizemei un Kambodžai. Laosas lielākās vērtības ir vide un kultūra, un tās ir arī lietas, kas visvairāk jāsargā."
Ja savulaik, dzīvojot Honkongā, Sandrai ik pa mirklim bijusi vajadzība izrauties — uz Eiropu, citur Āzijā, no Laosas viņa reizēm neizbraucot mēnešiem. Cilvēki vienkārši atbraucot pie viņas. Nejauši, negaidīti, kā Miks Džegers — fotogrāfija, kurā smaidošais rokenrola vectētiņš apskāvis Sandru, stāv turpat veikala stūrī. Nē, arī kultūras dzīves Sandrai netrūkstot, Luangprabangā bieži notiekot izstādes un šogad arī — pirmā mākslas biennāle.
ZĪDA STĀSTS
Piecu minūšu tuktuka braucienā no Luangprabangas atrodas OckTokPok aušanas centrs. Jaunas britu fotogrāfes Džoannas Smitas un laosiešu audējas Veomani Duangalas lolojums. Luangprabangā, blakus pilsētas slavenākajam restorānam — L"Elephant, kur pie ēdiena vienmēr pasniedz tikko ceptu, silti kūpošu franču maizi, rodams arī abu veikaliņš un galerija Fibre2Fabric. Līdzīgi kā citur laosiešu mājās, apavi jāatstāj ārpusē aiz sliekšņa. Džoanna piebrauc ar motorolleru un smejas: pirms septiņiem gadiem, kad viņa ieradusies Luangprabangā, te lielākoties visi pārvietojušies ar divriteņiem un mašīnu neesot bijis. Tagad, ja uz ielas sagadoties kopā četras vai piecas, varot jau uzskatīt, ka ir sastrēgums. Tolaik dažkārt bijusi vajadzīga vesela diena, lai piezvanītu uz Eiropu, tagad ik uz stūra ir interneta kafejnīcas.
Džoannas nokļūšana Laosā bijusi nejaušība. Dzīvojusi Londonā, strādājusi par modes fotogrāfi un kādā tukšākā laikā pieņēmusi piedāvājumu veidot fotostāstu Laosā. Toreiz viņai ticis solīts četru mēnešu līgums. "Vienīgais, ko es šajā laikā sapratu — man ir jāpaliek ilgāk. Es biju fotogrāfe no Londonas, kas iepriekš neko daudz nezināja par šejienes dzīvi. Taču man bija skaidrs, ka vispirms ir jāizveido attiecības ar šejienes cilvēkiem un tikai tad varu viņus fotografēt. Pretējā gadījumā tās būs tikai garāmskrejoša tūrista fotogrāfijas." Tā Džoanna palikusi.
Tiesa, viņas tagadējai nodarbei visai maz kopīga ar fotografēšanu. Bangkokā dzīvojošais onkulis toreiz viņu iepazīstinājis ar Veomani, un tā dzimusi ideja par OckTokPok jeb austrumi satiek rietumus. Unikālu, ar Laosas tekstila tradīcijām saistītu projektu. Viņa sākusi ar to, ka iemācījusies aust — vietējā kalnu ciematā, klausoties apkārtējo audēju rimtajā čalošanā. "Šajās intonācijās bija kaut kas ļoti īpašs, bet, tā kā sākumā vēl nepratu valodu, sapratu vienīgi, ka tekstils ir kaut kas, kas vieno šos cilvēkus. Tā ir daļa no viņu dzīves, komunikācijas."
Laosas zīds ir viens no kvalitatīvākajiem pasaulē un zīda aušanas māksla savulaik atradās karaļnama aizgādniecībā. Viens no slavenākajiem zīda meistariem Laosā joprojām ir Nits Somanits — karaliskās dzimtas atvase, kurš lielāko daļu savas dzīves šodien pavada Francijā. Un amata virtuozitātē tiek salīdzināts ar leģendāro Parīzes izšūšanas meistaru Lesāžu.
Aušana ir daļa no Laosas kultūras, tās sinonīms. Meitenes iemācās aust jau ļoti agri — astoņu gadu vecumā, un tās ir zināšanas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Jaunās sievas pūru veido viņas noaustais tekstils. Džoanna stāsta, ka reiz kādā ciematā kāda sieviete viņai izrādījusi savu pūru — 40 spilvenus, 12 gultas matračus, divas segas, divas garās spilvendrānas un aizkaru, kas bijis paredzēts, lai atdalītu jaunlaulāto vietu mājas kopējā telpā. Tas viss viņai esot prasījis trīs mēnešu darba. Vjetnamas kara laikā meitenes audušas sīkas lietiņas un devušas līdzi kareivjiem — veiksmei.
