Arī piramīdas redzēju. Tādas, kā tās zīmētas skolas mācību grāmatā. Televizorā tik bieži skatītas, reālajā dzīvē tās izrādījās - mazākas. Vispār tā dīvaini: braucām, braucām cauri Kairai, un ielas galā - Gīzas piramīdas. Smilšu laukuma vidū trīs akmens bluķu krāvumi. Starp citu, tās tiek uzskatītas par vecāko tūrisma objektu pasaulē, jo tās aplūkot jau sensenos laikos grieķi burājuši pāri Vidusjūrai. Redzēt, protams, ir ko - Heopsa piramīda ir 137 (senatnē 147) metrus augsta, salikta no aptuveni diviem miljoniem akmens bloku, kas katrs sver vismaz divarpus tonnu.
Ēģiptieši turpina būvēt un pārsteigt joprojām: divdesmit minūšu taksometra brauciena attālumā no Hurgādas ir "vietējā Venēcija" Guna. Viesnīcu pilsētu sāka celt 1982.gadā, un pēc 14 gadiem gandrīz divdesmit viesnīcu kompleksi un villas bija gatavas. Kāds bagāts arābs bija tik ļoti sajūsmināts par Venēciju, ka nolēma uzbūvēt pats savu pie Sarkanās jūras. Vai izdevās? Kanāli ir, tiltiņi ir, laiviņas ar tūristiem, kuri groza galvu no vienas puses uz otru, arī. Netālu no ēģiptiešu filmu zvaigznes Omara Šarifa vasaras rezidences ir krievu dziedātāja Filipa Kirkorova villa. Gunas salā atšķirībā no visas citas Ēģiptes ir perfekta tīrība, jo pat kamieļi staigā ar pamperiem un viņiem ir sava tualete. Guna ir vienīgā pilsēta Ēģiptē, kur veikalā brīvi var nopirkt alkoholiskos dzērienus.
Lai cik dīvaini, karstajā dienā gandrīz nemana cilvēkus. O! Trīs interesenti spēlē golfu. Tas vien jau ir sasniegums - uzturēt lekni zaļojošu golfa laukumu valstī, kur lietus līst vidēji tikai pusotru dienu gadā. Jūrā rosība ir lielāka - ir gan kaitotāji, gan sērfotāji. Peldētājiem gan grūtāk. Kāds jauneklis izskatās gluži kā Jēzus, kurš soļo pa ūdens virsu. Mākslīgā sala dara savu - lai tiktu jūrā peldēt, jābrien tālu, tālu, tālu. Var, protams, iesēsties katamarānā ar jaudīgu motoru un pa īpašiem kuģu ceļiem iebraukt izpeldēties. Dziļums nebaida, jo ūdens Sarkanajā jūrā ir sāļš, atliek tik kustināt kājiņas.
Hurgāda, viens no kūrortiem, uz kurieni vedot visi ceļi, jāatklāj katram pašam. Ar snorkelēšanu, ar kaulēšanos veikalos, piemēram, Jolki palki, ar veiksmīgām vai ne tik veiksmīgām ekskursijām uz rifiem, ar jūras ežiem, ar krāšņiem bugenviliju krūmiem. Viesnīcu un villu te ir simtiem, vēl tikpat daudz neuzbūvētu ar uzrakstiem For Sales.
ĪSTĀ ĒĢIPTE IR TĀLĀK
Mūsu ceļojums sākas Asuānā, kas ir nūbiešu, Ēģiptes pamatiedzīvotāju, pilsēta. Robežšķirtne ir Asuānas dambis. Aiz tā augšup pa upi (kartē skatoties - uz leju) ir ūdens klājiens un vēl tālāk Sudāna. Dambis ir iespaidīgs - gandrīz četrus kilometrus garš, vienu kilometru plats un 110 metru augsts. To būvējot, ņemta vērā piramīdu forma, un tāpēc tas neesot izkustināms. Dambis, starp citu, ir 17 reižu lielāks par Gīzas piramīdu.
