Robežas ir kļuvušas pavisam formālas. Un ne tikai Eiropas Savienībā. Arī ceļojot Balkānos, tas ir, uz Horvātijas un Bosnijas robežas, oficiālie onkuļi mums tikvien kā pamāj ar roku, lai braucam tālāk. Nedaudz nopietnāks izrādās Melnkalnes robežpunkts, taču arī tur melnīgsnēji glītajam puisim būtiskāk šķiet noskaidrot, kā mani sauc un kur esmu apguvusi visai vājās vietējās valodas zināšanas. Atvadās viņš ar familiāru čau. Kā absolūta robežu formālisma apogejs ir laiski klīstošā govs ar paprāvu zvanu kaklā, kura turpat blakus bezkaislīgi ēd zāli. Par šīs vietas oficiālo statusu man atgādina tikai ceļabiedru izsauciens: "Tu nedrīksti to govi fotografēt!"
Un tad mēs beidzot tuvojamies savai terra incognita Albānijai. Jau eiforijā bungojot Baušķenieka dziesmiņu Kā tev iet, Albānija?, teju paliekam aiz ilgotās zemes sliekšņa — rodas sarežģījumi. Nepiepildās manas bažas, ka ļoti nelielajā robežpunktā puiši vienkārši varētu nebūt informēti, ka vīza Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama. Tā vietā atklājas, ka mašīnai, kas reģistrēta uz firmas vārda, jāuzrāda arī dokumenti, kas citās Eiropas valstīs netiek prasīti. Tā iespēju robežās tiek novērsta zagtu mašīnu ievešana, lai izvairītos no līdzīgas situācijas kā Maķedonijā, kad ar futbola zvaigznei Bekhemam Spānijā nozagto BMW X5 pārvietojas pati iekšlietu ministre.
Strikts, pavecs muitas ierēdnis uz maniem skaidrojumiem angliski atvaicā, vai es runāju franču valodā. Atbilde, ka diemžēl ne, tiek uzņemta ar visai nievājošu sejas izteiksmi, kas varētu nozīmēt kaut ko tuvu: "Stulbais skuķis! Nerunā franciski!" Un zīmīgi ir tas, ka viņam no manis neko nevajag, bet mums no viņa gan. Glābiņš izrādās ceļabiedra Valta vecā parauga pase, kurā vēl ir pieraksta zīmogs, bet tas savukārt sakrīt ar mašīnas dokumentos norādīto juridisko adresi. Aleluja! Esam Albānijā!
BUNKURI PAGRIEZIENOS
Tikko esam attapušies no starpgadījuma ar laimīgām beigām, kad nākamajā ciemā mūs aptur ceļu policists. Pasniegtie dokumenti tiek saņemti ar: "Paldies, vecīt!" Formastērpa cepure kā meksikāņu filmās, saulesbrilles lāsītes, žilbinošs smaids un brīvi žesti: "Tūristi? Uz Tirānu? Forši!" Uz pozitīva emociju viļņa turpinām ceļu.
Saules izkveldētā Albānija ir rūsgani palsa. Kalnu masīvi netālā perspektīvā šķietami iekūst debesīs, un netveramās aprises teju liek domāt, ka tie ir tikai karstuma māns. Saplaisājušā klonā pārvērtušās upju gultnēs ūdens vietā slejas atkritumu kalni. Atkal un atkal mūs samulsina šis diemžēl vispārējais Balkānu reģiona iespaidīgi krāšņās dabas un netīrības kontrasts.
Ainavu papildina milzīgs daudzums dažāda izmēra bunkuru, kas izvietoti stratēģiskos punktos — gar ceļiem, pie iebraukšanas apdzīvotās vietās un ap tām, izmantojot jebkuru reljefa prieķročību. Ja kāds arī būtu iekārojis šos nepilnos 30 000 kvadrātkilometru, viegli nebūtu.