Visbūtiskākais ir motīvs, visbiežāk tas ir vesels stāsts. Audumā ieausti sapņi un cerības. Raksta sarežģītība atkarīga no tā, cik dažādu krāsu diegi tajā izmantoti. Daži raksti ir ļoti reti, jo tikai dažas ģimenes zina, kā tos iespējams izaust. Krabis simbolizē dāsnu ražu. Taurenis ir īslaicīguma simbols, tāpēc tabu kāzu reizēs. Čūska tiek asociēta ar auglību un ūdens pasauli. Ziloņiem bijusi būtiska loma Laosas karos, un tiem tiek piedēvēta arī spēja izsaukt lietu. Vispopulārākais simbols ir naga — mitoloģiska ūdensčūska, kas spēj pieņemt gan cilvēka, gan dzīvnieka veidolu. Pasargā no slimībām un nelaimēm, bet, kad kļūst dusmīga, spēj izraisīt gan plūdus, gan vētras un citas dabas katastrofas. Nagas simbols bieži izmantots arī Laosas tempļu ornamentos.
Vērojot, kā kustas meitenes rokas, aužot vissmalkāko organzu, var tikai apbrīnot viņu virtuozitāti. Smalkais zīda pavediens ir gandrīz nemanāms. Ar apbrīnojamu izveicību no vecajām, šķietami primitīvajām koka stellēm tiek panākts brīnums. Turklāt gadu simtiem šajā tehnoloģijā nekas nav mainījies un, uzlūkojot gaismā plāno, maigo audumu ar tikko manāmajiem negludumiem, tikai vēl vairāk sajūti, ka tas ir īsts. Dzīvs. Tāpat kā zīdkāpuri, kas, trekni izgrozoties pītajā bambusa grozā, grauž zīdkoka lapas.
Laosā ir divi zīda kūniņu veidi — balts un dzeltens. Abi sastopami ziemeļos, un vienīgi dzeltenie rodami vēl arī dienvidos. To kāpuri ēd tikai zīdkoka lapas. Taču ir vēl trešais — eri. Tas nākot no Indijas un pretēji citiem ēd teju visu iespējamo (ieskaitot papaijas un manioka lapas), izņemot zīdkoka lapas. Katrs no tiem "ražo" sava veida zīdu.
Zīda ievākšanas laiks sakrīt ar rīsa novākšanas laiku. Katru sezonu Džoanna dodas uz kalnu ciematiem to iepirkt. Pārsvarā nomaļās, bez 4x4 neizbraucamās un tūrisma neskartās vietās. No desmit kilogramiem kūniņu var iegūt vienu kilogramu zīda. Savukārt viens kilograms neapstrādāta Laosas zīda maksā 18 000 kipu (95 santīmi). Laosas zīds ir dārgāks, turklāt tā nav pietiekami daudz, tālab OckTokPok savās austuvēs izmanto vēl arī Taizemes un Vjetnamas zīdu. Tiesa, no šīm valstīm iepērkot tikai jēlmateriālu, tālāk tas tiek krāsots un austs turpat Laosā. Lielākoties ar dabiskajām krāsvielām, piemēram, brūnu iegūstot no rožkoka mizas, gaiši brūnu no tīkkoka lapām.
Tiesa, dzīves progresa sekas skārušas arī zīda tradīcijas. Pilsētas kļūst lielākas, ciemati mazāki. "Vienā no ciematiem, ar kuru jau ilgus gadus sadarbojamies, no visas kuplās ģimenes palikuši tikai māte un tēvs. Visi bērni ir pilsētā un savu nākotni vairs nesaista ar tekstilu. Tas ir dabisks un vienlaikus mazliet biedējošs ceļš."
Šodien daudzas meitenes uzskatot, ka ir kauns būt vienkārši audējai no nomaļa ciemata. Džoanna mēģina šo stereotipu lauzt — gan ar veikalu, gan galeriju stiprinot viņās lepnumu. Tas ir arī viens no iemesliem, kālab 2006.gadā tika atvērta galerija Fibre2Fabric — ar mērķi atspoguļot nevis vēsturi, bet joprojām dzīvu kultūru. Laosas zīds vēsturiski vienmēr bijis augstākas kvalitātes nekā kaimiņiem, kaut tālab vien, ka spējis vairāk absorbēt krāsu, piešķirot tai lielāku dziļumu. OckPokTok šobrīd nodrošina darbu vairāk nekā 200 vietējo ciematu iedzīvotāju, un daļa veikala ienākumu tiek ziedoti apmācībai.