Vēl jo iespaidīgāks ir piemineklis tautu draudzībai, jo 60.gados dambi palīdzēja celt divi tūkstoši padomju inženieru. Būvei ir plusi un mīnusi. Pluss ir jaunās apūdeņošanas iespējas, bet starp mīnusiem visnežēlīgākais - no applūdinātās teritorijas nācās deportēt 45 tūkstošus nūbiešu. Zem Nīlas ūdeņiem palikuši tūkstošiem ciematu un tempļu. Daži, piemēram, Fīles templis, gan no applūdināšanas paglābti (ne tā kā mūsu Staburags). Templis pa akmenim vien (gluži kā Brīvdabas muzeja ēkas) uzcelts uz kādas salas. Ar to saistīts viens no skaistākajiem stāstiem par Izīdas un Ozīrisa mīlestību.
Bet to, ko simtiem gadu cēluši vieni, citi tikpat cītīgi drupinājuši, - bojātas sfinksu sejas, izkaltas dievu ģīmetnes, iznīcināti hieroglifu stāsti. Un tā gandrīz visos pieminekļos. Šķiet, nevienu neizkropļotu sfinksu tā arī neredzēju.
Luksoru, kas pa straumei atrodas 200 kilometrus no Asuānas, varētu sasniegt arī pāris stundās ar vilcienu vai automašīnu. Mana ceļojuma nagla ir triju dienu brauciens ar feluku. Nesteidzoties. Tā ir lēzena koka burulaiva, ko nes vējš un straume. Gandrīz ar tramvaja regularitāti pa Nīlu pukšķinādami, ducinādami un kūpinādami slīd triju un vairāk stāvu prāmji un kuģi. Skan diskomūzika, skursteņi met melnus dūmus. Arī tas ir kruīzs.
Mūs vakaros midzina cikādes, rītos modina gārņu nejaukie brēcieni. (Nu kur tik skaistiem, baltiem putniem var būt tik nejaukas balsis!) Aiz borta viļņus ņirbina Nīla. Uzreiz gribas piebilst "krokodili". Lejup Asuānas dambim no tiem neesot ne miņas. Starp tūristiem gan klīst stāstiņš par kādu krokodilu, kurš izmucis no Kairas zoodārza un tagad baudot brīvību. Taču karstajā dienā, kad gribas peldēties, šī leģenda aizmirstas. Peldēšanos gan dažviet traucē ūdenszāles, bet esam noticējuši, ka ūdens Nīlā līdz pat Luksorai ir tīrs. Svešās floras un faunas dēļ to nav ieteicams dzert, bet, kad, strauji peldoties, gadās ieraut kādu lielāku ūdens šļuku, dezinfekcijai pietiek ar konjaku.
Vakari uz Nīlas pienāk agri - tikko saule pazūd tuksnesī (ap sešiem), tā tumsa klāt. Bet tas nenozīmē, ka jāiet gulēt. Kopā ar feluku apkalpēm sākas dejas pie ugunskuriem bungu pavadījumā. Ahā, ahā, ahā…. Jeri, jeri, jer. Izdziedāt var visu. No tuvējiem ciematiem pabrīnīties sanāk suņi. Tramīgi un neuzbāzīgi.
Tūristu vēl nesagandētajā vidē drīzāk mēs, nevis tirgotāji esam tie, kuri uzmācas ar ziņkārību. Viesojoties felukas Stella kapteiņa Jasira vecāku mājā Kubanijas ciemā, sākumā jūtamies tikpat bikli kā mazie, tumšmatainie bērneļi. Vēlāk jau viņi itin atsaucīgi fotografējas, sievietes uzvelk savas krāšņākās kleitas galabijas. Izstaigājam arī kaimiņu pagalmus. Nesteidzīga ikdiena. Vīri pa apli laiž apkārt ūdenspīpi šišu. Sievietes lupina karkadē augļus un liek saulē žāvēties lapiņas. Mums tiek pasniegta guavas sula - bumbieriem līdzīgus augļus izņem no ledusskapja un sakuļ ar blenderi. Putekļos un karstumā tās ir īstās lietas - karkadē tēja un guavas sula. Līdz asarām aizkustina pieticība un vienkāršība. Uz kleķa būdiņām ir satelītantenas, iekšā - televizors, ledusskapis, un lāviņas gulēšanai.