Vēl ceļmalas ir nosētas ar svaigas gaļas un motoreļļas tirgotājiem. Ik pa laikam redzam aizkustinošus cilvēku praktiskās domāšanas piemērus. Piemēram, pie kāda autobusa lielceļa malā satupuši spraigā sarunā iegrimuši gados veci vīrieši. Šķietami nekas īpašs, bet viņi atrodas jau teju uz brauktuves, traucējot mašīnām, jo tā ir... ēnas puse.
Pierunādama Valtu izbraukt caur lielāko pierobežas pilsētu Škodru, iedzenu viņu neirozē: satiksme ir neiedomājams haoss, bet kājāmgājēju nevērība pret auto — vēl lielāka. Visam pa vidu vēl arī zirgu un ēzeļu pajūgi. Esam laimīgi, ka tiekam atpakaļ uz lielās šosejas. Bet mazo neasfaltēto, ūdens lāmām izraibināto ieliņu dubļu pēdas uz mašīnas atvedam līdz pat Latvijai.
Pa ceļam uz galvaspilsētu novirzāmies no kursa, lai aplūkotu augstāk kalnos atrodošos Kruji ar pašā klinšu piekājē patvērušos idillisku vecpilsētu un cietoksni. Šī vieta slavena kā albāņu nacionālā varoņa Skanderbega, kurš bija viens no galvenajiem cīnītājiem pret Osmaņu impēriju, dzimtā pilsēta un galvenais atbalsta punkts. Sarkanais karogs ar dramatiski melno divgalvaino ērgli, kādu 1443.gadā kopā ar saviem piekritējiem viņš pacēla virs Krujes pils, deklarējot Albānijas neatkarību no turku sultāna, tagad ir oficiālais valsts simbols. Brīnumšaurās, balsinātu akmeņu ēku un sētu iekļautās bruģētās ieliņas tā vien aicina pakavēties XV gadsimta sajūtās, bet mums jātraucas tālāk. Steigu uz brīdi pārtrauc spītīgs, ceļa vidū nostājies ēzelis, uz kuru gaida divi autobusi un mašīnu rinda. Pēc kāda brīža saimniekam ar niknu izteiksmi izdodas šo kavēkli aizvākt.
KRĀSAINI, JA VAR SAREDZĒT
Tirāna sestdienas pēcpusdienā. Pīp — kur tu brauc?! Pīp, pīp — čau! Pīp — es esmu te! Pīp — ā, re kur tu esi! Pi–pīp, pi–pīp, pīp... Mašīnu straume ir iespaidīga un liek aizdomāties par ārprātu, kas šeit valdīs darbdienā. Kad izejam pirmajā izlūkgājienā, braucamrīku kņadai pievienojas mums nesaprotamās valodas murdoņa un visuresošo elektrības ģeneratoru zuzēšana. Tirāna pilnīgi noteikti ir viena no vietām, kur nepietiek ar fotoaparātu, bet vajadzētu vēl vismaz diktofonu, lai kaut cik varētu fiksēt skaņu kakofoniju.
Cenšamies uztaustīt, kādas būs mūsu attiecības ar pilsētu. Spriedums ir ātrs: Tirāna mums ļoti patīk! Visā haosā jaušama atbrīvotība un pozitīvisms. Cilvēki, kuri nonāk mūsu komunikācijas zonā — pārdevēji, viesnīcas personāls — ir teju neiedomājami smaidīgi un laipni, kaut arī saziņa ir ļoti ierobežota. Piekļūt albāņu valodai, kas pārstāv pilnīgi atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes grupu, mums neizdodas. Vienīgais vārds, kuru iemanos ekspluatēt, ir faleminderit jeb Paldies jums!