Vēl viena no lietām, ar ko OckTokPok nodarbojas — vietējos ciematos iepērk retus un antīkus audumus, veidojot sava veida kultūras fonu, pretējā gadījumā lielākā daļa šo unikālo vēsturisko vērtību nonāk Luangprabangas nakts tirgū vai suvenīru veikalos un no turienes tiek tūristu izvazātas pa visu pasauli.
Džoanna saka, ka pat pēc septiņiem Laosā pavadītiem gadiem viņu joprojām pārsteidzot šejienes cilvēku lēnprātīgums. Jebkurā situācijā. "Mierīgā elegance, ar kādu rit šejienes dzīve. Tajās retajās reizēs, kad aizbraucu uz Londonu, es vienmēr jūtos vientuļa. Un apmaldījusies. Es neteikšu, ka šeit man ir daudz draugu — iespējams, tikai daži, bet te ikviens pazīst otru. Tajās piecās minūtēs, ko ar motorolleru braucu līdz savam aušanas centram, sastopu vismaz desmit cilvēkus, kurus pazīstu. Es varu ar viņiem pačalot, ja vēlos. Citādi ir, ja braucu ar mašīnu uz lidostu — kādam pretim. Tas ir pavisam atšķirīgs brauciens — mašīnā jūs kļūstat it kā par pilnīgi citu cilvēku, sēdiet sažņaudzis stūri un ne ar vienu nekomunicējat. Tas ir auksti, tajā nav nekādas sirsnības un pilnīgi citas attiecības ar cilvēkiem. Patiesībā tas ir apbrīnojami, kā transporta veids var izmainīt attiecības ar cilvēkiem."
Iespējams, tieši šīs mazās dzīves detaļu mizanscēnas arī ir lielākais Luangprabangas šarms. Jo dzīves ritms te ir tik lēns un rimti mierīgs, ka vienkārši jūs tās pamanāt. Izgaršojat. Gluži dabiski un pašsaprotami. Jo jums tam ir laiks!
***
Ja gribi līdzīgi. Luangprabanga
Labākais laiks, kad doties uz Laosu, ir no novembra līdz martam, kad ir salīdzinoši vēss. Tiesa, rēķinieties, ka vakaros noteikti vajadzēs ko siltāku, jo, saulei norietot, kļūst vēss. Karstākais gada mēnesis ir aprīlis, savukārt musonu periods ilgst no jūnija līdz oktobrim.
Visērtāk nokļūt
Luangprabangā (ja nevēlaties to darīt pa upi — no Taizemes pilsētas Čang Mai) ir lidojot uz Bangkoku un no turienes ar Bangkok Airways uz Luangprabangu Bangkokair.com.
Laosas vīza nopērkama uz robežas. 30 dolāru. Vēlams iepriekš nodrošināties ar pases fotogrāfiju. Rindu uz robežas tikpat kā nav.
Nacionālā valūta ir kipi, taču patiesībā visi norēķini Luangprabangā notiek dolāros. Kādus 10 dolārus var samainīt dzeramnaudai un tuktukiem
Skaidra nauda ir nepieciešamība (vēlams, sīkās banknotēs), jo ar kredītkartēm norēķināties var tikai daļā restorānu, savukārt veikalos kopējai summai tiks pievienoti vēl 3%.
Lieta, par kuru Laosu var apskaust daudzas citas valstis, ir sociāli atbildīgs tūrisms. Eko trekus piedāvā teju jebkura tūrisma aģentūra galvenajā ielā. Braucienu plānojot un citādas ceļošanas iespējas meklējot, vērts ieskatīties
Stay-another-day.org
Kaut Luangprabangas galvenā iela ir pārpilna suvenīru bodītēm, viskvalitatīvākās turpat Laosā tapušās lietas meklējiet Caruso Lao (Sakkaline Road 60), OckPopTok (Ban Vat Nong 73/5) un Kopnoi (Sisavangvong St.).
Kategorijā "stils par tīkamu cenu" vislabākā naktsmītnes izvēle Luangprabangā ir The Apsara. Neliela 15 istabu viesnīca pašā pilsētas sirdī. Cena — no 60 dolāriem. Theapsara.com
Paēst var par 50 centiem — lielisku veģetāro virtuvi. Ja gribat baudīt Laosas garšu buķeti tās izcilākajā izpildījumā, jādodas uz Les 3 Nagas (Sakkaline Road).
Dodoties uz Laosu, vēlams iepriekš nodrošināties ar aptieciņu ārkārtas gadījumiem, jo medicīnas līmenis valstī joprojām ir zems.