Atpakaļceļā no ciema vairs nebrienu pa dubļu dūksti, bet tieku pārvesta ēzeļa mugurā. Kamieļiem un zirgiem tiek doti vārdi, bet ēzelim ne. Taču nūbiešu ciemos to ir visvairāk un, izrādās, arī visnoderīgākie. Starp citu, uz ēzeļa muguras nebūt nav tik viegli tikt, jo tas jau nelieksies ceļos kā kamielis. Kad esi ēzeļa mugurā, pasaule sāk griezties ātrāk. Jāredz, kas notiek apkārt, jānotur līdzsvars un jāatceras laikus kājas uz augšu pacelt, lai ūdens neskalo sandales.
Kamielis, tuksneša kuģis, kā pārvietošanās līdzeklis tūristu priekam ir tradicionālāks: gaita līgana, jāturas pie sedlos iemontētiem turekļiem - ar vienu roku priekšā, ar otru aiz muguras. Brauciens zirgu vilktā karietē ir pilsētas transports. Un tur jau jārēķinās ar neiecietību. Jau pusceļā līgto summu par visu karieti vedējs mēģina četrkāršot - rēķinot par katru personu. No jauka cilvēka viņš pārvēršas par piekrāptu, tāpēc niknu vīrieti ar spalgu un nejauku balsi.
PIESKARTIES VĒSTUREI
Vairāk vai mazāk visi tempļi ir vienādi: pagalmi, kolonnas, kāds obelisks centrā, telpas ziedojumiem. Tempļus kā vietējās sabiedrības ekonomiskos un politiskos centrus cēla vienam vai vairākiem dieviem. To arhitektūrā ir pārstāvēti dzīves pamatelementi - ūdens, saules gaisma, zvaigznes, mežs un tempļa dziļumā - tumsa. Luksoras templis ir celts vēja dievam Amonam un saules dievam Ra, Karnakas templis veltīts Amonam. Vairāk nekā tūkstoš gadu tas bija ieputināts tuksneša smiltīs, un to sāka atrakt aizpagājušajā gadsimtā. Atjaunošanas darbi turpinās joprojām. Starp citu, Karnakā palīdz arī latviešu arheologi.
No visām zīmēm, kas rotā tempļa sienas, vispazīstamākā ir dzīvības atslēga - mūžīgās dzīves simbols, kas vēlāk transformējusies par kristiešu krustu. Jau kādā no pirmajiem tempļiem, ko apmeklējam, vietējais sargs pamanās manu roku trīs reizes pielikt pie akmens reljefa atslēgas, divas reizes pie manas sirds un pēc tam pie pieres. Par to uzprasīja bakšišu - samaksu. Viena ēģiptiešu mārciņa (10 santīmu), par laimi, nav daudz prasīts. Tiek izstāstīts, ka, septiņas reizes pretī saulei jeb pretēji pulksteņrādītāja virzienam apejot apkārt skarabeja skulptūrai, piepildās vēlēšanās. Tad nu arī metamies riņķot. Tikai rituāla pēc, jo karstumā un putekļos vēlēšanās ir viena - padzerties aukstu ūdeni. Skarabeji atšķiras no filmā Mūmija redzētajiem. Satiekot skarabeju tuksnesī, vērojam, kā vabole slinki notiesā tārpu, kurš uzmeties uz kāda sukulenta lapām. Veikalnieki dāsni dāvina pircējiem pavisam mazas māla vabolītes laimei. Kāds izskaidro, ka tie bez kājām nodrošinot pēcnāves laimi, bet, ja gribot izdošanos šajā dzīvē, jāpērk skarabejs, kuram ir kājiņas.