Albāņi savukārt nav pārlieku draugos ar angļu valodu. Bet tā vien šķiet, ka līdz šim vēl nekur neesmu sastapusi tik laipnu tautu. Vienā brīdī atskārstu, ka pārvietojos ar nedaudz infantilu smaidu sejā. Nospriežam, ka viņiem vēl nav apnikuši ārzemnieki. Neredz jau arī nekādus tūristu barus un pašiem sevi, protams, gribas pieskaitīt tai kategorijai, ko visai tieši definēja mūsu itāļu paziņa Mateo: "Es neesmu tūrists, esmu ceļotājs."
Ja būtu iespējams tiešā ceļā tikt novietotai Tirānas centrālajā laukumā, iespaids par pilsētu veidotos kā par metropoli: plašs arhitektonisks veidojums, kurā ir imperiāla izskata valdības ēkas, Centrālā banka, Nacionālais vēstures muzejs un Operas teātris. Eiropai netipiski barokālām ainām un ornamentiem apgleznotā mošeja un atsevišķi izslējies pulksteņtornis Vidusjūras piekrastei raksturīgā veidolā piešķir šai vietai senāku piegaršu. Pašā centrā cēls Skanderbega piemineklis. Naktī laukums laistās dāsnās prožektoru miriādēs. Bet tā ir tikai ilūzija. Jau pirmajā vakarā pārstāj darboties apziņa, ka atrodamies Eiropā.
Vizuāli visiedarbīgākās ir neticami krāsainās ēkas. 2000.gadā par pilsētas mēru kļuva Mākslas akadēmijas profesors Edi Rama un devīgi sāka piešķirt dzimtajai pilsētai jaunus vaibstus. Tā šķietami tika atmodināta no komunistu līdera Envera Hodžas un viņa sekotāja Ramiza Alias vadībā 45 gadus ilgušā izolētības miega. Tas, protams, bija redzamākais veikums, kā dēļ Rama tagad aizvada jau trešo termiņu šajā amatā un 2004.gadā projekta Pasaulē labākais mērs konkursā ieguva galveno balvu.
Kaut arī no mūsu skatpunkta darāmā vēl ir ārkārtīgi daudz, nepiepildās Sarajevas draugu paredzējums, ka te pilsētas centrā vēl redzēsim zirgu pajūgu ar siena vezumu.
Pilsētas mērs lielu daļu enerģijas ir ieguldījis pilsētas satiksmes kvalitātes uzlabošanā un strukturizēšanā, taču tā joprojām ir pilnīgs kosmoss. Pārvietošanās notiek ar plaša spektra transportlīdzekļiem, sākot ar riteņiem, mopēdiem, motorolleriem, mašīnām, kas ir pilnīgi normāli, beidzot ar visu veidu trīsriteņu transportu un no velosipēdiem izveidotām kravas rikšām. Par spīti luksoforiem, rodas iespaids, ka priekšroka ir tam, kurš pirmais iebrauc krustojumā. Taču pārsteidzošā kārtā avārijas neredzam. Arī ielas šķērsošana kājāmgājēja statusā Tirānā ir nedaudz dzīvības un nāves jautājums. Nokļūstam pat situācijā, kad ielu šķērsot mums vienkārši palīdz kāda vietējā kundzīte, bezceremoniāli pagrābjot zem rokas Ingu ar žestu: "Nu, tagad!"
Bosnija ir visu veidu golfu paradīze, bet šeit populārākā mašīna viennozīmīgi ir mersedess. Vainagojums šim faktam ir krustojumā ieraudzīts 30.gadu automobilis, kurš lepojas ar šīs firmas zīmi. Ko viņi pilda benzīna bākās, bail pat iedomāties, jo izplūdes gāzu mākoņi gandrīz visur noslēpj ielas otru galu un brīžiem ir sajūta, ka elpojam tīru degvielu. Savu artavu te iegulda arī apkārtesošie kalni, kas neļauj smogam izvējoties. Brauktuves labā stāvoklī ir tikai galvenajās ielās. Tālāk no centrālā laukuma mazās šķērsielas bieži vien pat nav asfaltētas. Redzam vērienīgi sāktus ielu izbūves darbus ar saliktām betona apmalēm, uzbērtām šķembām asfalta liešanai, bet viss tā arī palicis līdz finansiāli labākiem laikiem.
