Suņi tikmēr bizoja pa pagalmu, meklēdami kaķi. Aptuveni pēc pusstundas Juris pamanīja, ka pagalmā valda klusums, un suņu tur nav. Juris nolēma, ka abas taksenes aizskrējušas uz mājām, kas atrodas kādus divus simtus metru tālāk. Parasti gan abas tā nemēdza darīt, no saimniekiem viņas neatgāja ne soli, baidīdamās, ka Juris un Alda neaizbrauc bez viņām. Ap kaimiņu māju ir žogs, taču tovakar nejaušības dēļ vārtiņi bija palikuši vaļā. Pēc ilgas saukšanas un meklēšanas bija skaidrs, ka abas sunenes ir pazudušas. Nu, gluži kā akā iekritušas! Alda raizējās, ka abas izlutinātās un aprūpētās sunenes bez mājām ilgi neizdzīvos.
Ilgais meklējumu ceļš
Ko nozīmē pēkšņi pazaudēt četrkājaino ģimenes locekli un uzticamāko
draugu, zina katrs, ar kuru kas tamlīdzīgs dzīvē noticis. Es
vienmēr sev klusībā saku - ja ar manu mīluli kaut kas, lai labāk
acu priekšā, nevis mocīties neziņā - kur nokļuvis, kas noticis, vai
viņu kāds nemoka? Juris ar Aldu sunenes meklēja visu mēnesi,
mocījās minējumos - varbūt kāds nozadzis, vai maz tagad dzirdēti
tādi gadījumi? Varbūt ielēca pie kāda mašīnā - abas bija trakas uz
braukšanu. Par pazušanu tika ziņots policijai, Alda ar Juri krustu
šķērsu izbraukāja visu Siguldu. Alda stāsta, ka tagad viņa pilsētu
iepazinusi kā nekad līdz šim. Abi rakstīja sludinājumus, un izkāra
tos visā pilsētā. Paziņojumi tika ievietoti internetā un izskanēja
radio. Kāds zvanīja, ka redzējis Pikai līdzīgu takseni Rīgā pie
Gaiļezera slimnīcas. Juris ar Aldu metās turp, izķemmēja visu
mikrorajonu - nekā! Šķiet darīts bija viss, bet no Pikas un Šmuņas
ne ziņas, ne miņas.
Alda saka - pamazām esot sākuši samierināties ar zaudējumu, bet ir skumji pārnākt tukšā mājā, kur tevi neviens vairs negaida. Turklāt sunītes vairs nebija nekādas jaunās. Pikai jau desmit gadu, bet Šmuņai vecums nav zināms - pieklīdenīte. Pirms trim gadiem aukstā un sniegotā ziemas dienā Juris pa sava dzīvokļa logu pamanīja viņu nīkstam tramvaja galapunktā. Sunīte ierausās tramvajā, bet konduktors viņu izmeta, ierāpās atkal un atkal nokļuva uz ielas. Tā kā taksenīte nebija dikti izvārgusi, abi nolēmuši, ka sunītis vienkārši pazudis, nolēma - ielaidīs viņu apsildīties un meklēs saimniekus. Taču Šmuņu neviens nemeklēja, laikam viņa bija nodevīgi izmesta uz ielas. Juris ir tiešs: "Šmuņa ir diezgan nešpetna un bija arī šmucīga. Tāpēc arī nosaucu par Šmuņu. Ar laiku viņa gan apguva elementāras kārtības normas. Laikam bija arī sista, jo ieraugot cilvēkam rokā koku, Šmuņa vienmēr slēpās. Iespējams, kādreiz viņai bija lauzta priekšējā labā kājiņa, pēc traumas saaugusi līka."
Notika tā, ka Šmuņa palika pie Jura un Aldas. Pika gan sākumā gribēja iebilst pret konkurenti uz vietu saimnieku gultā un pie ēdiena bļodas, bet Šmuņa nestrīdējās, piekrita gulēt uz paklājiņa pie gultas. Tikai viena īpašība abām bija kopīga - par ēstgribu suņu meitenes nesūdzējās un abas - lielas diedelētājas. Juris saka: "Es jau viņa nelutinu, bet Alda vienmēr kādu kārumu iedod. Viņas bija apaļas kā lāvas." Izrādās - labi, ka tā. Vismaz šajā reizē uzkrātās rezerves abām sunenēm izglāba dzīvību.
Balss no pazemes
3.jūlijā rītā Juris piebrauca pie draugiem, lai aizvestu viņus uz
Dziesmu svētku mēģinājumu. Kad visi riktējās uz prombraukšanu,
Juris it kā saklausīja klibās Šmuņas griezīgo rējienu. Nē, nevar
būt! Viņš ieklausījās - nu taču Šmuņas balss! Izrādās, gar sētu aug
krūmi un aiz tiem tukša aka, kurā atrodas dažādu cauruļu sadales
krustpunkts. Aka zālē ieaugusi, tās vāks mētājās turpat blakus, bet
akas mute apklāta akmens vates kārtām. Aka dziļa - apmēram cilvēka
augumā. Acīmredzot taksenes bija skrējušas pakaļ kaķim un
iekritušas akā, bet akmens vate tās pārklāja kā cepure, tāpēc
takseņu riešana nebija dzirdama. Taču 2.jūlijā Siguldā bija
pamatīgi nolijis, vate samirkusi un ieslīdējusi akā. No spraugas,
kas tajā izveidojās, Šmuņa nebalsī saukusi pēc saimniekiem.
Alda ar asarām acīs atceras abas atrastās izģindušās mīlules - kauli un āda. Juris bilst, ka Šmuņa bijusi samērā labā stāvoklī, bet Pika, iespējams, vilkusi pēdējās dzīves dienas, pat riet vairs nespēja, bija kā apmāta, kā atmiņu zaudējusi.
Kopš šā notikuma pagājušas divas nedēļas. Abas suņu meitenes spīdīgiem un apaļiem sāniem jau jož pa pagalmu. Juris saka - trakākās bija pirmās dienas pēc brīnumainās atrašanās. Abas netīras, tūlīt tika mazgātas. Abas grib ēst, bet nedrīkst viņas barot. Pamazām - pa karotītei, pa kumosiņam ēdināja. Kā viņas izdzīvoja? Dievs vien to zina. Juris domā, ka laimīgas sagadīšanās dēļ, uz caurulēm kondensējās ūdens lāses. Tās laizot, Pika un Šmuņa dzesēja slāpes, bet organismā uzkrātie liekie kilogrami, piespiedu diētu ieturot, abām kārumniecēm neļāva nomirt bada nāvē.