KAPEŅU STĀSTIŅI
No Asuānas līdz Aleksandrijai reiz valdījuši un pēcāk apglabāti 3500 faraonu. Kapiem - vai tās ir piramīdas vai Karaļu ieleja, vai citi apbedījumi - ir atvēlēts Nīlas kreisais krasts. Karaļu ieleja pie Luksoras ir saistīta ar Ēģiptes otro periodu, kad vairs nebija līdzekļu, lai faraonus apbedītu piramīdās. Faraoniem, sākot valdīt, uzreiz sāka būvēt arī kapu, cērtot ejas kalnos pat 120 metru dziļumā. Kapu būvēšanā strādāja piecas brigādes. Vissvarīgākais darbs bija pirmajai - ģeoloģiskā izpēte un pēdējai - zīmējumos atainotā faraona dzīvesstāsta koriģēšana.
Karaļu ieleja ir klinšains kanjons, kur izkalts vairāk nekā pussimt kapeņu. Tur ir arī slavenais Tutanhamona kaps. Ceturtais novembris Luksorā ir svētki, jo tā ir diena, kad 1922.gadā britu arheologs Hovards Kārters atklāja neizlaupīto faraona Tutanhamona kapeni. Visa manta tagad ir Kairas muzejā. Tutanhamona kapenes Karaļu ielejā var apmeklēt par atsevišķu (lielāku - Ls 8) samaksu. Tas gan pēcāk izrādās visnecilākais piedzīvojums. Par piecu latu biļeti var ieiet trīs citās kapenēs. Satraucoši? Vispirms ir intriģējoši, bet pēc tam jau nomācoši. Tas nav nekāds koka mētelītis, bet gan akmens sarkofāgs.
Šī paša iemesla dēļ no slavenā Ēģiptes Vēstures muzeja izsprūku ārā pēc pirmās stundas. Agrāk Rīgas Ārzemju mākslas muzejā ar skaudību skatījos uz uzrakstiem pie eksponātiem, ka oriģināls atrodas Kairā, tagad, skatot to visu (120 tūkstoši eksponātu zālēs un vēl 150 tūkstoši pagrabos) lielā koncentrācijā, esmu informācijas un enerģiju pārsātināta.
Gluži tāpat kā uz Siksta kapelu Vatikānā vai Monu Lizu Luvrā, tūristu straume plūst skatīties Tutanhamona zelta masku. Atdodu godu, bet fotografēties nevaru, jo kameras jānodod mantu glabātavā.
MILJONU MURDOŅA
Muzejam atvēlēto laiku nosēžu turpat muzeja kafejnīcā, malkojot nepretenciozu kapučīno. Šķiet, ka Kairā bez vietējo palīdzības tikt pāri ielai nav iespējams. 18 miljonu pilsēta ir viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām pasaulē. Pārapdzīvotība ir tik liela, ka cilvēki mitinās pat līdzās mirušajiem. Senos laikos plašākajās kapenēs bija vieta, kur, atnākot ciemos pie mirušā, atpūsties un pat pārnakšņot, bet tagad tur iemitinājušies cilvēki uz ilgāku dzīvošanu. Viens no pilsētas trūcīgākajiem "mikrorajoniem" izveidojies kapsētā starp kapu pieminekļiem.
Automašīnu Kairā, par laimi, ir mazāk nekā iedzīvotāju. Tikai trīs miljoni auto. Starp citu, žigulis tur joprojām ir cieņā un maksā tūkstoti dolāru. Spogulīši automašīnām piestiprināti auto priekšā, lai nenolauž, un vispār tos jau arī nevajag, jo uz ielām notiek aktīva satiksmes pašorganizēšana ar skaņas signāliem un kliedzieniem. Gandrīz katra mašīnīte ir iemīcīta un apdauzīta. Gadās visādi. Bet daži ir meistari! Kad atceļā no Kairas autobuss traucas ar 140 kilometru ātrumu un pārsprāgst riepa, šoferis to spēj novaldīt.