KAFIJA UN DZĪVA VISTA
Tirāna ir kafijas dzērēju pilsēta. Kā jau visi Eiropas dienvidi. Neskaitāmas kafejnīcas, kur ir tikai dzērieni un dažkārt arī saldumi, rindojas cita pēc citas ielu malās un skvēros. Un jāsaka — apkalpojošais personāls ir vienīgie, no kuriem smaidu nesagaidīt. Var arī saprast, ka nav spēka dāļāt šo laipnību visiem tiem simtiem ļaužu, kas dienas laikā izslīd caur viņu darbavietām.
Kādā kafejnīcā kļūstam par kuriozas epizodes lieciniekiem: večukiņš pārvietojas starp galdiņiem un piedāvā apmeklētājiem — pēc skata tipiskiem klerkiem — iegādāties dzīvu vistu. Bet pārdots uz ielām tiek daudz un dažādu lietu: uz mazām plītiņām ceptas kukurūzas vālītes, mobilo telefonu priekšapmaksas kartes, cigaretes vienā jūklī ar adītām zīdaiņu čībiņām un košļājamo gumiju paciņām. Ubagus un bezpajumtniekus īpaši neredz, bet vakaros kā uz burvju mājienu parādās čigāni, kuri vienkārši diedelē, cenšas kaut ko pārdot vai pārvietojas ar lielām bungām, izdodot ritmiskas skaņas.
Otrajā vakarā, sēžot milzīgā kafejnīcā pie krāšņi izgaismotas strūklakas, piepeši ievērojam, ka piecstāvu mājas visas ielas garumā grimst tumsā, atskaitot pirmos stāvus, kur atrodas veikali. Tirāna hroniski cieš no enerģijas deficīta. Iedzīvotāju skaits, pēc 2006.gada statistikas, ir ap 400 000, bet neoficiāli tiek lēsts līdz pat miljonam — kā jebkura galvaspilsēta, tā sevī uzsūc daudzos labākas dzīves meklētājus. Neskaitāmās sadzīves ierīces rada pārslodzi, elektrības nepietiek, un katram veikalam, kafejnīcai vai citai sabiedriskajai iestādei ir savs ģenerators. Kāds pēc savas iniciatīvas pievada strāvu arī ielas laternai, bet pārsvarā viss grimst mīklainā pustumsā.
Kādas mājas ceturtajā stāvā var redzēt cilvēkus vakarējam pie sveces. Brīžiem ejam pa ietvi absolūtā tumsā, uz mirkli saskaroties ar garām slīdošiem cilvēku stāviem. Taču tumsa nav biedējoša, drīzāk nedaudz mulsinoša un radoša. Jau sākotnēji pārsteidz lielais vīriešu īpatsvars uz ielām, un arī vakaros viņi pārvietojas bariņos pa sešiem, septiņiem, astoņiem. Mums no šāda daudzuma puišu vienkopus pierasts sagaidīt agresīvu uzvedību, bet viņos to nejūt. Vienkārši tā pieņemts. Un šī atkal ir kultūras atšķirība, tāpat kā fakts, ka vīrieši satiekoties sasveicinās ārkārtīgi personīgi un maigi — apskaujoties un saskūpstoties.
PRET ĻAUNU ACI
Tirāna dibināta 1614.gadā. Diemžēl pilsētas ainavā no senākā posma pārlieku daudz vaibstu nav palicis. Kad vērojam ielas otrā pusē esošo noplukušu mājeļu kvartālu ar jaunceltni fonā un patiesībā esam nedaudz izbrīnīti par faktu, ka tās šeit centrā vispār ir atstātas, pie mums apstājas garāmejoša sieviete. Viņas jautājumu, no kurienes esam, uztveram ar zināmu neuzticību, jo tā vien šķiet, ka viņai no mums kaut ko noteikti vajadzēs. Bet sieviete, norādot uz stūra māju, paskaidro, ka 1941.gadā tur atradusies kafejnīca Flora, kurā Envers Hodža strādājis par oficiantu. Līdz ar to kvartāls palicis nenojaukts. Sirsnīgi uzsmaidījusi, viņa atsveicinās un dodas tālāk. Mēs paliekam nedaudz apmulsuši un nokaunējušies par savu aizdomīgumu.
Albānija ir multireliģiska valsts. Pat neiedziļinoties statistikā, Tirānā redzam mošejas, katoļu un pareizticīgo katedrāles. Bet tikpat acīmredzami ir arī aizkustinoši māņticības apliecinājumi — tirdzniecības vietās uzkārtas ķiploku virtenes pret ļaunu aci. Ārpus lielajām pilsētām aina ir vēl aizraujošāka: pie jaunbūvēm, dažkārt arī pie pabeigtām privātmājām karājas mīkstās rotaļlietas. Tā teikt, lai kāds veiksmi nenoskauž. Vietām tās tiek aizstātas ar izbāztiem putnubiedēkļiem. Ja vien pietiktu pacietības, varētu savākt materiālu pamatīga apjoma izstādei ar šiem daudzveidīgajiem vudū elementiem. Vēl eksotiskākus tos dara Albānijas karogs, kurš plandās pat pie tikko ielietiem mājas pamatiem, tādējādi apliecinot albāņu patriotismu.
Visur Tirānā redzamais Mātes Terēzas lielformāta portrets atgādina par šīs personības desmito nāves gadadienu un apliecina, ka pravieši tomēr tiek cienīti arī savā dzimtenē. Taču šajā pašā saistībā piedzīvojam vilšanos palielā pārtikas veikalā, kad esam nolēmuši draugiem sapirkt albāņu saldumus un cigaretes. Nekā tāda vienkārši nav. Rodas sajūta, ka pēc ilgstošās vārīšanās pašiem savā sulā albāņi nolēmuši atteikties no jebkādiem vietējas izcelsmes produktiem. Tieši tāpat kā Latvijā 90.gadu sākumā jēdziens "imports" bija automātisks ekvivalents kaut kam labam un kvalitatīvam. Plaši ir pieejama lielākoties itāļu produkcija. Patīkams pretmets ir mazmazītiņas bodītes, kurās var iegādāties vairāku veidu kazas un aitas sieru ar iespēju turpat uz vietas to nogaršot, vīģu ievārījumu uz svara un viegli iesāļo jogurta dzērienu airanu. Eh, neko no šiem gardumiem uz 2500 km attālajām mājām ar automašīnu neaizvest.
NOSLĒPUMI PALIEK
Iespējams, mums Tirānā nedaudz pietrūks kāda vietējā ceļveža, bet domāju, ka tieši tāpēc pilsētu izjutām īpaši emocionāli, instinktīvi taustoties un izbaudot spontāni. Tik un tā neviens no mums trim nebūtu ar mieru mainīt neatkarīgā ceļotāja statusu pret gidu ar izslietu lietussargu rokā.
Informācijas par it kā atdzimušo viduslaiku atriebības kodeksu kanun tik vien arī paliek, cik daudz aprakstīts pērn latviski izdotajā albāņu trimdas rakstnieka Ismaila Kadares grāmatā. Godīgi sakot, man arī nepietiktu nekaunības kādam vietējam pajautāt, vai tā ir taisnība, ka tūkstošiem ģimeņu Albānijā neiziet no mājokļa. Tādām lietām jāpaliek kā mistiskam noslēpumam. Vienīgi žēl, ka nav bijusi iespēja apmeklēt šo valsti pirms desmit vai vismaz pieciem gadiem — būtu gribējies straujās pārmaiņas novērtēt pašiem.